11. Article

Lai noskaidrotu, vai izskatāmajā lietā ir konstatējams Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums, Satversmes tiesa visupirms analizēs konstitucionālās sūdzības lomu un mērķi Latvijas tiesību sistēmā. Pēc tam tiks analizēti izskatāmās lietas apstākļi. 11.1. Konstitucionālā sūdzība pilda nozīmīgu lomu, nodrošinot līdzsvaru starp nepieciešamību personām aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības un konstitūcijas ievērošanu kopumā (sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 20. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles, konstitucionālā sūdzība nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu). Tādējādi tiesvedībā, kas uzsākta pēc konstitucionālās sūdzības, tiek nodrošināta ne vien iespēja personai aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības, bet arī konstitūcijas ievērošana kopumā. Nepieciešamība nodrošināt konstitūcijas ievērošanu ir skatāma ciešā kopsakarā ar šā pieteikuma primāro mērķi - novērst personas pamattiesību aizskārumu. Interpretējot Satversmes tiesas likumā konstitucionālajai sūdzībai noteikto prasību - pamattiesību aizskāruma esība -, nepieciešams konstatēt, ka: pirmkārt, apstrīdētā norma attiecībā uz personu ir piemērojama, otrkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 10. punktu un Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu). Tas nozīmē, ka lieta pēc personas konstitucionālās sūdzības izskatāma tad, kad personas pamattiesību aizskārums pastāv, citstarp esot konkrētām tiesiskajām attiecībām starp valsti un šo personu (sal. sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 38. lpp.). No personas pamattiesībām izrietošo subjektīvo tiesību aizskārums ir būtisks konstitucionālo sūdzību veidojošais elements, kas tiešā veidā uzsver konstitucionālās sūdzības primāro mērķi. 11.2. No pieteikumā paustajiem argumentiem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs, atrodoties profesionālajā militārajā dienestā un to pildot, piedalījies politiskās partijas dibināšanā un pēc partijas nodibināšanas kļuvis par tās biedru, taču saskaņā ar apstrīdētajām normām viņš nedrīkstot pildīt karavīra pienākumus un vienlaikus darboties politiskajā partijā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lp.). Apstāklis, ka militārā dienesta attiecības starp Pieteikuma iesniedzēju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir izbeigtas, var būt par iemeslu tam, ka apstrīdētās normas attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju nav piemērojamas un viņš vairs neatrodas apstrīdēto normu tvērumā. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas lietas izskatīšanas brīdī aizskar Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, visupirms nepieciešams noskaidrot šo normu un ar to cieši saistīto normu mērķi un patieso jēgu. 11.2.1. Apstrīdētās normas ietvertas Militārā dienesta likuma II nodaļā "Karavīra pienākumi un tiesības". No tām izriet vispārīgas karavīra tiesības veikt nepolitisku darbību, proti, būt par biedru biedrībās un nodibinājumos vai dibināt tādas karavīru biedrības un nodibinājumus, kurām nav politiska rakstura, kā arī piedalīties citos nepolitiskos pasākumos. Kā arī ir noteikts aizliegums karavīram veikt politisko darbību. Atbilstoši Militārā dienesta likuma 2. panta 5. punktam un 5. panta pirmajai daļai persona kļūst par karavīru, sākot pildīt aktīvo dienestu un iegūstot militārā dienesta pakāpi. Savukārt karavīra statuss tiek zaudēts, beidzot pildīt aktīvo dienestu. Militārā dienesta likuma 2. panta 2. punktā noteikts, ka aktīvais dienests ir militārā dienesta tieša izpilde karavīra statusā, kas ietver profesionālo dienestu. Profesionālais dienests Militārā dienesta likuma 2. panta 4. punktā tiek definēts kā militārais dienests, kuru Latvijas pilsonis pilda brīvprātīgi saskaņā ar profesionālā dienesta līgumu, kas noslēgts starp viņu un Aizsardzības ministriju. Tādējādi karavīra statuss ir personas tiesiskais stāvoklis, ko tā pēc profesionālā dienesta līguma noslēgšanas iegūst, pildot aktīvo dienestu. Līdz ar karavīra statusa iegūšanu persona nonāk to tiesību normu tvērumā, kuras saistītas ar dienesta pildīšanu Nacionālajos bruņotajos spēkos. Militārais dienests principiāli atšķiras no jebkura civilās nodarbinātības veida. No šā dienesta īpašā rakstura izriet tas, ka karavīram tiek uzlikti tādi pienākumi un atbildība, kas viņu var ierobežot vairāk nekā citas personas (sk. Aizsardzības ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 143. lp.). Apstrīdētās normas veido daļu no tiesību normu kopuma, kas saistīts ar profesionālā dienesta izpildi, un aizliedz aktīvā dienesta karavīram dibināt politisko partiju un būt par tās biedru. Tātad, lai varētu secināt, ka šis aizliegums attiecas uz konkrētu personu, izšķirošs apstāklis ir tas, ka persona ir pieņemta profesionālajā militārajā dienestā un ieguvusi karavīra statusu. Minētais aizliegums uz personu sāk attiekties tikai tad, kad tā pēc izvērtēšanas procesa pabeigšanas ir pieņemta profesionālajā militārajā dienestā un sākusi pildīt aktīvo dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, un turpinās līdz šā dienesta izbeigšanas dienai. Kā jau tika norādīts iepriekš šajā lēmumā, profesionālā militārā dienesta attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju pēc viņa iniciatīvas tika izbeigtas. Visupirms Pieteikuma iesniedzējs bija lūdzis atļauju savienot karavīra amatu ar Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta Politikas izstrādes un reliģijas lietu nodaļas jurista amatu. Pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējam tikusi atteikta atļauja šos amatus savienot, viņš vērsās pie Nacionālo bruņoto spēku komandiera ar iesniegumu par profesionālā dienesta līguma izbeigšanu pirms termiņa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 140. un 141. lp.). Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums, kas liedz dibināt politisko partiju un būt par tās biedru, lietas izskatīšanas brīdī uz Pieteikuma iesniedzēju vairs nav attiecināms un nerada viņam nelabvēlīgas sekas. 11.2.2. Tas, ka apstrīdētās normas lietas izskatīšanas brīdī Pieteikuma iesniedzējam vairs nerada nelabvēlīgas sekas, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņa pamattiesību aizskārums nav konstatējams. Tādā gadījumā, ja kādā brīdī pagātnē apstrīdētās normas tikušas Pieteikuma iesniedzējam piemērotas un radījušas viņam negatīvas sekas, joprojām var pastāvēt nepieciešamība tiesvedību lietā turpināt. Katrā konkrētajā lietā ir individuāli jānoskaidro, vai pastāv kādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas satversmība būtu vērtējama, ņemot vērā apstākļus, kādi bijuši kādā brīdī pagātnē. Tas var būt nepieciešams, ja, piemēram, apstrīdēto normu satversmības vērtējums ir būtisks Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizsardzībai pēc konstitucionālās tiesvedības procesa noslēgšanās. Tādā gadījumā nebūtu pamata izbeigt tiesvedību un būtu vērtējami apstākļi, kādi pastāvēja konkrētajā pagātnes brīdī. Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējs nav izteicis tādus argumentus un arī no lietas materiāliem nav konstatējami tādi apsvērumi, kas norādītu uz nepieciešamību vērtēt apstrīdēto normu satversmību atbilstoši tiem apstākļiem, kādi pastāvēja lietas ierosināšanas brīdī. 11.2.3. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2021. gada 15. septembra lēmumā konstatēts, ka izskatāmajam pieteikumam Pieteikuma iesniedzējs ir pievienojis aizpildītu pieteikuma anketu uzņemšanai profesionālajā dienestā un e-pasta izdruku par tās nosūtīšanu uz Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centra e-pasta adresi (sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2021. gada 15. septembra lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu pēc pieteikuma Nr. 159/2021 5. punktu). Nacionālo bruņoto spēku likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvu komplektē tikai no Latvijas pilsoņiem. Saskaņā ar šā panta trešo daļu personālsastāva komplektēšanu un militārā dienesta gaitu reglamentē speciāls likums. Militārā dienesta likumā ir noteikta kārtība, kādā tiek komplektēts Nacionālo bruņoto spēku vienību personālsastāvs. Saskaņā ar šā likuma 19. panta piekto daļu Nacionālie bruņotie spēki aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā veic kandidātu rekrutēšanu un atlasi profesionālajam dienestam. Nacionālie bruņotie spēki, veicot kandidātu rekrutēšanu un atlasi profesionālajam dienestam, ir tiesīgi pieprasīt un bez maksas saņemt no Iedzīvotāju reģistra, valsts pārvaldes iestādēm, pašvaldībām, veselības aprūpes iestādēm un citām juridiskajām personām nepieciešamo informāciju, lai noteiktu kandidātu atbilstību profesionālajam dienestam. Šā paša panta pirmajā un otrajā daļā ir noteiktas prasības, kādām personai jāatbilst, lai to pieņemtu profesionālajā dienestā, un tās ir šādas: Latvijas pilsonība, noteikta vecuma sasniegšana, atbilstība aizsardzības ministra noteiktajām veselības stāvokļa, izglītības, profesionālās un fiziskās sagatavotības, valsts valodas zināšanu prasībām, kā arī morālajām un psiholoģiskajām īpašībām. Savukārt Militārā dienesta likuma 16. panta otrajā daļā ir noteikts, kādas personas nevar pieņemt un iesaukt militārajā dienestā. Tā, piemēram, militārajā dienestā nevar iesaukt un nevar pieņemt Latvijas pilsoni, kas ir sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, izņemot šā panta 2.2 daļā minēto gadījumu. Persona, iesniedzot pieteikumu uzņemšanai profesionālajā dienestā, apliecina, ka tā atbilst Militārā dienesta likuma 19. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajām prasībām un ka uz to neattiecas šā likuma 16. panta otrajā daļā norādītie ierobežojumi, kas liegtu personu uzņemt militārajā dienestā (sk: www.mil.lv). Tādējādi Militārā dienesta likumā ir noteikts, kas tiek vērtēts un kādas personas var tikt uzņemtas profesionālajā militārajā dienestā. Ir izvirzīti vairāki priekšnoteikumi, kuriem konkrētajai personai ir jāatbilst. Ja persona kādam no tiem neatbilst, tai var tikt liegta iespēja pildīt profesionālo militāro dienestu un veikt karavīra pienākumus. Starp minētajiem priekšnoteikumiem nav tāda, kas prasītu, lai persona, kas iesniegusi pieteikumu uzņemšanai profesionālajā militārajā dienestā, atturētos no politiskās darbības, tostarp izstātos no politiskās partijas, ja tā pieteikšanās brīdī ir kādas politiskās partijas biedrs. Proti, šie apstākļi netiek vērtēti, lemjot par personas atbilstību Militārā dienesta likumā noteiktajām prasībām un tās uzņemšanu profesionālajā militārajā dienestā. Atturēšanās no politiskās darbības personai, kas vēlas pildīt šo dienestu, netiek pieprasīta un nav uzskatāma par tādu kritēriju, kas pieļauj vai aizliedz personas uzņemšanu dienestā. Tādējādi apstrīdētās normas šobrīd neskar Pieteikuma iesniedzēja tiesības pretendēt uz uzņemšanu militārajā dienestā. Tāpat Satversmes tiesa nekonstatē tādus apstākļus, kas norādītu uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs pēc iepriekš minētā pieteikuma iesniegšanas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem būtu uzņemts militārajā dienestā un atkārtoti ieguvis karavīra statusu. Ņemot vērā minēto, nav konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējam būtu aizskartas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā un 102. pantā ietvertās pamattiesības, tāpēc tiesvedība lietā ir izbeidzama.