17. Article

Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro izskatāmajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas komersantu, kuri nodarbojas ar ūdeļu ievešanu no ārvalstīm, tiesības turpināt jau uzsākto komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās cilvēku veselības un sabiedrības labklājības intereses, no otras puses. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm. 17.1. Pieteikuma iesniedzējas pauž viedokli, ka apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma dēļ Latvijas ekonomikai tiekot nodarīts kaitējums, jo samazinoties darba vietu skaits un nodokļu ieņēmumi no komercdarbības, kuras veikšanai esot nepieciešama ūdeļu ievešana no ārvalstīm. Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī ar apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu aizsargāto tiesību un likumisko interešu nozīme. Tiesības uz veselības aizsardzību tieši attiecas uz ikvienu personu un ir būtisks priekšnoteikums jebkuru citu personas pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa iepriekš, vērtējot līdzsvaru starp komersantu tiesībām un interesēm un sabiedrības veselības aizsardzību citu Covid‑19 izplatības ierobežošanai noteiktu pasākumu sakarā, ir atzinusi, ka ar šādiem pasākumiem aizsargātās sabiedrības intereses var būt svarīgākas nekā atsevišķu komersantu tiesības un intereses. Arī izskatāmajā lietā labumu no pamattiesību ierobežojuma - ūdeļu ievešanas aizlieguma - gūst visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais regulējums pasargā gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Ievērojot Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tās radītos draudus veselības sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.1. punktu). Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka apstrīdētā norma bija spēkā gandrīz gadu un tika grozīta tad, kad tika konstatēts, ka saslimstība ar Covid-19 samazinājusies visā sabiedrībā, visās vecuma grupās un visos reģionos, tāpat epidemioloģiskā situācija bija uzlabojusies arī ūdeļu novietnēs un vairs nepastāvēja būtiska sabiedrības veselības kaitējuma risks. Lai gan 2022. gada grozījumu Covid-19 ierobežošanas noteikumu anotācijā norādīts, ka atcelt aizliegumu ievest Latvijas teritorijā ūdeles no ārvalstīm būtu iespējams, ja tās būtu vakcinētas, tomēr jāņem vērā, ka nedz apstrīdētās normas spēkā esības laikā, nedz šobrīd attiecīga vakcīna nav apstiprināta (sk. 2022. gada grozījumu Covid-19 ierobežošanas noteikumos sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju). Pieejams: tap.mk.gov.lv). Proti, apstrīdētās normas spēkā esības laikā, kad ne tikai nebija nekādas iespējas ūdeles pirms ievešanas Latvijā vakcinēt, bet saistībā ar augsto Covid-19 infekcijas izplatības risku bija pilnīgi nepieciešams mazināt iespējamo vīrusa transmisiju no ūdelēm uz cilvēkiem, Ministru kabineta veiktie pasākumi bija piemēroti tam, lai ar augstāku varbūtības pakāpi pasargātu cilvēkus no saslimšanas ar Covid-19 un veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Tāpat jāņem vērā, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma spēkā esības laikā Pieteikuma iesniedzējas turpināja savu komercdarbību, jo apstrīdētā norma neaizliedza to darbību pilnībā. Komercdarbība ir saistīta ar iniciatīvu un drosmi, jo komersants darbojas pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības apstākļos, proti, tā ir saistīta ar daudzām grūtībām un neparedzētām situācijām, kuras var rasties gan paša komersanta pieņemto lēmumu rezultātā, gan no komersanta neatkarīgu apstākļu dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 17. punktu). Pieteikuma iesniedzējas nav norādījušas un arī Satversmes tiesa nekonstatē, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums būtu noteikts kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzeklis LESD 36. panta izpratnē. 17.2. Tiesībsargs pievērsis uzmanību tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilstot samērīguma principam, jo neparedzot kompensējošus mehānismus, un norādījis, ka, piemēram, lielajiem tirdzniecības centriem par tiem noteiktajiem komercdarbības ierobežojumiem Ministru kabinets paredzējis īpašus kompensējošus mehānismus - valsts atbalstu, kas ļāvis mazināt tiem nodarītos zaudējumus. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka ūdeļu audzēšana kažokādu ieguvei neesot uzskatīta par prioritāri atbalstāmu nozari ekonomikas atveseļošanās posmā pēc Covid-19 krīzes. Ministru kabineta rīcība neesot varējusi radīt tiesisko paļāvību uz to, ka zaudējumu kompensācijas mehānisms tiks paredzēts visiem komersantiem, kuru komercdarbība tiek ierobežota. Tas, ka lielo tirdzniecības centru īpašniekiem bija nodrošināta iespēja saņemt atbalstu to īpašumā esošo tirdzniecības centru nomas apgrozījuma krituma kompensācijai, nenozīmē to, ka šāds pats atbalsts būtu jāparedz arī komersantiem, kuri nodarbojas ar ūdeļu ievešanu no ārvalstīm. Ūdeļu audzētājiem atšķirībā no lielajiem tirdzniecības centriem komercdarbība netika aizliegta vispār, bet nekontrolētas Covid-19 infekcijas izplatības novēršanas labad tika noteikts aizliegums ievest ūdeles no citām valstīm. Satversmes tiesa ir atzinusi: no Satversmes 105. panta neizriet, ka Covid-19 infekcijas dēļ noteikto tiesību uz īpašumu ierobežošanas gadījumā būtu nepieciešama kompensācija, lai gan tās esība tomēr ir ņemama vērā, vērtējot ierobežojuma samērīgumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.2.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka kompensācijas neesība ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars, taču tās neesība pati par sevi nevar būt par pamatu secinājumam, ka ir pārkāptas personas tiesības uz īpašumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 12. novembra sprieduma lietā "Affaire S.A. Bio d'Ardennes c. Belgique", pieteikums Nr. 44457/11, 51. punktu). Lai gan kompensācija par apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu netika noteikta, Ministru kabinets paredzēja mehānismus, ar kuriem ārkārtējā situācijā noteikto ierobežojumu sekas tika mazinātas. Proti, Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumu skartajiem komersantiem saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 19. marta noteikumiem Nr. 150 "Noteikumi par garantijām saimnieciskās darbības veicējiem, kuru darbību ietekmējusi Covid-19 izplatība" un 2020. gada 19. marta noteikumiem Nr. 149 "Noteikumi par apgrozāmo līdzekļu aizdevumiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuru darbību ietekmējusi Covid-19 izplatība" bija iespēja saņemt valsts atbalstu, kas ļāva mazināt tiem nodarītos zaudējumus. Ar iepriekš minētajiem finanšu instrumentiem tika sniegts mērķtiecīgs atbalsts un nodrošināts tas, ka komercdarbības veicējiem ir pietiekama likviditāte un apgrozāmie līdzekļi, lai novērstu tiem nodarīto kaitējumu un saglabātu savas komercdarbības nepārtrauktību Covid-19 infekcijas uzliesmojuma laikā un pēc tam. Attiecīgie atbalsta pasākumi bija pieejami komersantiem neatkarīgi no to darbības nozares. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas šiem atbalsta pasākumiem nav pieteikušās. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāatzīst, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos, kad bija nepieciešams mazināt iespējamo Covid-19 izraisošā vīrusa transmisiju no ūdelēm uz cilvēkiem un tādējādi aizsargāt cilvēku veselību un sabiedrības labklājību, ir lielāks nekā Pieteikuma iesniedzējām radītās nelabvēlīgās sekas. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 244. punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 24. decembra līdz 2022. gada 16. decembrim, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš