81. Article — paredz kriminālatbildību par publisku aicinājumu

vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā vai par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu. No 2016. gada 21. aprīļa grozījumu izstrādes un pieņemšanas materiāliem izriet, ka ar šiem grozījumiem Krimināllikuma X nodaļā tika veiktas strukturālas izmaiņas, citstarp apstrīdēto Krimināllikuma normu turpmāk iekļaujot Krimināllikuma 81. pantā (sk., piemēram, 2016. gada 21. aprīļa likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" (likumprojekts Nr. 514/Lp12) anotācijas I sadaļas 2. punktu un Saeimas Juridiskās komisiju sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 20.-55. lp.). Līdzīgu viedokli, proti, ka 2016. gada 21. aprīļa grozījumu rezultātā apstrīdētā Krimināllikuma norma iekļauta Krimināllikuma 81. pantā, paudušas arī vairākas pieaicinātās personas (sk., piemēram, Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp., Mg. iur. Evijas Vīnkalnas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 66.-71. lp. un Dr. iur. Andreja Judina viedokli lietas materiālu 3. sēj. 56.-60. lp.). Izskatot priekšlikumus otrajam lasījumam, Saeimas Juridiskās komisijas locekļi izteicās arī par Krimināllikuma 81. panta tvērumu. Vairāki deputāti citstarp norādīja, ka šī Krimināllikuma norma esot interpretējama šauri un ka īpaša uzmanība jāpievērš tiesību normu piemērotāju izglītošanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 45.-55. lp.). Tieslietu ministrijas pārstāve komisijas sēdē norādīja, ka vārda brīvība, līdzīgi kā citas tiesības un brīvības, kas minētas Satversmē, esot ierobežojama noteiktā kārtībā un šī kārtība esot ietverta vārdos "Satversmē neparedzētā veidā" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.). Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās komisijas sēdē vērsa deputātu uzmanību uz to, ka normas teksts vēl negarantējot, ka praksē neradīsies situācijas, kad nesamērīga šīs normas piemērošana varētu veidot vārda brīvības vai pulcēšanās brīvības pārkāpumu, līdz ar to esot jāpievērš liela uzmanība tiesību normu piemērotāju izglītošanai, lai viņi spētu atpazīt tās situācijas, kurās šī norma rada arī vārda brīvības ierobežojumu, un līdz ar to nepieciešams vērtēt šā ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.). Drošības policijas pārstāvis komisijas sēdē norādīja, ka Krimināllikuma piemērošana ir galējais līdzeklis un ka attiecīgo lietu izmeklēšanā tiekot piesaistīti konstitucionālo tiesību eksperti, ja nepieciešams, arī jautājumos, kas skar cilvēktiesības. Šie jautājumi tiekot vērtēti un, ja nav saņemti pozitīvi ekspertu atzinumi, kriminālprocess netiekot virzīts uz priekšu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-48. lp.). Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre norādīja, ka pie kriminālatbildības personu saukšot tikai tad, ja visi pārējie līdzekļi būs izsmelti un ja būs skaidrs, ka personas nodoms nav Latvijas Republikai, neatkarībai, konstitucionālajam veidam labvēlīgs, turklāt katrs gadījums esot vērtējams individuāli (sk. lietas materiālu 2. sēj. 48.-49. lp.). Līdz ar to no Saeimas iesniegtajiem 2016. gada 21. aprīļa grozījumu izstrādes un pieņemšanas materiāliem izriet, ka likumdevēja nolūks bija apstrīdēto Krimināllikuma normu turpmāk iekļaut Krimināllikuma 81. pantā, ka ir notikušas diskusijas par šīs normas tekstuālo redakciju un tvērumu un šajā diskusijā likumdevējs ir apzinājies vārda brīvības kā cilvēka pamattiesību nozīmīgumu. 18.3. Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā arī tiesību sistēmas vienotības princips un racionāla likumdevēja princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Nevienu tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē. Viens no instrumentiem, ar kuru palīdzību valsts aizsargā savu valstisko neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, ir arī tiesību normās paredzētā kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsti. Latvijas tiesību sistēmā kriminālatbildība par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem ir paredzēta Krimināllikuma X nodaļā, kurā bija iekļauta arī apstrīdētā Krimināllikuma norma. Tiesību doktrīnā atzīts, ka Krimināllikumā ietvertie noziedzīgie nodarījumi pret valsti ir tādi kaitīgi un prettiesiski nodarījumi, kas apdraud Latvijas valsts drošību un neatkarību, un politisko un ekonomisko nodrošinājumu (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2009, 35. lpp.). Tādējādi likumdevējs ir atzinis, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētais nodarījums apdraud Latvijas valsti un ir ar tādu radītā kaitējuma vai iespējami radītā kaitējuma smaguma pakāpi, ka šo nodarījumu ir pamats atzīt par krimināli sodāmu. Proti, likumdevējs ir uzskatījis, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā aicinājuma paušana apdraud Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Apstrīdētā Krimināllikuma norma, no vienas puses, kalpo valsts aizsardzībai un, no otras puses, skar arī vienu no svarīgākajām demokrātiskas sabiedrības izpausmēm - tiesības uz vārda brīvību. Satversmes tiesa savā judikatūrā jau ir uzsvērusi vārda brīvības nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, norādot, ka tiesības uz vārda brīvību raksturo demokrātisku valsts iekārtu un šo tiesību apjoms - demokrātisku sabiedrību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 31.3. punktu). Kā jau iepriekš norādīts, Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību ir personu aizsargājošas tiesības un tās citstarp paredz, ka indivīds var prasīt, lai valsts neiejaucas viņa vārda brīvības jomā. Likumdevējam, citstarp krimināltiesību jomā, ir jāveido tāda tiesiskā regulējuma sistēma, kas harmoniski darbotos visas tiesību sistēmas ietvaros un nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām personas pamattiesībām. Līdz ar to atbilstoši racionāla likumdevēja principam, arī pieņemot apstrīdēto Krimināllikuma normu, likumdevēja nolūks nav bijis to pretstatīt Satversmē ietvertajām pamattiesībām un tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma norma interpretējama savstarpēji saistītā tiesību sistēmā kopsakarā ar Satversmē ietvertajām personas pamattiesībām, proti, tiesībām uz vārda brīvību. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un citu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-07-01 16.2. punktu). Starptautiskajos cilvēktiesību līgumos un Satversmē ietvertās pamattiesības Latvijas tiesību sistēmā veido vienotu veselumu. Līdz ar to, interpretējot arī krimināltiesību normas, ir jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un Konvencijas normu harmoniju. Tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma norma aplūkojama sistēmiski un kopsakarā arī ar Konvencijas 10. pantu, kas nosaka personas tiesības uz vārda brīvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir īpaši uzsvērusi, ka izteiksmes brīvības ierobežojumiem jābūt izņēmuma rakstura pasākumiem un to nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Handyside v. The United Kingdom", pieteikums Nr. 5493/72, 49. punktu). Vārda brīvības ierobežojumus var noteikt tikai gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai (sal. sk. arī Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Arī Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās paudusi viedokli, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā uzsver: valstis, kas atsaucas uz valsts vai sabiedrības drošības aizsardzību kā ierobežojuma leģitīmo mērķi, nedrīkst atsaukties uz abstraktiem apdraudējumiem - aizsargājamas ir tikai konkrētas un reāli apdraudētas intereses (sk. Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīnes Līces viedokli lietas materiālu 3. sēj. 61.-66. lp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konkretizējot Konvencijas 10. pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību, ir norādījusi uz dažādiem vērtējuma aspektiem. Vērtējot katru konkrēto gadījumu, nozīme var būt gan sociālajam un politiskajam fonam, gan personas pausto apgalvojumu tiešajam vai plašākajam kontekstam, gan arī tam, vai personas paustais var tikt uzskatīts par tiešu vai netiešu aicinājumu uz vardarbību vai par vardarbības, naida vai neiecietības attaisnošanu. Tāpat var būt nozīme arī veidam, kādā izteikumi pausti, un to tiešai vai netiešai spējai radīt kaitīgas sekas (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 11. maija sprieduma lietā "Kilin v. Russia", pieteikums Nr. 10271/12, 71. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa īpašu vērību pievērš arī tam, vai izteikumi attiecas uz sabiedrībai būtisku jautājumu. Tā vērtē arī izteikuma saturu, piemēram, to, vai izteikumi ir pausti labā ticībā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 29. marta sprieduma lietā "Bédat v. Switzerland", pieteikums Nr. 56925/08, 49.-50., 58. un 63. punktu). Apstrīdētā Krimināllikuma norma sistēmiski saskan ar Satversmē un Konvencijā ietvertajām personas pamattiesībām un tādējādi pati par sevi neveido kolīziju ar personas pamattiesībām, proti, tiesībām uz vārda brīvību. Apstrīdēto Krimināllikuma normu nevar interpretēt plaši, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu, kurā tā funkcionē. Ievērojot Satversmes 100. panta pirmo teikumu un Konvencijas 10. pantu, apstrīdētās Krimināllikuma normas sistēmiskai interpretācijai pretējs būtu tāds secinājums, ka tā paredz atzīt par krimināli sodāmiem jebkāda veida publiskus aicinājumus likvidēt valstisko neatkarību. Proti, personas saukšanai pie kriminālatbildības par apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu nepietiek ar publiska aicinājuma veikšanas fakta konstatējumu, ja nevērtē konkrēto situāciju un personas izteikumus pēc būtības. Sistēmiski interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu kopsakarā ar personas tiesībām uz vārda brīvību, secināms, ka šajā normā ir paredzēta kriminālatbildība tikai par tādu publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kas rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi. 18.4. Par vienu no galvenajiem krimināltiesību iedarbības virzieniem atzīstama aizsargājošā funkcija, kas izpaužas valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu noteiktu interešu aizsardzībā no noziedzīgiem nodarījumiem (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 18. lpp.). Savukārt noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts, tās aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varēja tikt nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts, sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.). Līdz ar to jebkura kriminālatbildību paredzoša norma ir vērsta uz kādu konkrētu interešu aizsardzību. Satversmes tiesa ir atzinusi: Latvijas valsts balstās uz tādām pamatvērtībām, kas citstarp ietver pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 17. punktu). Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskos pamatus atspoguļo citstarp Latvijas valsts izveides akti. Proklamēšanas aktā pasludinot, ka "Latvija - apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts", Latvijas Tautas padome atspoguļoja Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Savukārt Latvijas tautas ievēlētā Satversmes sapulce, pieņemot Deklarāciju par Latvijas valsti, Latvijas tautas vārdā akceptēja iepriekšējo institūciju veikto darbu Latvijas valsts izveidošanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 17. punktu). Satversmes ievada pirmā rindkopa noteic, ka "Latvijas valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas tautai ir jāaizsargā sava suverenitāte, Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība un demokrātiskā valsts iekārta. Personas tiesību īstenošana nedrīkst tikt vērsta pret valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 20.2. punktu). Apstrīdētā Krimināllikuma norma kalpo tam, lai aizsargātu valsti un tās demokrātiju. Šī norma sekmē pašaizsargājošās demokrātijas principa īstenošanu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir uzsvērusi, ka cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij, lai garantētu savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus. Demokrātija balstās uz kompromisu, kas no indivīdiem prasa dažādas piekāpšanās, un viņiem reizēm ir jābūt gataviem ierobežot dažas no savām brīvībām, lai nodrošinātu lielāku visas valsts stabilitāti (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", pieteikums Nr. 58278/00, 100. punktu). Apstrīdētā Krimināllikuma norma aizsargā Latvijas Republikas valstisko neatkarību un tās demokrātisko valsts iekārtu, tomēr arī cilvēktiesību, tostarp tiesību uz vārda brīvību, aizsardzība ir viena no demokrātiskas tiesiskas valsts svarīgākajām garantijām. Tādējādi apstrīdētās Krimināllikuma normas mērķis ir skatāms kopsakarā ar citām Satversmē ietvertajām personas pamattiesībām. Paredzot kriminālatbildību par publiski paustiem aicinājumiem likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, personas tiek atturētas no šādu izteikumu paušanas, apzinoties kriminālsoda piedraudējumu, kas veicina arī sabiedrības drošības aizsardzību. Tomēr atbilstoši katra konkrētā nodarījuma faktiskajām pazīmēm publiskiem aicinājumiem likvidēt valstisko neatkarību var būt atšķirīga ietekme uz radīto apdraudējumu valsts un sabiedrības interesēm un ne visi šādi publiski aicinājumi patiešām apdraud valstisko neatkarību. Apstrīdētās Krimināllikuma normas objektīvais mērķis ir vērsties pret personām, kuras izsaka tādus publiskus aicinājumus likvidēt valstisko neatkarību, kuri pārsniedz vārda brīvības robežas un reāli apdraud Latvijas Republikas valstisko neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu. Šāds interpretācijas rezultāts sakrīt arī ar to, ko Satversmes tiesa jau secināja šā nolēmuma 18.3. punktā. Tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilstoši tās mērķim un patiesajai jēgai paredz kriminālatbildību tikai par tādu publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kurš rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi. 19. Satversmei atbilstoša tiesību normas piemērošana vienmēr ietver šīs normas interpretāciju. Tiesību normu interpretācijas metodes, it īpaši sistēmiskā un teleoloģiskā, konkrētajā gadījumā ļauj noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumu. Šā lēmuma 18. punktā sniegtā apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija personai nodrošina Satversmes 100. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizsardzību. Šādā veidā, atbilstoši Satversmei interpretējot un piemērojot apstrīdēto Krimināllikuma normu, vienlaikus tiek novērsts arī pamats apšaubīt tās konstitucionalitāti. Savukārt tas, vai aicinājums rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi, ir vērtējams saskaņā ar kriminālprocesa laikā iegūtajiem pierādījumiem un atbilstoši katra konkrētā nodarījuma faktiskajām pazīmēm, aplūkojot izteikto aicinājumu gan pēc tā būtības, gan arī kopsakarā ar katrai situācijai atbilstošo, piemēram, aicinājuma kontekstu, demokrātiskas valsts iekārtas stabilitāti un attīstības pakāpi, gan arī konkrētajā laikā pastāvošo valsts un sabiedrības drošības apdraudējuma līmeni. Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja pieņēmums, ka tiesību normu kolīziju ar augstāka juridiska spēka tiesību normām rada apstrīdētā Krimināllikuma norma. Savukārt krimināllietas faktisko apstākļu izvērtēšana un personas izdarītā nodarījuma kvalifikācija nav Satversmes tiesas kompetencē. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata turpināt tiesvedību lietā šajā daļā. Tādējādi, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes 100. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama. 20. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt arī apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam. Apstrīdētais pārejas noteikums attiecas ne tikai uz grozījumiem apstrīdētajā Krimināllikuma normā, bet arī uz grozījumiem citos Krimināllikuma sevišķās daļas pantos. Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto Krimināllikuma normu. 21. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles, konstitucionālā sūdzība nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01 11.1. punktu). Satversmes tiesai, lai izskatītu pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu, ir jākonstatē personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 16. punktu). Šo jautājumu jau ir vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, jo saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta piekto daļu kolēģija, izskatot pieteikumu, ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja tas neatbilst šā likuma 18. vai 19.-19.3 panta prasībām. Tomēr šajā vērtējumā kolēģija ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā. Satversmes tiesa, izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas tiesību aizskārumu, ņemot vērā lietas sagatavošanas stadijā savāktos materiālus (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 11. punktu). 21.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs ar 2016. gada 21. aprīļa grozījumiem ir atzinis par krimināli nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā. Pēc viņa ieskata, nepastāv objektīvi attaisnojumi tam, ka apstrīdētais pārejas noteikums attiecībā uz apstrīdētās Krimināllikuma normas izslēgšanu paredz atkāpi no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. Šis princips prasot pēc iespējas ātrāk novērst pretrunu ar Satversmi un piemērot jauno regulējumu. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 1. pants un 92. panta otrais teikums to kopsakarā ietver personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās, kas piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par krimināli nesodāmu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 21.5. punktu). Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās ir atvasināms no tiesiskuma principa, jo ietver arī to, ka uz katru sodāmu darbību ir jāattiecina tāds sods, kādu likumdevējs uzskata par piemērotu soda noteikšanas brīdī. Tātad personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās nosaka: ja pastāv atšķirības starp noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā spēkā bijušo likumu, kas paredz kriminālatbildību, un likumu, kas pieņemts pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, tad tiesām jāpiemēro tas likums, kura noteikumi ir labvēlīgāki apsūdzētajam. Ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētus faktiskos un tiesiskos apstākļus, pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanas krimināltiesībās. Tomēr personai kriminālsods nevar tikt piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts Krimināllikumā laikā, kad tika izdarīts konkrētais nodarījums, tādā gadījumā, ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma normu grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 21.4. un 24. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar 2016. gada 21. aprīļa grozījumiem apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētais noziedzīgais nodarījums atzīts par turpmāk krimināli nesodāmu vai arī Krimināllikuma 81. pants ir kā citādi Pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāks nekā apstrīdētā Krimināllikuma norma, saskaņā ar kuru viņš saukts pie kriminālatbildības un sodīts. 21.2. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka likumdevējs, jaunajai tiesību normas redakcijai pievienojot norādi "Satversmē neparedzētā veidā", ir atzinis par krimināli nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā. Saeimas Juridiskais birojs, izskatot pirmajā lasījumā pieņemto likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" (likumprojekts Nr. 514/Lp12), savā atzinumā citstarp rosināja apsvērt iespēju norādi par to, ka regulējums attiecas uz nelikumīgām darbībām, iekļaut Krimināllikuma 81. pantā (sk. Saeimas Juridiskā biroja 2016. gada 17. marta atzinumu par likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" (lik. reģ. Nr. 514/Lp12), pieejams: www.titania.saeima.lv). Uz to, ka Krimināllikuma 81. pantā būtu jāietver norāde par to, ka kriminālatbildība iestājas tikai par antikonstitucionālu rīcību, norādīja arī Valsts prezidents vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai (sk. lietas materiālu 3. sēj. 20.-22. lp.). Priekšlikumu papildināt Krimināllikuma 81. panta dispozīciju ar vārdiem "Satversmē neparedzētā veidā" likumprojekta otrajam lasījumam iesniedza iekšlietu ministrs, norādot, ka tas novērstu iespēju šo normu interpretēt tādējādi, ka persona tiek saukta pie kriminālatbildības gadījumos, kad tā īsteno savas tiesības, kas paredzētas Satversmē (sk. lietas materiālu 3. sēj. 3.-6. lp., 8.-12. lp.). Izskatot priekšlikumus otrajam lasījumam, gan Saeimas Juridiskās komisijas locekļi, gan tiesību eksperti izteica atšķirīgus viedokļus par vārdu "Satversmē neparedzētā veidā" nozīmi un ietekmi uz Krimināllikuma 81. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, norādot gan uz to, ka šie vārdi padara panta redakciju nepārprotamu, gan uz to, ka tie neietekmē noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju (sk. lietas materiālu 2. sēj. 32.-69. lp.). Tieslietu ministrijas pastāvīgās Krimināllikuma darba grupas sēdēs tās locekļi norādīja arī uz to, ka Krimināllikumā ir paredzēta atbildība tikai par prettiesisku darbību un nebūtu pamata saukt pie atbildības personu, kura izmanto savas konstitucionālās tiesības (sk. lietas materiālu 4. sēj. 48.-52. lp., 57.-58. lp.). Dr. iur. Jānis Pleps paudis viedokli, ka ar zemāka juridiskā spēka normatīvu tiesību aktu - Krimināllikumu - likumdevējs pats nevar saturiski izšķirt jautājumu, kurš atrisināms Satversmes līmenī. Tikai pati Satversme, proti, konstitucionāla ranga norma, var paredzēt, kuras darbības būtu konstitucionāli pieļaujamas un kuras būtu antikonstitucionālas (sk. Dr. iur. Jāņa Plepa viedokli lietas materiālu 3. sēj. 67.-71. lp.). Norāde "Satversmē neparedzētā veidā" vienīgi precizē izteiktā aicinājuma veidu, bet nemaina darbības saturu un jēgu (sk. arī Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp.). Līdz ar to Krimināllikuma 81. pantā citstarp ir paredzēta kriminālatbildība par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, kāds paredzēts apstrīdētajā Krimināllikuma normā. Salīdzinot abu tiesību normu sankcijas, secināms, ka Krimināllikuma 81. pantā paredzētais nodarījums ir sodāms bargāk. Proti, minētais pants paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, bet apstrīdētajā Krimināllikuma normā bija paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 5. panta trešo daļu likumam, kas pastiprina sodu, atpakaļejoša spēka nav. Uz to norāda arī vairākas pieaicinātās personas (sk., piemēram, Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp. un Mg. iur. Evijas Vīnkalnas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 66.-71. lp.). Līdz ar to Krimināllikuma 81. panta redakcija nav uzskatāma par Pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāku, bet - tieši pretēji - ir uzskatāma par viņam nelabvēlīgāku. Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētā pārejas noteikuma neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām ir balstīti uz pieņēmumu, ka Krimināllikuma 81. pants satur viņam labvēlīgāku regulējumu, bet, tā kā 2016. gada 21. aprīļa grozījumi neparedz atzīt apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu par krimināli nesodāmu un jaunais regulējums arī citādi nav viņam labvēlīgāks, nav konstatējams tas, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas. Līdz ar to, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedība lietā arī daļā par apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2021-34-01 "Par Krimināllikuma 82. panta pirmās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada 10. maijam, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 2016. gada 21. aprīļa likuma "Grozījumi Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš