383. Article — juridiskās personas statusu piešķir mantojumam.

Mantojums kļūst par juridisko personu mantojuma atstājēja nāves brīdī un kā tāds turpina pastāvēt tik ilgi, līdz mantinieki ir pieņēmuši un ieguvuši mantojumu, paši iegūstot mantojuma atstājēja tiesības un uzņemoties viņa saistības (sk. Civillikuma 701. pantu). Turklāt tiesības vērsties tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, piemīt arī personālsabiedrībām, kurām nav juridiskās personas statusa. Proti, saskaņā ar Komerclikuma 90. un 118. pantu pilnsabiedrība un komandītsabiedrība var būt prasītāja un atbildētāja tiesā. Tātad Latvijas tiesību sistēmā juridiskās personas statuss ir piešķirts dažādiem tiesību subjektiem - gan tādiem, kas dibināti nolūkā gūt peļņu, gan tādiem, kuri pastāv citu, ar peļņas gūšanu nesaistītu mērķu labad. Turklāt ir būtiski atzīmēt, ka arī tāda juridiskā persona, kas dibināta peļņas gūšanas nolūkā, lai gan nav pasludināts tās maksātnespējas process, tomēr var nonākt finansiālās grūtībās, kas ietekmētu tās spēju samaksāt drošības naudu. Arī izskatāmajā gadījumā nebija saskaņā ar Maksātnespējas likumu pasludināts Pieteikuma iesniedzējas maksātnespējas process, taču tai bija radušās finansiālas grūtības, kuru dēļ tā nespēja samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. No lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka rezultātā tika pieņemts lēmums par atteikšanos pieņemt Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 17.-24. lp.). Līdz ar to, nevērtējot konkrētas privāto tiesību juridiskās personas spēju veikt pieprasīto maksājumu, nav iespējams apgalvot, ka tai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. Lai gan privāto tiesību juridiskajai personai ir jābūt spējīgai plānot savus finanšu līdzekļus, lai varētu segt savus izdevumus, tomēr jautājumā par tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva pamata pieņēmumam, ka ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai jāspēj nodrošināt finanšu līdzekļus, kas nepieciešami, lai samaksātu drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. Šāds pieņēmums var radīt tādu demokrātiskā tiesiskā valstī nepieļaujamu situāciju, ka personai nav iespējas īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu un panākt taisnīga lēmuma pieņemšanu, jo tai nav šā maksājuma veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu. Turklāt jāņem vērā, ka ne vienmēr privāto tiesību juridiskajai personai tiesas aizsardzība būs nepieciešama savu tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai. Piemēram, biedrība ir tiesīga vērsties tiesā arī nolūkā izmantot tai Biedrību un nodibinājumu likuma 10. panta otrajā daļā noteiktās tiesības aizstāvēt savu biedru, tostarp fizisko personu, tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Līdz 2015. gada 3. decembrim, kad stājās spēkā 2015. gada 29. oktobra likums "Grozījumi Civilprocesa likumā", biedrības uz Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 5. punkta pamata bija atbrīvotas no drošības naudas samaksas. Pēc šiem grozījumiem Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 5. punkts tiek piemērots tādējādi, ka biedrība, pat ja tā īsteno savu biedru interešu aizstāvību, nav uz likuma pamata atbrīvota no šā maksājuma veikšanas (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 24. aprīļa lēmumu lietā Nr. C30677817 un Senāta rīcības sēdes 2019. gada 31. janvāra lēmumu lietā Nr. SKC-480/2019). Tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē. Tādēļ atbilstoši tiesu praksei šāda privāto tiesību juridiskā persona gadījumā, ja tā būs nonākusi finansiālās grūtībās, nevarēs pretendēt uz atbrīvojumu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. Tādējādi var tikt ietekmētas šādas personas iespējas aizsargāt taisnīgā tiesā ne tikai savas, bet arī citu personu, tostarp fizisko personu, tiesības un likumiskās intereses. 13.1.2. Saeima un lietā pieaicinātās personas - tiesībsargs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente Dr. iur. Daina Ose un zvērināts advokāts Mg. iur. Māris Meļķisis - norāda, ka izskatāmajā lietā nozīme ir arī tam apstāklim, ka gadījumā, ja blakus sūdzība ir pamatota, iemaksātā drošības nauda personai tiek atmaksāta. Saeima vērš uzmanību arī uz to, ka blakus sūdzības izskatīšana prasa salīdzinoši īsāku laiku nekā lietas izskatīšana pēc būtības, tāpēc pamatotas sūdzības gadījumā privāto tiesību juridiskajai personai rodoties tikai īslaicīga rakstura izdevumi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 64., 83., 122. un 129. lp.). Kā secināts iepriekš, drošības naudas mērķis ir sekmēt to, lai personas procesuālās tiesības izmanto godprātīgi, jo blakus sūdzības iesniegšana kavē lietas pamatā esošā civiltiesiskā strīda izšķiršanu pēc būtības. Tāpēc nolūkā veicināt to, ka lietas dalībnieks iesniedz pārdomātu un pamatotu sūdzību, Civilprocesa likuma 43.2 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka sūdzības noraidīšanas gadījumā drošības nauda netiek atmaksāta. Savukārt drošības nauda tiek atmaksāta pilnā apjomā tad, ja tiesa sūdzību apmierina vai apmierina kādā tās daļā. Tomēr iespējamība, ka drošības nauda var tikt atmaksāta, nemaina faktu, ka privāto tiesību juridiskajai personai, iesniedzot blakus sūdzību, par to ir jāsamaksā. Tādējādi šāds regulējums pats par sevi nav vērsts uz to, lai tiesas lēmuma pārsūdzības procesā nodrošinātu tiesas pieejamību un ļautu panākt taisnīga lēmuma pieņemšanu arī tām privāto tiesību juridiskajām personām, kurām nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai samaksātu drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. Jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētā norma ir saistīta ar pienākumu maksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu dažādās tiesvedības procesa stadijās. Proti, līdz ar blakus sūdzību tiesai nākas izšķirt dažādus iepriekšējus un blakus jautājumus, kas radušies gan pirms prasības celšanas, gan arī pašā tiesas procesa laikā, gan arī pēc sprieduma pasludināšanas saistībā ar tā izpildi (sk.: Ose D., Jonikāns V. Civilprocesa likuma 441. panta komentārs. Grām.: Torgāns K., Laviņš A. (zin. red.) Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.1