4. Article — paredz no Satversmes atšķirīgu pamattiesību

aizsardzības apjomu, jo Satversmē nav ietverta tāda paša vai līdzīga satura norma. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir pamats atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 4. protokola 4. pantam. 23.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neparedzot individuālu vērtējumu, jo esot pieņemta ar mērķi vērsties pret visiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, ņemot vērā likumdevēja apsvērumus par šo personu radītajiem palielinātajiem drošības riskiem. Proti, apstrīdētās normas mērķis esot atņemt konkrētai ārvalstnieku grupai tiesības uzturēties Latvijas teritorijā, jo šie ārvalstnieki nevis katrs individuāli, bet gan kā grupa radot paaugstinātus riskus. Tādējādi uzturēšanās atļaujas anulēšanas pamats esot saistīts nevis ar personas individuālo rīcību, bet gan ar personas pilsonības valsts rīcību un apstrīdētajā normā noteiktais atbilstot kolektīvās izraidīšanas jēdzienam. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētā norma neparedz personas izraidīšanu no Latvijas bez šīs personas situācijas individuāla izvērtējuma. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: tas, ka attiecībā uz vairākiem ārvalstniekiem ir pieņemti līdzīgi lēmumi, pats par sevi neļauj secināt, ka būtu notikusi kolektīvā izraidīšana, ja katrai attiecīgajai personai ir bijusi iespēja individuāli iesniegt kompetentajām iestādēm argumentus pret tās izraidīšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 20. septembra sprieduma lietā "Sultani v. France", pieteikums Nr. 45223, 81. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā tas apstāklis, ka apstrīdētā norma attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem un paredz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu, pats par sevi nenozīmē, ka šāda situācija būtu uzskatāma par ārvalstnieku kolektīvo izraidīšanu. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma kopsakarā ar citām tiesību normām paredz katras personas situācijas individuālu vērtēšanu. 23.2.1. Apstrīdētā norma paredz dažādus termiņus, kad Krievijas Federācijas pilsonim iepriekš uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata izdotā pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku, un šie termiņi ir atkarīgi arī no pašas personas rīcības. Turklāt apstrīdētā norma neparedz ārzemnieku - uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušu Krievijas Federācijas pilsoņu - automātisku izraidīšanu no Latvijas. Šīm personām ir dota iespēja iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas teritorijā, lai divu gadu laikā iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu uzturēšanās atļauju. Turklāt iespēja pieprasīt atļauju uzturēties Latvijā ir saistīta ne tikai ar to, vai persona līdz 2023. gada 30. novembrim ir mēģinājusi nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, bet arī ar to, vai pastāv attaisnojoši iemesli, kāpēc persona šo pārbaudi nav kārtojusi. Šajā sakarā jāņem vērā, ka apstrīdētā norma sistēmiski, kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma pārejas noteikumu normām paredz priekšnoteikumus tam, lai Krievijas Federācijas pilsoņi varētu saglabāt tiesības uzturēties Latvijas teritorijā, nevis regulē ārvalstnieku izraidīšanu no valsts. Turklāt iespēja iegūt tiesības uzturēties Latvijā garantējošu tiesisko pamatu, piemēram, Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, lielā mērā ir atkarīga no pašas personas rīcības, proti, no tā, vai persona ir izvēlējusies veikt minētā statusa iegūšanai nepieciešamās darbības. Tāpat jāņem vērā, ka arī valsts valodas pārbaudes kārtošanas procesā, kā jau tika minēts iepriekš, tiek ņemti vērā individuālie apstākļi un noteiktos gadījumos persona var nekārtot vai tikt pilnībā vai daļēji atbrīvota no pienākuma nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi. 23.2.2. Ja personai izsniegta pastāvīgā uzturēšanās atļauja saskaņā ar apstrīdēto normu zaudē spēku un persona noteiktajā laikposmā neiegūst jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijas teritorijā, attiecībā uz šo personu var tikt pieņemts izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu, proti, var rasties tāda situācija, ka personai Latvijas teritorija ir jāpamet. Tomēr apstrīdētā norma neietekmē un neatceļ izbraukšanas rīkojuma un lēmuma par piespiedu izraidīšanu pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtību. Saskaņā ar Imigrācijas likuma 50. panta pirmo daļu ārzemniekam ir tiesības septiņu dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu, to apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Saskaņā ar Imigrācijas likuma 50.1 panta pirmo un otro daļu augstākas iestādes lēmumu par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā septiņu dienu laikā no tā spēkā stāšanās dienas un Administratīvās rajona tiesas nolēmumu pēc tam var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā. Tādējādi arī administratīvā procesa ietvaros personai ir tiesības izteikt savus apsvērumus par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu. Administratīvajā procesā ir jāņem vērā arī Imigrācijas likuma 47. pants, kas noteic, ka ārzemnieku neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, un tādējādi tiek vērtēta arī ārzemnieka izraidīšanas atbilstība Konvencijas prasībām. Līdz ar to gan iestādei, gan tiesai ir individuāli jāvērtē katras personas individuālie apstākļi. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma normām liek ņemt vērā personas individuālos apstākļus, kā arī padara iespējamo izraidīšanu no Latvijas atkarīgu no pašas personas rīcības. Pat ja persona neiegūst statusu, kas tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā, persona var izteikt argumentus pret izraidīšanu gan kompetentajai iestādei, gan tiesai, un tām šie argumenti katrā individuālajā gadījumā ir jāvērtē. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Konvencijas 4. protokola 4. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu un 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam. 2. Atzīt Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punktu (redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada 20. aprīļa) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada 15. februārī. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš