22. Article

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas komersantu, kuri nodarbojas ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu, ja tās vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, tiesības turpināt jau uzsākto komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās sabiedrības tikumības un labklājības, kā arī citu cilvēku tiesību dzīvot labvēlīgā vidē un veselības aizsardzības intereses, no otras puses. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm. 22.1. Pieteikumu iesniedzēji argumentē, ka apstrīdēto normu rezultātā tiem būšot jāizbeidz sava komercdarbība un tikšot nodarīti ievērojami zaudējumi. Asociācija atbildīgās komisijas 2022. gada 9. marta un 26. aprīļa sēdēs norādīja, ka apstrīdēto normu rezultātā tikšot nodarīts kaitējums Latvijas ekonomikai, jo samazināšoties darba vietu skaits un nodokļu ieņēmumi no Pieteikumu iesniedzēju veiktās komercdarbības, kā arī kritīšoties eksporta apmēri. Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā ar apstrīdētajās normās noteikto ierobežojumu aizsargāto tiesību un likumisko interešu nozīme. Pirmkārt, dzīvnieki mūsdienu sabiedrībā tiek uztverti ne tikai kā īpašuma objekti vai lauksaimniecības produkts, bet gan kā jutīgas būtnes. Proti, dzīvnieki vairākās valstīs vairs netiek uzskatīti tikai par īpašumu. Tiek atzīts, ka dzīvnieki jau paši par sevi ir vērtība neatkarīgi no tā, vai tie kādam ir vai nav noderīgi (sk.: Fasel R. N., Butler S. C. Animal Rights Law. Oxford: Hart, 2023, p. 12). Latvijā un Eiropas Savienībā dzīvnieku tiesību aizsardzība laika gaitā ir ieguvusi arvien lielāku nozīmi un atbalstu sabiedrībā. Piemēram, no SKDS 2022. gada decembra aptaujas izriet, ka 68 procenti Latvijas iedzīvotāju neatbalsta ūdeļu audzēšanu un nogalināšanu kažokādu ieguvei. Eiropas Savienībā tiek apspriesta ideja, ka kažokzvēru audzēšana un turēšana ir jāaizliedz, un to apstiprina Eiropas pilsoņu iniciatīva "Eiropa bez kažokādām". Turklāt lielākajā daļā Eiropas valstu dzīvnieku audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei jau ir aizliegta vai būtiski ierobežota. Kā tika norādīts Saeimas 2022. gada 20. janvāra sēdē, kurā likumprojekts tika izskatīts pirmajā lasījumā, dzīvnieku audzēšana un nogalināšana kažokādu ieguves dēļ ir neētisks, cietsirdīgs un izzūdošs komercdarbības veids, kam mūsdienās vairs nav attaisnojuma. Tādējādi apstrīdētās normas ļaus izbeigt tādu izturēšanos pret kažokzvēriem, kādu likumdevējs uzskata par neētisku un neatbilstošu sabiedrības vērtībām. Apstrīdētajās normās noteiktais aizliegums atspoguļo to, kā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem. Sabiedrības interese par morālu un ētiski pareizu izturēšanos pret dzīvniekiem ir būtiskāka nekā atsevišķu komersantu tiesības un intereses. Otrkārt, tiesības uz veselības aizsardzību tieši attiecas uz ikvienu personu un ir būtisks priekšnoteikums jebkuru citu personas pamattiesību īstenošanai. Izskatāmajā lietā labumu no pamattiesību ierobežojuma - kažokzvēru audzēšanas un turēšanas aizlieguma - gūs visa sabiedrība. Turklāt šis labums tiks gūts daudzējādos aspektos, jo attiecīgais aizliegums pasargās gan cilvēkus no saslimšanas ar Covid-19 vai citām zoonozēm, gan arī patērētājus un kažokzvēru audzētavu darbiniekus no slimībām, ko var izraisīt ķimikālijas, ar kurām tiek apstrādātas kažokādas. Atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par šīm visas sabiedrības interesēm. Treškārt, likumdevējs, nosakot aizliegumu no 2028. gada 1. janvāra nodarboties ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu, ja tās vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, ir iecerējis mazināt kaitējumu videi, ko nodara šādas ražotnes, proti, novērst risku, ka kūtsmēsli un ražošanas notekūdeņi nonāks gruntī, gruntsūdeņos vai virszemes ūdeņos, mazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitāti, kā arī veicināt Latvijai raksturīgās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Šāds visas sabiedrības ieguvums izskatāmajā lietā ir būtiskāks par atsevišķu komersantu tiesībām un likumiskajām interesēm. 22.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums nav samērīgs, jo esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Saeima šādam uzskatam nepiekrīt. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 29.2. punktu). Tādēļ, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, būtisks faktors ir arī tas, vai likumdevējs, grozot tiesisko regulējumu, ir ņēmis vērā tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 11. punktu). Arī no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka tad, kad dalībvalstu veiktie pasākumi ir saistīti ar Eiropas Savienības tiesību īstenošanu, tām jāievēro vispārējie šo tiesību principi, tostarp tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 14. septembra sprieduma apvienotajās lietās C-181/04 līdz C-183/04 "Elmeka" 31. punktu). Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību subjektam, kuram kāda valsts iestāde radījusi pamatotas, uz konkrētiem solījumiem balstītas cerības. Tātad jāpārbauda, vai attiecīgās iestādes rīcība ir radījusi tiesību subjektam pamatotu paļāvību un vai šī paļāvība ir atzīstama par tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 9. jūlija sprieduma lietā C-183/14 "Salomie and Oltean" 44. un 45. punktu). Tiesību normu izdevējam ir tiesības šīs normas grozīt, tomēr tam jāpārliecinās par normu ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām un jānodrošina, ka šī ietekme nav nesamērīga ar sasniedzamo mērķi. Proti, lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai Pieteikumu iesniedzējiem bija radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie arī turpmāk varēs nodarboties ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu, ja tās vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve; 2) vai, izdodot apstrīdētās normas, ir nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika mainīts (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-12-03 7.2. punktu). 22.2.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesiskais regulējums kažokzvēru audzēšanas un turēšanas nozarē esot bijis pietiekami skaidrs un stabils, pastāvējis pietiekami ilgu laiku un tāpēc tie pamatoti esot paļāvušies uz tā nemainību. Savukārt Saeima uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēji nevarēja pamatoti un saprātīgi paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums zvēraudzēšanas jomā Latvijā netiks mainīts. Lai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējiem bija radusies tiesiskā paļāvība, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai to paļaušanās uz tiesību normām bija likumīga, pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības bija pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13. punktu). Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, Pieteikumu iesniedzēji ar ūdeļu un lapsu audzēšanu un turēšanu kažokādu ieguves nolūkā nodarbojas jau vairākus gadus. Pēdējos gados nozīmīgākās šo nozari regulējošu normatīvo aktu izmaiņas bija saistītas ar nepieciešamību kontrolēt Covid-19 izplatību. Normatīvais regulējums, kas attiecās uz Pieteikumu iesniedzēju tiesībām vispār nodarboties ar iepriekš minēto komercdarbību, ir bijis nemainīgs un palicis spēkā ilgu laiku. Tātad Pieteikumu iesniedzēji varēja tam uzticēties. Pieteikumu iesniedzējiem varēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tie būs tiesīgi turpināt savu jau ilgstoši veikto komercdarbību. Šāda paļaušanās bija gan likumīga, gan pamatota, gan saprātīga. 22.2.2. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.2.1. punktu). Secinot, ka Pieteikumu iesniedzējiem tiesiskā paļāvība bija radusies, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai Saeima ir nodrošinājusi saprātīgu līdzsvaru starp Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad apstrīdētās normas tika pieņemtas (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-12-03 9. punktu). Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, jāņem vērā tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šāda saudzējoša pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai pienācīgas kompensācijas paredzēšana (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 18. punktu un 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Pienākums paredzēt saprātīgu pārejas periodu ir nepieciešams galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir uzņēmusies saistības, veidojusi nākotnes plānus u. tml. Pārejas periods ir nepieciešams, lai persona varētu pārorientēties uz kārtību, kas paredzēta jaunajā tiesiskajā regulējumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). 22.3. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējam, lemjot par saudzīgu pāreju, bija jāparedz garāks pārejas periods. Kažokzvēru audzēšanas un turēšanas nozares slēgšanas rezultātā Pieteikumu iesniedzējiem nebūšot iespējama komercdarbības pārorientācija, bet tikai komercdarbības izbeigšana. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka to pamatlīdzekļu vērtība komercdarbības izbeigšanas brīdī sniegšoties no vairākiem desmitiem tūkstošu euro līdz vairākiem miljoniem euro. Pieteikumu iesniedzēji, ņemot vērā ūdeļu dzīves ciklu (trīs gadi), esot plānojuši gūt šāda apmēra ieņēmumus. Turklāt Pieteikumu iesniedzēji esot veikuši lielas investīcijas savas komercdarbības uzlabošanai un tās noteiktajā pārejas periodā nevarēšot atgūt. Piecu gadu termiņš esot pārāk īss, lai varētu novērst zaudējumus. Savukārt Saeima norāda, ka attiecībā uz ūdelēm pilns kažokādu ieguves cikls ir 1,5 gadi - no piedzimšanas līdz izaudzēto mazuļu nokaušanai to nobriešanas perioda beigās, novembra mēneša pirmajā dekādē. Apzinoties to, ka no 2028. gada 1. janvāra kažokzvēru audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei būs aizliegta, komersanti varot jau laikus tam sagatavoties, pakāpeniski samazinot dzīvnieku pavairošanu un iepirkšanu, un piecu gadu laikā realizēt visus kažokzvēru audzētavās turētos dzīvniekus kažokādu ieguvei. Pārejas periods esot pietiekams, lai komersanti varētu līdz aizlieguma spēkā stāšanās brīdim realizēt kažokzvēru audzētavās turētos dzīvniekus kažokādu ieguvei, atgūt uzņēmumā ieguldītās investīcijas, samazināt potenciālos zaudējumus un sagatavoties uzņēmējdarbības pārorientācijai vai likvidācijai. Likuma 3. pants paredz, ka aizliegums audzēt un turēt lauksaimniecības dzīvniekus, ja to audzēšanas un turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, stāsies spēkā 2028. gada 1. janvārī. Tiesiskā regulējuma izmaiņu rezultātā nav iespējams pilnībā izslēgt risku, ka personas, uz kurām attieksies konkrētās izmaiņas, izjutīs zināmas neērtības vai cietīs zināmus zaudējumus. Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai likumdevējs, lemjot par saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, nav rīkojies patvaļīgi, proti, vai ir veikti racionāli un saprātīgi apsvērumi un pēc iespējas mazinātas attiecīgajiem komersantiem gaidāmās negatīvās sekas. Kā izriet no atbildīgās komisijas 2022. gada 11. janvāra sēdes materiāliem, likumprojekta sākotnējā redakcija paredzēja, ka aizliegums audzēt un turēt kažokzvērus stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī. Tajā pašā sēdē izskanēja arī Zemkopības ministrijas viedoklis, ka, ņemot vērā situāciju ar Covid-19 izplatību ūdeļu novietnēs, aizliegums varētu stāties spēkā 2024. gada 1. janvārī, tad uzņēmējiem būtu pietiekams laiks pārorientēties un veikt pilnu ciklu, tādā veidā gūstot maksimālu labumu no komercdarbības. Atbildīgās komisijas 2022. gada 9. marta un 26. aprīļa sēdēs tika diskutēts par garāka pārejas perioda noteikšanu - līdz 2027. gada 31. decembrim vai 2032. gada 1. janvārim. Tika pausts viedoklis, ka piecus gadus garš pārejas periods ir pietiekams, lai citstarp valstij nebūtu jāmaksā kompensācijas tiem komersantiem, kuru komercdarbība ir kažokzvēru audzēšana un turēšana. Komisijā, ņemot vērā arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi, tika atbalstīts priekšlikums par konkrētā aizlieguma stāšanos spēkā 2028. gada 1. janvārī un pausti argumenti, ka šāda termiņa noteikšana saistīta ar dzīvnieku audzēšanas ciklu un komersantu iespējām pārorientēt vai izbeigt savu komercdarbību. Atbildīgās komisijas 2022. gada 11. janvāra un 9. marta sēdēs nozares pārstāvji pauda viedokli, ka neatbalsta nozares slēgšanu, un par pārejas periodu vispār neizteicās, tomēr uzsvēra, ka likumdevējam ir jālemj par kompensāciju izmaksu tiem komersantiem, kurus konkrētais aizliegums skars. Tātad likumdevējs ir vērtējis pārejas perioda ilgumu aizliegumam nodarboties ar kažokzvēru audzēšanu un turēšanu, un izšķīries par tā noteikšanu līdz 2028. gada 1. janvārim. Likumdevējs ir ņēmis vērā gan pašu kažokzvēru audzētāju iespējas pārorientēt vai izbeigt attiecīgo komercdarbību, gan arī ar kažokzvēru audzēšanas nozari saistīto nozaru iespējas pārorientēties un lemt par to, kur turpmāk tiks realizēta kažokzvēru audzētavām tirgotā produkcija. Tāpat ir ņemtas vērā kažokzvēru audzētāju iespējas gūt peļņu, realizējot kažokzvērus līdz 2028. gada 1. janvārim, kā arī atgūt veiktās investīcijas un samazināt potenciālos zaudējumus, tostarp ņemot vērā citu valstu praksi. Līdz ar to likumdevēja lēmums nav bijis patvaļīgs un tam par pamatu bijuši racionāli un saprātīgi apsvērumi. 22.4. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka likumdevējam, nosakot tādu pārejas periodu, kāds paredzēts Likuma 3. pantā, vajadzējis lemt par kompensāciju piešķiršanu. Satversmes tiesa atzīst, ka liegums Pieteikumu iesniedzējiem no 2028. gada 1. janvāra nodarboties ar kažokzvēru audzēšanu un turēšanu ir vērtējams kā tiesību uz īpašumu ierobežojums, nevis kā īpašuma atsavināšana. No Satversmes 105. panta neizriet, ka šādu ierobežojumu noteikšanas gadījumā likumdevējam būtu pienākums noteikt kompensāciju (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.2.3. punktu). Kompensācijas esība ir saistīta ar pārejas perioda ilgumu. Ja pārejas periods ir pietiekami garš, tad nav papildus jānosaka vēl arī kompensācija, savukārt tad, ja pārejas periods nav pietiekami garš, lai nodrošinātu saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, likumdevējam būtu jālemj arī par kompensācijas piešķiršanu. Šāda nostāja pausta arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, proti, kaut arī attiecīgos gadījumos varētu būt lietderīgi izmaksāt daļēju vai pilnīgu kompensāciju, tomēr nevar secināt, ka Eiropas Savienības tiesībās būtu ietverts pienākums tādu piešķirt (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 10. jūlija sprieduma lietā C‑20/00 un C‑64/00 "Booker Aquaculture un Hydro Seafood" 85. punktu un 2022. gada 27. janvāra sprieduma lietā C-238-20 "Sātiņi-S" 36. punktu). Likumdevējs ir vērtējis iespēju saudzējošas pārejas nodrošināšanai piešķirt kompensāciju kažokzvēru audzētājiem. Atbildīgās komisijas 2022. gada 9. marta un 26. aprīļa sēdēs tika apspriesti attiecīgie priekšlikumi un uzklausīti dažādi viedokļi. Tomēr likumdevējs izšķīrās par to, ka saudzējošas pārejas nodrošināšanai tiks noteiktas nevis kompensācijas, bet piecus gadus garš pārejas periods. Tādējādi Saeima ir paredzējusi mehānismu tiesību ierobežojuma seku mazināšanai. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, atzīstams, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā Pieteikumu iesniedzējiem radītās nelabvēlīgās sekas. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un kažokzvēru audzētāju tiesisko paļāvību, Likuma pārejas noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos līdz 2028. gada 1. janvārim. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī LESD 49. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā" 2. un 3. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš