506. Article — ), tai skaitā precīzāk un skaidrāk formulējot

savus apsvērumus un argumentus. Iepriekš minētās kriminālprocesa dalībnieku tiesības esot ierobežotas vienīgi ar apelācijas sūdzības (protesta) ietvariem. Taču tie neliedzot kriminālprocesa dalībniekiem tiesības apelācijas instances tiesā izvirzīt jaunus juridiskus argumentus, precizēt savus apsvērumus, iesniegt jaunus pierādījumus u. tml., ja tie nav minēti apelācijas sūdzībā vai protestā, jo ar apelācijas sūdzībā (protestā) izteiktu prasību apjomu un ietvaru minētās normas izpratnē esot jāsaprot nevis apelācijas sūdzībā (protestā) norādītie argumenti vai apsvērumi, bet gan apjoms, kādā pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums, un apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi. Tātad, ja apelācijas sūdzībā ir lūgts personu attaisnot vai piemērot tai vieglāku sodu vai apelācijas protestā ir lūgts atcelt attaisnojošo spriedumu, kriminālprocesa dalībnieks šajās robežās esot tiesīgs izvirzīt arī tādus apsvērumus vai argumentus, kas nav iepriekš norādīti apelācijas sūdzībā vai protestā. Papildus esot jāņem vērā tas, ka diena, kad kļūst pieejams pilns spriedums apjomīgā un sarežģītā kriminālprocesā, ir zināma savlaicīgi, ilgāku laiku uz priekšu. Tādējādi kriminālprocesa dalībnieki varot laikus organizēt darbu tā, lai apelācijas sūdzības (protesta) sastādīšanai un iesniegšanai paredzētajā laikā galveno uzmanību pēc iespējas veltītu tieši šim uzdevumam. Secinājumu daļa 11. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punktam pirmās instances tiesa, pieņemot lēmumu par tās sprieduma pārsūdzības termiņa pagarināšanu par 10 dienām kriminālprocesa īpašas sarežģītības un apjoma dēļ, to norāda sprieduma rezolutīvajā daļā. Kriminālprocesa likuma 550. panta pirmā daļa nosaka: ja tiesa pagarinājusi pārsūdzības termiņu, persona var iesniegt apelācijas sūdzību vai protestu ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns tiesas nolēmums. Pirmkārt, Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesā vērsies, lūdzot izvērtēt apstrīdētajās normās noteiktā apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa satversmību gadījumos, kad kriminālprocess ir īpaši sarežģīts un apjomīgs. No lietas materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas strīdus jautājums ir par apelācijas sūdzības termiņa atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tādējādi Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl tās attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. Otrkārt, apstrīdētās normas regulē vienu un to pašu tiesību jautājumu - apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. Tādējādi šīs normas ir savstarpēji cieši saistītas un veido vienotu tiesisko regulējumu. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, izvērtēs kā vienotu tiesisko regulējumu. 12. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver apsūdzētā tiesības sastādīt un iesniegt kasācijas sūdzību savu tiesību aizstāvībai kriminālprocesā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 9. punktu). Satversmes tiesas judikatūrā vairākkārt norādīts, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-08-01 12. punktu). Konkretizējot minētās Satversmes normas saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14. punktu). Savukārt tiesiskajās attiecībās, kurās tiek piemērotas krimināltiesiskās sankcijas, Satversmes 92. panta pirmais teikums konkretizējams arī kopsakarā ar Konvencijas Septītā protokola 2. pantu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. punktu). Atbilstoši Konvencijas Septītā protokola 2. panta pirmajai daļai ikvienam, kuru tiesa atzinusi par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz vainas pierādījumu vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā instancē. Tādējādi no Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet pienākums izveidot vismaz vienu pārsūdzības instanci notiesājoša sprieduma pārskatīšanai. Latvijā ir paredzēta krimināllietu iztiesāšana trijās tiesu instancēs - pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 549. pantu apsūdzētais var pārsūdzēt spēkā nestājušos pirmās instances tiesas spriedumu nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā kā faktisku, tā juridisku iemeslu dēļ. Kriminālprocesa likuma 551. pantā noteikts apelācijas sūdzības saturs. Atbilstoši šā panta pirmās daļas 3.-5. punktam apelācijas sūdzībā citstarp norāda, kā izpaužas nolēmuma nepareizība, pierādījumus, kuri jāpārbauda apelācijas instances tiesai, kā arī to, vai tiek pieteikti jauni pierādījumi un, ja tiek pieteikti, tad kādi, par kādiem apstākļiem un kādēļ šie pierādījumi netika iesniegti vai pārbaudīti pirmās instances tiesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563. panta pirmo un 1.1 daļu apelācijas instances tiesa var pārsūdzēto nolēmumu atstāt negrozītu, atcelt pilnībā vai tā daļā un taisīt jaunu nolēmumu vai nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai, vai izbeigt kriminālprocesu. Tādējādi apsūdzētais, sastādot un iesniedzot apelācijas sūdzību, var turpināt savu pamattiesību aizstāvību. Proti, apelācijas sūdzības sastādīšana un iesniegšana ir daļa no viņa aizstāvības. Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver apsūdzētā tiesības sastādīt un iesniegt apelācijas sūdzību savu tiesību aizstāvībai kriminālprocesā. 13. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas nenodrošina pietiekamu laiku apelācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. Tādējādi viņam neesot bijis pietiekami daudz laika savas aizstāvības sagatavošanai. Apstrīdētās normas nosaka termiņu, kādā īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos iesniedzama apelācijas sūdzība. Kriminālprocesa likuma 18. nodaļa regulē procesuālā termiņa sākumu, aprēķināšanu, darbību laikā un pagarināšanu, kā arī nokavēta procesuālā termiņa atjaunošanu. Šā likuma 315. pantā ir noteikts, kādos gadījumos tiek atzīts, ka noteiktais termiņš ir ievērots, un vispārīgi noteiktas sekas, kādas iestājas tad, ja tas ir nokavēts. Proti, personai, uz kuru termiņš attiecas, procesuālā darbība jāizpilda līdz noteiktā termiņa beigām. Ja termiņš tiek nokavēts bez dibināta iemesla, tiesības veikt konkrēto procesuālo darbību izbeidzas. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 316. panta pirmajai daļai pagarināmi ir tikai tie procesuālie termiņi, attiecībā uz kuriem šajā likumā ir īpaša atruna par to pagarināšanas iespējamību. Kriminālprocesa likuma 529. panta 3.1 daļa paredz, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu pagarina par 10 dienām kriminālprocesa īpašas sarežģītības un apjoma dēļ. Atbilstoši šā likuma 316. panta pirmajai daļai šis termiņš nav pagarināms. Līdz ar to tad, ja tiesa konkrēto kriminālprocesu atzinusi par īpaši sarežģītu un apjomīgu, apsūdzētajam apelācijas sūdzības iesniegšanai ir atvēlētas 20 dienas. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 550. panta otro daļu apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā tiesa atsakās sūdzību pieņemt. Tātad apstrīdētās normas nosaka termiņu aizstāvības sagatavošanai, sastādot un iesniedzot apelācijas sūdzību, īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. 14. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā mērķis, ar kādu tiesvedības procesā tiek noteikti termiņi. Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas, ka apelācijas sūdzības iesniegšana ir ierobežota ar noteiktu termiņu tiesiskās noteiktības un stabilitātes interesēs. Lai kriminālprocess tiktu atzīts par tiesiski un efektīvi notikušu, tam citstarp esot jāiekļaujas saprātīgos termiņos (sk. lietas materiālu 4. sēj. 54., 66., 73., 84., 90., 93. lp. un 5. sēj. 148. lp.). 14.1. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 1. pantu viens no kriminālprocesa uzdevumiem ir krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Proti, kriminālprocesa ietvaros jāatklāj noziedzīgi nodarījumi, ātri un pilnīgi jānoskaidro vainīgie un jānodrošina tiesību normu pareiza piemērošana, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, savukārt neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.3. punktu). Satversmes 92. pantā, Konvencijas 6. panta 1. punktā un Kriminālprocesa likuma 14. pantā noteiktas personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos. Tiesības uz savlaicīgu lietas izskatīšanu ir viens no taisnīgu tiesu veidojošiem elementiem. Tiesas procesa taisnīguma prasība paredz, ka persona spēj savas tiesības aizstāvēt saprātīgā laika posmā, un tādējādi tiesiskajās attiecībās ir nodrošināta tiesiskā stabilitāte (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.3.2. punktu). Pārsūdzības termiņu noteikšana nodrošina atbilstību tiesiskās drošības principam. Tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskās drošības principa sastāvdaļa, kas citstarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tiesiski noturīgu tā noslēgumu. Tādēļ arī procesuālajām darbībām kriminālprocesā nepieciešams atbilstošs un noteikts laiks (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-23-03 11.1. punktu). Tādējādi kriminālprocesa tiesisku un efektīvu norisi citstarp nodrošina arī procesuālie termiņi, jo tie noteikti tiesiskās drošības principa ievērošanas labad un ir vērsti uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā laika posmā. Tāpat procesuālie termiņi nodrošina personu paļāvību uz to, ka krimināllietas risinājums vēlāk netiks pārskatīts. Arī apstrīdētās normas, kas paredz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, ir vērstas uz tiesiskās stabilitātes nodrošināšanu un kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. 14.2. Valstij, nosakot aizstāvībai nepieciešamās apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, ir jāievēro ne tikai personas tiesības uz pietiekamu laiku aizstāvības sagatavošanai, bet arī citu kriminālprocesa dalībnieku pamattiesības un sabiedrības interese par krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu saprātīgā laikā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 12. punktu), proti, jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp personas tiesībām uz pietiekamu laiku savas aizstāvības sagatavošanai un tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā (sk.: Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, pp. 142-143). Turklāt jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likumā pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņš ir vienādi reglamentēts visiem kriminālprocesa dalībniekiem, arī prokuroram un cietušajam. Kriminālprocesa likuma 554. panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas sūdzības vai protesta iesniegšana aptur sprieduma stāšanos spēkā attiecībā uz visiem lietā apsūdzētajiem. Tātad - jo garāks ir noteiktais apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, jo ilgāk nestājas spēkā pirmās instances tiesas spriedums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ilga kriminālprocesa norise var negatīvi ietekmēt gan apsūdzētā reputāciju, gan apsūdzētā brīvību, ja tam piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis. Tāpat tiesas sprieduma vēlāka spēkā stāšanās kavē kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka iespējas rīkoties ar savu mantu, kā arī ietekmē cietušā tiesības uz aizskāruma novēršanu un atlīdzinājuma saņemšanu. Tikai pēc sprieduma spēkā stāšanās iespējams uzsākt attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izraisīto seku efektīvu novēršanu. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 7. panta pirmajai daļai kriminālprocesu veic sabiedrības interesēs, tādēļ pārsūdzības termiņš ietekmē arī visas sabiedrības interesi par taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 12. punktu). Konkrētajā krimināllietā, kurā Pieteikuma iesniedzējs ar pirmās instances tiesas spriedumu tika atzīts par vainīgu vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, viņš pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas tika apcietināts, par cietušajiem atzītas četras personas, tāpat šajā lietā ir aizskartais mantas īpašnieks (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1915.-1918., 1921. un 1932. lp.). Tādējādi, nosakot aizstāvībai nepieciešamās apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, jāievēro, pirmkārt, tas, ka persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī pati ir ieinteresēta, lai krimināltiesiskās attiecības tiktu noregulētas saprātīgā termiņā, un, otrkārt, citu kriminālprocesa dalībnieku - cietušā un aizskartā mantas īpašnieka - tiesības, kā arī sabiedrības intereses. Līdz ar to arī īpaši sarežģītu un apjomīgu kriminālprocesu iztiesāšanā apelācijas instances tiesā ir jāņem vērā nepieciešamība pabeigt kriminālprocesu saprātīgā termiņā, samērojot apsūdzētā tiesības uz pienācīgu laiku savas aizstāvības sagatavošanai ar citu kriminālprocesa dalībnieku un sabiedrības interesi par tiesisko stabilitāti. 15. Satversmes tiesa, vērtējot kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņa atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ir atzinusi: nosakot pārsūdzības termiņu, tam ir jābūt tādam, kas apsūdzētajam dod pietiekamu laiku kasācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 10. punktu). Tādējādi arī apstrīdētajās normās noteiktajam termiņam jābūt tādam, kas nodrošina apsūdzētajam pietiekamu laiku apelācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. Konvencijas 6. panta 1. punkta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot [..] viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā." Savukārt šā panta 3. punkta "b" apakšpunkts noteic, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir tiesības uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Konvencijas 6. panta 3. punkta prasības attiecībā uz pietiekamu laiku aizstāvības sagatavošanai ir īpaši Konvencijas 6. panta 1. punktā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu veidojošie elementi. Valstij ir jāatvēl pietiekams laiks un iespējas sagatavot aizstāvību kriminālprocesā, lai apsūdzētais varētu iesniegt tiesai nozīmīgus aizstāvības argumentus un tādējādi ietekmēt tiesvedības iznākumu (sal. sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Rook v. Germany", pieteikums Nr. 1586/15, 56. punktu un 2018. gada 6. marta sprieduma lietā "Mikhaylova v. Ukraine", pieteikums Nr. 10644/08, 68. punktu). Sūdzības iesniegšanas termiņam jābūt tādam, lai persona varētu efektīvi pārsūdzēt nolēmumu (sk.: Clooney A., Webb P. The Right to a Fair Trial in International Law. Oxford: Oxford University Press, 2020, p. 682). Pārbaudot, vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks bijis pietiekams, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņem vērā vairākus apstākļus, piemēram, lietas sarežģītību, lietas procesuālo stadiju, to, vai personai bija dots laiks iepriekš iepazīties ar lietas materiāliem, vai apsūdzētais pats īsteno aizstāvību vai arī tam ir advokāts, vai noteiktais termiņš un tiesas procesa norises datums bija paredzams (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 9. jūnija sprieduma lietā "Twalib v. Greece", pieteikums Nr. 24294/94, 40.-43. punktu, 2011. gada 9. jūnija sprieduma lietā "Luchaninova v. Ukraine", pieteikums Nr. 16347/02, 64.-67. punktu un 2011. gada 28. jūnija sprieduma lietā "Miminoshvili v. Russia", pieteikums Nr. 20197/03, 141.-142. punktu). Tiesību doktrīnā norādīts, ka jāņem vērā arī lietas materiālu apjoms, tās procesuālās darbības būtiskums, kurai persona gatavojas, kā arī tas, kādām zināšanām par strīdus jautājumu personai jau vajadzētu būt (sk.: Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 221). Tādējādi Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināti vairāki kritēriji, pēc kuriem iespējams izvērtēt, vai apsūdzētajam tika nodrošinātas tiesības uz pietiekamu laiku savas aizstāvības sagatavošanai. Ievērojot minēto, izskatāmajā lietā Satversmes tiesa noskaidros, vai apstrīdētās normas nodrošina apsūdzētajam tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu termiņā, kas ir pietiekams, lai viņš varētu īstenot tiesības uz aizstāvību īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā. 16. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka būtiska demokrātiskas tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskās sistēmas vienotība. Proti, valstī ir jāpastāv savstarpēji saskaņotām tiesību normām, kas harmoniski darbojas vienotas tiesību sistēmas ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 21.2. punktu). Tādējādi arī apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienotas kriminālprocesa sistēmas sastāvdaļa. Satversmes tiesa atzinusi arī to, ka likumdevējam ir jāizveido tāda sistēma, kurā krimināllietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu efektīvu personas pamattiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2014-23-01 10. punktu un 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 28.1. punktu). 16.1. Kā izriet no Satversmes tiesas judikatūras, vērtējot, vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks bijis pietiekams, citstarp jāņem vērā tās tiesu instances, kurā apsūdzētā tiesības uz aizstāvību tiks īstenotas, kompetence un vieta kriminālprocesa sistēmā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 11.1. punktu). Kā jau iepriekš norādīts šajā spriedumā, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka viens no apstākļiem, kas ņemams vērā, pārbaudot, vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks bijis pietiekams, ir lietas procesuālā stadija. Tādējādi tas, kāda ir apelācijas instances tiesas kompetence un vieta kriminālprocesa sistēmā, ietekmē apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos izvērtējumu. Likuma "Par tiesu varu" 27. panta pirmā daļa noteic, ka pirmās instances un apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, pati pārbauda pierādījumus lietā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 561. panta pirmo daļu lieta apelācijas instances tiesā iztiesājama kārtībā, kāda noteikta krimināllietu iztiesāšanai pirmās instances tiesā, izņemot šajā nodaļā noteikto. Šā likuma 564. panta piektajā daļā noteikts: ja apelācijas instances tiesa konstatē tādus noziedzīga nodarījuma apstākļus, kas atšķiras no pirmās instances tiesas spriedumā norādītajiem apstākļiem, tā sniedz jaunu noziedzīga nodarījuma aprakstu. Savukārt atbilstoši šā paša panta sestajai daļai apelācijas instances tiesa, ja tā atstāj pirmās instances tiesas spriedumu bez grozījumiem, var neatkārtot pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesas sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par spriedumu, kas nav stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis ir pārbaudīt sprieduma tiesiskumu un pamatotību, kā arī novērst kļūdas, ko, iespējams, pieļāvusi zemākas instances tiesa, izskatot lietas par aizskartām personas tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Apelācijas sūdzību ir tiesīgas iesniegt lietā ieinteresētās personas, kuras uzskata, ka spriedums, ko pieņēmusi pirmās instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības, bijis kļūdains (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 4. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.1.1. punktu). Krimināllietas izskatīšana apelācijas instances tiesā ir lietas otrreizēja izskatīšana pēc būtības. Apelācijas instances tiesai apelācijas sūdzībā norādītie juridiski nozīmīgie apstākļi, proti, noziedzīgā nodarījuma sastāva esība vai neesība apsūdzētā rīcībā, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, judikatūru un apsūdzības formulējumu, kā arī citi apstākļi krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam ir jāizvērtē un atzinums jāpamato ar likumu, pārbaudītajiem un novērtētajiem pierādījumiem (sk. Senāta Krimināllietu departamenta 2017. gada 10. oktobra lēmuma lietā Nr. SKK-532/2017 9.1. punktu un 2018. gada 26. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-17/2018 8.3. punktu). Tiesību doktrīnā norādīts, ka apelācijas tiesvedības jēga ir novērst iespējamās tiesu kļūdas, izskatot lietu atkārtoti pēc būtības augstākā tiesu instancē. Tas ir garants tam, lai tiesas spriedums būtu pamatots, taisnīgs un likumīgs (sk.: Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Vispārīgā daļa. 1. grāmata. Rīga: "RaKa", 2000, 67. lpp.). Tādējādi apelācijas instances tiesas veiktā pirmās instances tiesas sprieduma pārbaude ietver lietas izskatīšanu pēc būtības. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564. panta sestajai daļai un 563. panta otrajai daļai tā var noslēgties ar to, ka apelācijas instances tiesa ar lēmumu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumam. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563. panta pirmās daļas 2. un 3. punktu, 1.1 daļas 2. un 4. punktu, 564. panta piekto un astoto daļu, kā arī 565. pantu apelācijas tiesvedība var noslēgties ar jauna nolēmuma taisīšanu. Apelācijas instances tiesā lieta tiek izskatīta pēc būtības otro reizi, citstarp pamatojoties uz tiem lietas materiāliem, kas kriminālprocesa dalībniekiem jau bijuši pieejami pirmās instances tiesā, kā arī ievērojot apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu un ietvaru. Tātad, vērtējot, vai apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir pietiekams, jāņem vērā tas, ka tiesvedība apelācijas instances tiesā ietver tiesas veiktu pārbaudi gan attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem, gan attiecībā uz tiesību jautājumiem. 16.2. Saeima un vairākas pieaicinātās personas norādījušas, ka apsūdzētajam ir bijušas tiesības un iespējas sekot līdzi lietas norisei, iepazīties ar lietas materiāliem, būt klāt tiesas sēdēs un attiecīgo procesuālo darbību veikšanā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 43., 58., 94. lp. un 5. sēj. 149. lp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzējs uzskata: pat ja lietas materiāli ir zināmi, tie pēc tam, kad kļuvis pieejams pilns tiesas spriedums, ir papildus jāizpēta, analizējot tos sprieduma kontekstā. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka vismaz daļēji bija iespējams sākt gatavot atbilstošu pamatojumu tam, ka lietas iztiesāšanas laikā tiesā pieļauti procesuāli pārkāpumi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 27. un 29. lp.). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka šīs tiesības apsūdzētais var realizēt arī kopīgi ar savu aizstāvi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 21. septembra sprieduma lietā "Kremzow v. Austria", pieteikums Nr. 12350/86, 63. punktu un 2013. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Khodorkovskiy and Lebedev v. Russia", pieteikumi Nr. 11082/06 un 13772/05, 581. punktu). Tādējādi personai, kas ir sekojusi līdzi savam vai sava aizstāvamā tiesas procesam, būtu jāpārzina visi lietā būtiskie apstākļi un lietas materiāli (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 21. novembra sprieduma lietā "Lambin v. Russia", pieteikums Nr. 12668/08, 43.-46. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 70.-72. pantu apsūdzētajam ir tiesības ne tikai iepazīties ar lietas materiāliem, bet arī pašam piedalīties krimināllietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā. Apsūdzētā dalība tiesvedības procesā pirmās instances tiesā nodrošina to, ka viņš var sekot līdzi tiesvedības gaitai, un ļauj viņam laikus gatavoties savu tiesību uz aizstāvību izmantošanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 11.2. punktu). Tādā veidā apsūdzētais iegūst informāciju par to, vai tiesas procesā ir ievērotas viņa tiesības. Piemēram, apsūdzētajam jau ir priekšstats par to, vai viņam ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, tāpat viņam ir zināms, vai liecinieki, kurus lūgusi nopratināt aizstāvība, tika vai netika uzklausīti, vai aizstāvībai ir dotas tādas pašas iespējas liecinieku nopratināšanā kā apsūdzības uzturētājam un tamlīdzīgi. Tātad, sekojot līdzi kriminālprocesa norisei, apsūdzētais un viņa aizstāvis pārzina lietas apstākļus un materiālus. Lietas materiālu, nopratināto liecinieku liecību, tiesas sēdēs izskanējušo argumentu un apsvērumu pārzināšanai ir būtiska nozīme apsūdzētā tiesību uz aizstāvību īstenošanā. Līdz ar to apsūdzētā un viņa aizstāvja dalība tiesvedības procesā pirmās instances tiesā ļauj apsūdzētajam gūt priekšstatu gan par to, kādus lietas faktiskos apstākļus tiesa ņēmusi vērā, gan par to, kādus tiesību normu pārkāpumus tiesa, pēc viņa ieskata, ir pieļāvusi, un gatavoties savas aizstāvības īstenošanai apelācijas instances tiesā. 16.3. Saeima un pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Baumanis, Mg. iur. Gunārs Kūtris un Mg. iur. Māris Leja uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš konkrētajā gadījumā ir pietiekams, jo bijis sagatavots saīsinātais spriedums un Pieteikuma iesniedzējam jau no tā pieejamības brīža bijusi iespēja gatavot apelācijas sūdzību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 43., 60., 94. lp. un 5. sēj. 149. lp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzējs norāda: saņemot vienīgi saīsināto spriedumu, nav iespējams paredzēt, kāda būs pirmās instances tiesas motivācija, un attiecīgi gatavot apelācijas sūdzības argumentāciju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. un 29. lp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot saīsinātā sprieduma formu un ietekmi uz apsūdzētā tiesībām īstenot savu aizstāvību, ņem vērā to, kādu informāciju apsūdzētais var no šāda sprieduma iegūt un - attiecīgi - kādus argumentus apsūdzētais var ietvert apelācijas sūdzībā (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 7. decembra sprieduma lietā "Zoon v. the Netherlands", pieteikums Nr. 29202/95, 39.-51. punktu). Kriminālprocesa likuma 530. panta pirmajā daļā noteikts, ka saīsinātais spriedums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas un rezolutīvās daļas. Saskaņā ar šā likuma 527. panta pirmo daļu notiesājoša sprieduma aprakstošajā daļā sniedz pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu un juridisko kvalifikāciju, minot tā izdarīšanas laiku, vietu, izdarīšanas veidu, apsūdzētā vainas formu, motīvus un šā nodarījuma sekas. Atbilstoši šā likuma 528. panta pirmajai daļai notiesājoša sprieduma rezolutīvajā daļā norāda tiesas lēmumu, citstarp par to, ka apsūdzētais atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā (minot Krimināllikuma normu, kurā paredzēts attiecīgais noziedzīgais nodarījums), apsūdzētajam piespriestā soda veidu un mēru par katru noziedzīgo nodarījumu un galīgo sodu, kas jāizcieš, kā arī drošības līdzekli. Latvijas tiesiskajā sistēmā saīsinātais spriedums atklāj informāciju par tiesu, konkrēto krimināllietu, tās dalībniekiem, informāciju par izvirzīto apsūdzību, tās būtību, kā arī tiesas lēmumu attiecībā uz galvenajiem kriminālprocesā vērtējamiem jautājumiem - personas vainu, piespriesto sodu, mantiskajiem jautājumiem un tamlīdzīgi. Tādējādi no saīsinātā sprieduma aprakstošās un rezolutīvās daļas apsūdzētais var iegūt informāciju par, pēc tiesas ieskata, pierādītā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, kā arī par to, kuriem viņa argumentiem pirmās instances tiesa nav piekritusi. Tātad apsūdzētais jau šajā stadijā var gatavoties apelācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai. Kriminālprocesa likuma 527. panta otrajā daļā noteikts, ka notiesājoša sprieduma motīvu daļā norāda: 1) pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi; 2) motīvus, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus; 3) apsūdzētā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus; 4) motīvus, kāpēc daļa apsūdzības atzīta par nepierādītu, ja tiesa to atzinusi; 5) apsūdzības grozīšanas motīvus, ja apsūdzība tiesā grozīta; 6) motīvus par konkrētā soda piemērošanu; 7) ar sprieduma izpildīšanu saistīto jautājumu izlemšanu, ja tas nepieciešams. No Senāta judikatūras izriet, ka sprieduma aprakstošajai un motīvu daļai ir jābūt saskaņotām un tās kopumā sniedz pilnīgu informāciju par tiesas atzinumu par to, kādu noziedzīgu nodarījumu apsūdzētais ir izdarījis (sk. Senāta Krimināllietu departamenta 2016. gada 14. decembra lēmumu lietā Nr. SKK-632/2016). Tiesību doktrīnā atzīts, ka saīsinātais spriedums ir dokuments, ar kuru iepazīstoties apsūdzētais un citi kriminālprocesa dalībnieki var izlemt, pārsūdzēt spriedumu vai ne (sk.: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pārmaiņu laiks kriminālprocesā turpinās - 2017. gada grozījumi (II). Jurista Vārds, 17.10.2017., Nr. 43 (997), 28.-36. lpp.). Kaut arī laikā līdz pilna sprieduma saņemšanai apelācijas sūdzības sastādīšana iespējama ierobežotā apjomā, jau pēc tam, kad kļuvis pieejams saīsinātais spriedums, apsūdzētajam ir iespēja gan izdarīt secinājumus par to, kādus lietas faktiskos apstākļus tiesa ņēmusi vērā, gan arī atklāt tiesību normu pārkāpumus. Apzinoties sprieduma juridiskās sekas, konstatējot, kādi apstākļi norādīti sprieduma aprakstošajā daļā, apsūdzētajam ir iespēja sagatavoties apelācijas sūdzības sastādīšanai. Arī no saīsinātā sprieduma aprakstošās un rezolutīvās daļas, proti, no noziedzīgo nodarījumu apraksta, ir iespējams izdarīt secinājumus par tiesas apsvērumiem, uz kuru pamata tā uzskatījusi par pierādītu konkrētās personas vainu noziedzīgā nodarījumā. Tādējādi apsūdzētais var sākt gatavoties apelācijas sūdzības sastādīšanai jau no dienas, kad kļuvis pieejams saīsinātais spriedums. Konkrētajā gadījumā krimināllietā, kurā pie kriminālatbildības saukts Pieteikuma iesniedzējs, apelācijas sūdzībā norādīti argumenti par pirmās instances tiesas sprieduma nepareizību daļā, ar kuru Pieteikuma iesniedzējs atzīts par vainīgu viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, analizēti atsevišķi pierādījumi, izteikti lūgumi atcelt apcietinājumu, nopratināt konkrētas personas un pārbaudīt lietā esošus konkrētus pierādījumus, tāpat ir norādes uz to, ka pārkāptas tiesības uz aizstāvību un ka pirmās instances tiesas sastāvs nav bijis likumīgs, kā arī izteikti iebildumi pret procesuālo izdevumu piedziņu un mantas konfiskāciju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1960.-2098. lp., 2. sēj. 1.-101., 163.-1046. lp. un 3. sēj. 223.-895. lp.). Attiecīgi Pieteikuma iesniedzēja un viņa aizstāvju apelācijas sūdzībā ietverti arī tādi argumenti, kurus bija iespējams sagatavot vēl pirms pilnā sprieduma pieejamības dienas. Tādējādi, vērtējot apelācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai noteikto termiņu, jāņem vērā, ka apsūdzētajam ir pieejams saīsinātais spriedums. 16.4. Saeima un vairākas pieaicinātās personas norāda arī to, ka pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas apsūdzētajam un viņa aizstāvjiem ir tiesības 10 dienu laikā iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus (sk. lietas materiālu 4. sēj. 43., 61., 73., 95. lp. un 5. sēj. 150. lp.). Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, papildinājumi nedrīkst grozīt sākotnējā lūguma būtību. Tas nozīmējot, ka apelācijas sūdzībā jau jābūt ietvertiem visiem iebildumiem pret pirmās instances tiesas spriedumu un šos iebildumus apelācijas sūdzības papildinājumos var tikai izvērst, sniedzot apjomīgāku vai dziļāku analīzi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 32. lp.). Kriminālprocesa likuma 555. panta trešā daļa noteic, ka personas, kas iesniegušas apelācijas sūdzību, ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc pārsūdzības termiņa beigām ir tiesīgas iesniegt apelācijas instances tiesai sūdzības papildinājumus, taču tie nedrīkst grozīt sākotnējā lūguma būtību. Ar papildinājumiem saprot papildu motivāciju sākotnējā lūguma pamatošanai, piemēram, tādu kā papildu atsauce uz normatīvo aktu, iepriekš nepieminēta pierādījuma norādīšana un novērtēšana (sk.: Kalnmeiers Ē. VI nodaļa Protests apelācijas kārtībā. Grām.: Kūtris G. (zin. Red.) Rokasgrāmata prokuroriem kriminālprocesā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 210. lpp.). Apsūdzētais var papildus izskaidrot savus apelācijas sūdzībā norādītos argumentus. Tā arī tiek veicināta kvalitatīvu procesuālo dokumentu un tajos ietverto pozīciju iesniegšana tiesai (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 4. sēj. 73. lp.). Tādējādi apsūdzētajam ir iespēja iesniegt papildu argumentāciju par apelācijas sūdzībā norādītajiem apsvērumiem. Ar apelācijas sūdzības papildinājumiem var izvērst un precizēt sākotnēji iesniegtās sūdzības pamatojumu. Tādēļ tam nepieciešamais laiks ir ņemams vērā, novērtējot apelācijas sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai kopumā atvēlēto termiņu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 11.5. punktu). Tādējādi arī tad, ja apsūdzētajam kādu iemeslu dēļ nebija iespējas pilnībā izstrādāt apelācijas sūdzību, Kriminālprocesa likumā ir paredzēta iespēja papildināt sākotnējo argumentāciju. Līdz ar to tiesību uz aizstāvību īstenošanu apelācijas instances tiesā sekmē arī Kriminālprocesa likumā noteiktais apelācijas sūdzības papildinājumu institūts. 16.5. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka kriminālprocesā apelācijas sūdzību var iesniegt gan pats apsūdzētais, gan aizstāvis. Parasti aizstāvji - zvērināti advokāti -, kuri gatavo apelācijas sūdzību, esot aizņemti daudzos tiesvedības procesos un viņiem neesot iespējams veltīt visu laiku tikai vienai, kaut arī apjomīgai un sarežģītai krimināllietai. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas nenodrošina tiesības uz aizstāvību tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņā ietilpst brīvdienas, kas to attiecīgi saīsina (sk. lietas materiālu 1. sēj. 20. un 30. lp.). Arī pieaicinātās personas LL.M. Ilze Tralmaka un Mg. iur. Armands Smans norāda: ja pārsūdzības termiņā ir ietvertas brīvdienas un svētku dienas, 20 dienas var nebūt pietiekams laiks, lai aizstāvis paspētu pilnvērtīgi sagatavot apelācijas sūdzību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 79. un 86. lp.). 16.5.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, Latvijā izveidojis advokatūru (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1. punktu). Advokāts, dodot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 4.1. punktu). Advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses, un tāpat atšķirīgs ir arī pienākumu un atbildības apjoms (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punktu). Tiesību doktrīnā atzīts, ka tiesību uz aizstāvību pilnvērtīgā nodrošināšanā būtiska loma ir ne vien valstij, bet arī zvērinātiem advokātiem (sk.: Rozenbergs J. 20. panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 93. lpp.). Aizstāvis, pateicoties savām profesionālajām zināšanām, var ātrāk izvērtēt tiesas spriedumu, saprast, vai tajā ir saskatāms pamats sprieduma pārsūdzēšanai, un pamatot attiecīgo sūdzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 11.4. punktu). Tādējādi, paredzot kvalificētu juristu - zvērinātu advokātu - iesaisti kriminālprocesā, likumdevējs ir nodrošinājis, ka tiek paaugstināta tiesas spriešanas kvalitāte. Tas nozīmē ne tikai to, ka tiek atvieglots tiesas darbs, bet arī to, ka apsūdzētajam tiek nodrošināta iespēja saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību, citstarp apelācijas sūdzības sastādīšanā. Līdz ar to aizstāvja dalība krimināllietas iztiesāšanā, tostarp apelācijas sūdzības sagatavošanā, sekmē tiesību uz aizstāvību izmantošanu. 16.5.2. Saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk - Advokatūras likums) 49.1 pantu advokātam ir pienākums nodrošināt savlaicīgu juridisko palīdzību, sniedzot to bez neattaisnotas novilcināšanas. Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa 3.2. apakšpunktā noteikts: "Sniedzot juridisko palīdzību, advokātam aizliegts ar savu darbību vai bezdarbību kaitēt klienta tiesībām vai tiesiskajām interesēm. Advokātam vienmēr ir jārīkojas saskaņā ar klienta tiesiskajām interesēm un jāstāda tās augstāk par paša vai kolēģu interesēm, ciktāl tās nenonāk pretrunā ar Ētikas kodeksa noteikumiem." Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: nosakot, vai ir ievērots Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunkts, jāņem vērā parastā juridiskā konsultanta darba slodze, jo nevar prasīt, lai viņš mainītu visu savu darba grafiku un visu laiku veltītu tikai vienai lietai. Tomēr neesot nepamatota prasība, lai aizstāvības advokāts savā darbā vismaz zināmā mērā maina uzsvarus, ja tas nepieciešams, ņemot vērā konkrētās lietas īpašo steidzamību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 31. marta lēmumu lietā "Mattick v. Germany", pieteikums Nr. 62116/00). Arī tiesībsargs norāda: lai gan praksē zvērināti advokāti veic vairāku personu aizstāvību dažādās lietās, tomēr personu aizstāvjiem ir iespēja savlaicīgi plānot un koordinēt savu noslodzi. Turklāt, uzņemoties aizstāvēt personas īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, visticamāk, aizstāvības īstenotājiem ir iespēja jau laikus paredzēt to, ka sprieduma apjoms būs ievērojams (sk. lietas materiālu 4. sēj. 75. lp.). Tādējādi zvērinātiem advokātiem, lemjot par sava darba laika organizāciju, jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt savu klientu tiesības un likumiskās intereses. Šo tiesību un interešu nodrošināšanas labad zvērināts advokāts nevar atteikties sniegt juridisko palīdzību. Aizstāvja profesionālās iemaņas un pieredze ir pamats pieņēmumam, ka viņš savu darbu tiesvedības laikā organizēs tā, lai jau laikus varētu sagatavoties sprieduma pārsūdzēšanai, ja tas būtu nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 11.4. punktu). Turklāt atbilstoši Advokatūras likuma 106. pantam zvērināti advokāti piekopj brīvo profesiju. Zvērināta advokāta kā brīvās profesijas pārstāvja rīcībā ir vairāki instrumenti, ar kuru palīdzību viņš var efektīvi plānot savu darbu, tādā veidā nodrošinot pilnvērtīgu juridiskās palīdzības sniegšanu saviem klientiem. Tā, piemēram, Advokatūras likuma 116. panta pirmā daļa noteic, ka zvērināti advokāti praktizē individuāli vai sadarbībā ar citiem zvērinātiem advokātiem. Savukārt saskaņā ar šā panta septīto daļu zvērinātu advokātu birojs juridiskās palīdzības sniegšanai var piesaistīt zvērinātu advokātu, kurš nav attiecīgā biroja biedrs vai dalībnieks, tostarp citā birojā praktizējošu zvērinātu advokātu. Proti, zvērināti advokāti var savā starpā sadarboties un sniegt palīdzību. Tādējādi zvērināts advokāts var savu darbu organizēt tā, lai neciestu ne apsūdzētā aizstāvības īstenošana īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā, ne citas lietas, kuras viņš ir uzņēmies vai kurās viņš ir iesaistīts. Līdz ar to zvērinātam advokātam katrā konkrētā gadījumā, uzņemoties aizstāvības īstenošanu, ir jārēķinās ar to, ka krimināllietas īpašā sarežģītība un apjoms, tās procesuālā stadija un tajā noteiktie termiņi varētu prasīt zināmu pielāgošanos un darba organizācijas maiņu. Tāpat, ievērojot Kriminālprocesa likumā noteikto termiņu skaitīšanas regulējumu, zvērinātam advokātam - profesionālam un kvalificētam juristam - ir jāņem vērā arī tas, ka procesuālo darbību izpildes termiņš, citstarp apelācijas sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai noteiktais termiņš, var ietvert brīvdienas un svētku dienas. Zvērināts advokāts savu darbu organizē pēc saviem ieskatiem un ņemot vērā dažādus faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tomēr advokāta rīcībā ir līdzekļi, kurus izmantojot viņš savu darbu var organizēt tā, lai tiktu savlaicīgi un efektīvi nodrošināta apsūdzētā aizstāvība īpaši sarežģītai un apjomīgai krimināllietai. Nedz tas, ka pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņā ietilpst brīvdienas vai svētku dienas, nedz arī tas, ka zvērināta advokāta lietvedībā papildus īpaši sarežģītam un apjomīgam kriminālprocesam var būt arī citas lietas, nedrīkstētu negatīvi ietekmēt to, kā advokāts palīdz saviem klientiem īstenot tiesības uz aizstāvību. Tādējādi zvērināta advokāta vieta un loma demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī Advokatūras likumā noteiktais zvērināta advokāta profesionālās darbības regulējums ir vērsts uz to, lai efektīvi nodrošinātu zvērināta advokāta aizstāvamā tiesības uz aizstāvību arī īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. 16.6. Izskatāmajā lietā citstarp jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likums paredz arī vairākas citas garantijas tiesību uz aizstāvību pienācīgai īstenošanai apelācijas instances tiesā. 16.6.1. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 553. panta pirmo daļu gadījumā, ja apelācijas sūdzība neatbilst šā likuma 551. panta pirmās, otrās un trešās daļas prasībām, tiesnesis pieņem lēmumu par apelācijas sūdzības atstāšanu bez virzības, norādot sūdzības trūkumus, un nosaka iesniedzējam 10 dienu termiņu trūkumu novēršanai. Tādējādi Kriminālprocesa likums paredz apsūdzētajam iespēju novērst apelācijas sūdzībā trūkumus, kuru dēļ tā neatbilst likuma prasībām. 16.6.2. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 561. panta pirmās daļas otrajam teikumam lieta apelācijas instances tiesā ir iztiesājama kārtībā, kāda noteikta krimināllietu iztiesāšanai pirmās instances tiesā, izņemot šā likuma 53. nodaļā noteikto. Kriminālprocesa likuma 455. panta pirmā daļa nosaka: tiesas sēdē apsūdzētajam, viņa pārstāvim un aizstāvim, cietušajam un viņa pārstāvim, un prokuroram ir tiesības pieteikt lūgumus, iesniegt pierādījumus, norādot, kādēļ tie nebija iesniegti tiesā līdz šim, piedalīties pierādījumu pārbaudē, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, piedalīties tiesas debatēs, kā arī citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies krimināllietas iztiesāšanas gaitā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 506. pantu apelācijas instances tiesā tiesas debatēs katrs kriminālprocesa dalībnieks no jauna var izteikties par lietas izlemšanā nozīmīgiem jautājumiem. Savukārt atbilstoši šā likuma 562. panta pirmajai daļai tiesas izmeklēšana un tiesas debates apelācijas instances tiesā notiek apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomā un ietvaros, kurus nedrīkst pārsniegt, izņemot gadījumus, kad apelācijas instances tiesai rodas šaubas par pirmās instances tiesas konstatēto apsūdzētā, dalībnieku vai līdzdalībnieku vainu vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Ar apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu un ietvaru šīs normas izpratnē ir jāsaprot nevis tajā norādītie argumenti vai apsvērumi, bet gan apjoms, kādā pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums, un apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi (sk. Mg. iur. Māra Lejas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 151. lp.). Turklāt arī gadījumos, kad lietu nolemts skatīt rakstveida procesā, pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas kriminālprocesa dalībniekam ir tiesības izmantot Kriminālprocesa likuma 455. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības, tai skaitā iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus un pierādījumus. Tādējādi kriminālprocesa dalībniekiem arī laikā, kad notiek tiesvedība apelācijas instances tiesā, ir tiesības izvirzīt jaunus juridiskus argumentus, piemēram, par tiesību avotu izmantošanu, precizēt savus apsvērumus vai iesniegt jaunus pierādījumus, kas stiprina attiecīgā kriminālprocesa dalībnieka pozīciju konkrēta lūguma ietvaros. 16.6.3. Senāts, interpretējot Kriminālprocesa likuma 562. panta pirmajā daļā noteikto kopsakarā ar šā likuma 1. pantu, 511. panta otro daļu un 564. pantu, atzinis, ka apelācijas instances tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pārsniegt apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu un ietvarus gadījumos, kad pirmās instances tiesa nepamatoti konstatējusi apsūdzētā, dalībnieku vai līdzdalībnieku vainu vai atbildību pastiprinošus apstākļus (sal. sk. Senāta Krimināllietu departamenta 2021. gada lēmuma lietā Nr. SKK-[N]/2021 6. punktu). Arī pieaicinātā persona Dr. iur. Jānis Baumanis norādījis, ka minētais apelācijas instances tiesas pienākums nodrošina personas tiesības uz taisnīgu tiesu, īpaši jau sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, ja apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ierobežojis iespēju detalizēti izanalizēt kļūdainu pirmās instances tiesas spriedumā sniegto faktisko apstākļu novērtējumu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.). Apelācijas instances tiesai ir jāizvērtē apelācijas sūdzībā norādītie juridiski nozīmīgie apstākļi un tā nevar formāli aprobežoties tikai ar apelācijas sūdzības lūgumu daļā izteikto prasījumu izvērtēšanu, ja no apelācijas sūdzības satura konstatējams, ka pārsūdzības apjoms ir plašāks (sk. Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada 17. marta lēmuma lietā Nr. SKK-158/2022 6. punktu). Tātad apelācijas sūdzībā nepieminētie lietas faktiskie apstākļi un to novērtējums tiek ņemti vērā apelācijas instances tiesā gadījumā, ja tie rada šaubas par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vainu vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Apelācijas instances tiesai apelācijas sūdzībā norādītais ir jāvērtē pēc būtības, nevis tikai formāli - lūgumu daļā izteikto prasījumu norādītajā apmērā. Līdz ar to apsūdzētajam arī laikā, kad notiek tiesvedība apelācijas instances tiesā, ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, viņam ir iespēja izteikt visus, viņaprāt, būtiskos argumentus attiecībā uz viņa vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Apsūdzētais arī apelācijas tiesvedības laikā var paust jaunus juridiskus argumentus un apsvērumus, precīzāk un skaidrāk formulējot jau iepriekš iesniegtās apelācijas sūdzības saturu. No minētā izriet, ka apsūdzētais, piedaloties tiesvedības procesā pirmās instances tiesā, iepazīstoties ar saīsināto un pilno pirmās instances tiesas spriedumu, pieaicinot par aizstāvi tiesu sistēmai piederīgu kvalificētu juristu - zvērinātu advokātu -, kā arī izmantojot kriminālprocesā paredzētās papildu procesuālās garantijas pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, īsteno savas tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to Kriminālprocesa likuma sistēma ir veidota tādā veidā, lai apsūdzētajam nodrošinātu iespēju izteikt visus būtiskos argumentus savas aizstāvības īstenošanai apelācijas instances tiesā. 17. Ņemot vērā apelācijas instances tiesas kompetenci un vietu kriminālprocesa sistēmā, nepieciešamību samērot apsūdzētā tiesības ar citu kriminālprocesa dalībnieku tiesībām un visas sabiedrības interesēm, kā arī Kriminālprocesa likumā noteiktās papildu procesuālās garantijas apelācijas instances tiesā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētās normas īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos nodrošina apsūdzētajam tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu tādā termiņā, kas ir pietiekams tiesību uz aizstāvību īstenošanai. Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punktu un 550. panta pirmo daļu, ciktāl šīs normas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš