16. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Pieteikuma iesniedzēju īpašums netiek izmantots pretēji sabiedrības interesēm un ka apstrīdētās normas neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sesto un astoto teikumu varētu vērtēt tikai Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma kontekstā. 16.1. Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tostarp tiesības (uz licences pamata) veikt komercdarbību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu). Arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). 16.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas otro teikumu Uzņēmumu reģistrā reģistrētam komersantam, kuram savā darbā nepieciešams izmantot valsts noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju, jāsaņem industriālās drošības sertifikāts, ko pēc speciālas pārbaudes veikšanas izsniedz Satversmes aizsardzības birojs. Industriālās drošības sertifikāts atbilstoši Noteikumu Nr. 412 2. punktam apliecina komersanta tiesības noteiktā komercdarbības jomā, pildot valsts pasūtījumu, lietot valsts noslēpuma objektus, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificēto informāciju, kā arī apliecina komersanta gatavību un spēju nodrošināt šādas informācijas aizsardzību. Saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu" un Noteikumu Nr. 412 normām industriālās drošības sertifikāta esība ir priekšnosacījums komersanta dalībai tādu publisko būvdarbu iepirkumu izpildē, kuros nepieciešams izmantot valsts noslēpumu. Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka prasība par industriālās drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo to tiesības veikt komercdarbību tādā jomā, kurā nepieciešams izmantot valsts noslēpumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.). Pieaicinātā persona Kaspars Balodis norāda, ka komersanta tiesības pretendēt uz industriālās drošības sertifikātu ietilpst ar Satversmes 105. pantu aizsargāto tiesību uz īpašumu tvērumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 125. lp.). Turpretim Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas - tiesībsargs, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra un Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce - norāda, ka tiesības saņemt industriālās drošības sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā (sk. citstarp Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 3. sēj. 15. un 16. lp.). Saeima uzskata, ka industriālās drošības sertifikāts nav uzskatāms par tādu licenci, kuras neiegūšana tieši un būtiski ietekmētu komersanta spēju veikt komercdarbību tā izraudzītajā jomā (sk. Saeimas papildu paskaidrojumus lietas materiālu 3. sēj. 100. lp.). 16.3. Likums "Par valsts noslēpumu" neregulē komercdarbību kādā noteiktā jomā un nenosaka komersantam īpašas tiesības, kas būtu saistītas ar valsts noslēpuma objekta vai klasificētas informācijas izmantošanu, un tādējādi neparedz komersantam subjektīvas tiesības uz piekļuvi valsts noslēpuma objektiem. Noteiktos gadījumos, kad komersants izpilda valsts pasūtījumu, valsts noslēpuma objekti var būt komersanta lietojumā, bet tikai ar nosacījumu, ka konkrētais komersants ir saņēmis industriālās drošības sertifikātu. Šī prasība ļauj valstij kā pasūtītājam gūt pārliecību par to, ka komersants spēj nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību. Atbilstoši Noteikumu Nr. 412 26. punktam ar valsts noslēpuma objektu vai attiecīgi klasificētu informāciju saistītās publisko iepirkumu procedūrās viena no prasībām, kas tiek izvirzītas Uzņēmumu reģistrā reģistrētam komersantam, ir industriālās drošības sertifikāta esība. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 412 4. punktu komersantam, lai tas varētu saņemt industriālās drošības sertifikātu, citstarp jābūt dibinātam ne mazāk kā pirms viena gada. Tātad industriālās drošības sertifikāta saņemšana ir vienīgais veids, kādā komersants, kas jau veic komercdarbību, var iegūt atļauju to veikt arī tādā jomā, kur nepieciešams izmantot valsts noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju. Saņemot industriālās drošības sertifikātu, komersantam, kas vēlas pretendēt uz noteiktu valsts pasūtījumu loku, rodas priekšrocība piedalīties klasificētās iepirkumu procedūrās. Tajās valsts komersantam izvirza paaugstinātas drošības prasības, bet komersants var iegūt tiesības strādāt ar valsts noslēpumu saistītos objektos. Tomēr arī pēc industriālās drošības sertifikāta saņemšanas veikt komercdarbību ar valsts noslēpumu saistītos objektos personai ir tiesības vienīgi tad, ja tā noslēdz līgumu ar pasūtītāju. Šādā gadījumā personai nav tiesiska pamata paļauties, ka tā varēs laika ziņā neierobežoti izmantot ar industriālās drošības sertifikātu piešķirtās tiesības, piemēram, vienojoties par tādu būvdarbu garantijas laiku, kas pārsniedz sertifikāta darbības termiņu. Industriālās drošības sertifikāta esība nav tāda prasība, kas komersantam būtu obligāti jāizpilda, lai tas varētu veikt komercdarbību paša izraudzītā jomā. Atteikums izsniegt industriālās drošības sertifikātu neierobežo komersanta tiesības veikt komercdarbību, un pēc šā atteikuma komersants ir tiesīgs turpināt savu komercdarbību izraudzītajā jomā. Industriālās drošības sertifikāta esība ir priekšrocība, kas komersantam, kurš jau veic noteikta veida komercdarbību, piemēram, nodarbojas ar būvniecību, paver iespēju piedalīties klasificētās iepirkumu procedūrās. Tātad tiesības saņemt industriālās drošības sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā, tāpēc apstrīdētās normas - likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais teikums - neierobežo Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā paredzētās pamattiesības un līdz ar to neattiecas uz tādām tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru aizsardzība taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā.