2. Article

Par likumdevēja pilnvarojumu Tiesa secināja, ka pašvaldība pieņēmusi apstrīdēto normu, pārkāpjot likumdevēja pilnvarojumu, jo Azartspēļu un izložu likuma 41. panta otrās daļas 11. punkts un 42. panta desmitā daļa ietverot teritoriju izvērtēšanas principu, kas prasot vērtēt teritorijas plānojumā paredzētos funkcionālos zonējumus; pašvaldībai teritorijas plānošanas procesā esot jāizvērtē, piemēram, konkrētās teritorijas apbūve un infrastruktūras objektu izvietojums, apdzīvotības blīvums, iedzīvotāju un komersantu intereses un citi būtiski aspekti, kas var būt par pamatu azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšanai (sk. sprieduma 14.2. punktu, 14.4. punkta gala secinājumu). Azartspēļu un izložu likuma 41. panta otrās daļas 11. punkts noteic, ka attiecīgās pašvaldības vietās vai teritorijās, kuras noteiktas pašvaldības saistošajos noteikumos. 42. panta desmitā daļa noteic, ka pašvaldībai ir tiesības izdot saistošos noteikumus, ar kuriem tiek noteiktas vietas un teritorijas, kurās azartspēles nav atļauts organizēt. Tātad Azartspēļu un izložu likuma 42. panta desmitā daļa pilnvaro pašvaldību izdot saistošos noteikumus, ar kuriem tiek noteiktas vietas un teritorijas, kurās azartspēles nav atļauts organizēt. Satversmes tiesa iepriekš atzinusi, ka pašvaldībai, noteicot vietas un teritorijas, kurās azartspēles nav atļauts organizēt, jāizdara šādu vietu un teritoriju izvērtējums (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2022-13-05 21. punktu). Citiem vārdiem sakot, šāds lēmums nedrīkst būt patvaļīgs. Vienlaikus 2024. gada 4. aprīļa spriedumā tiesa atzīst, ka pašvaldības pilnvarojums noteikt šādu aizliegumu teritorijas apjoma ziņā ir neierobežots (sk. sprieduma 13.3. punktu). Tomēr ir jānošķir divas situācijas, kurās likumdevēja dotais pilnvarojums tiek izmantots: proti, vai pašvaldība pieņem ierobežojumu teritoriālā plānojuma ietvaros, vai atsevišķos - no tiem neatkarīgos noteikumos. Būtiski, ka pašvaldības tiesības noteikt azartspēļu ierobežojumus teritoriālajā plānojumā pastāvēja jau iepriekš. Ar 2021. gada 15. oktobra grozījumiem Azartspēļu un izložu likumā pašvaldību tiesības tika vēl vairāk paplašinātas, piešķirot tām vēl arī trešo instrumentu azartspēļu ierobežošanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2022-13-05 20. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-17-03 18.5. punktu). Šobrīd pašvaldībām ir pieejami trīs juridiskie instrumenti azartspēļu organizēšanas regulēšanai un pārvaldīšanai savā teritorijā. Proti, kā norādījusi Satversmes tiesa 2023. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2022-13-05 20. punktā, pašvaldība var: 1) noteikt attiecīgus teritorijas izmantošanas aprobežojumus teritorijas plānojumā; 2) pieņemt individuālu lēmumu par atļauju organizēt azartspēles, katrā konkrētajā gadījumā izvērtējot to, vai azartspēļu organizēšana konkrētajā vietā nerada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu; 3) pieņemt saistošos noteikumus, kuros tā papildus jau likumdevēja noteiktajām vietām un teritorijām, kurās azartspēles nav atļauts organizēt, nosaka vēl citas šāda veida vietas un teritorijas. Saprotams, ka šāds tiesību paplašinājums ir bijis nepieciešams teritorijas plānojuma lēnā un ilgtermiņa pilsētas attīstības vīzijā balstītā pieņemšanas procesa dēļ, kas kopsakarā ar individuālajiem administratīvajiem aktiem kā otro lokālo azartspēļu ierobežošanas instrumentu nesniedza pašvaldībām efektīvas tiesības īstenot vietēju pašpārvaldi savā teritorijā. Līdz ar to nevaru piekrist, ka arī teritorijas plānošanas procesā pašvaldībai attiecībā uz teritorijām, kur komercdarbība ir noteikta kā konkrētās teritorijas atļautās izmantošanas veids, vēl atsevišķi ir jāpamato paredzētie azartspēļu organizēšanas ierobežojumi, veicot papildu attiecīgo funkcionālo zonējumu izvērtējumu, t.i., papildus teritorijas plānojuma procesam. Kādēļ būtu jāveic papildu vērtējošas darbības tam, kas jau tiek izvērtēts? Kura tiesību norma prasītu veikt dubultu darbu? Likumdevējs neizdod tiesību normas pašmērķīgi; tiesību normu satura un, jo īpaši, mērķa noskaidrošanā jāievēro efektivitātes apsvērumi. Tādējādi secinu, ka Satversmes tiesas pieprasītais izvērtējums būtu vajadzīgs vien tad, ja pašvaldība ierobežotu azartspēļu organizēšanu savā teritorijā ar atsevišķiem no teritorijas plānojuma izdotiem saistošajiem noteikumiem. Uzskatu, ka arī pēc būtības Rīgas apkaimju izvērtējums azartspēļu vietu noteikšanas kontekstā bija veikts pienācīgi (sk. šeit iepriekš norādītos apsvērumus par lietas faktiskajiem apstākļiem). Apstrīdētā norma bija ietverta ar teritorijas plānojumu saistītajos pašvaldības saistošajos noteikumos. Norma bija pieņemta ilgtermiņa teritorijas plānošanas procesa rezultātā. Tā vispārīgi un abstrakti noteica pieļaujamās vietas Rīgā, kur azartspēles organizēt atļauts, bet pārējā daļā - to noliedza. Manuprāt, teritorijas plānojumā regulējot vietas, kur Rīgā azartspēles organizēt atļauts, pašvaldība vadījusies pēc saprātīga un racionāla kritērija - īpaši augsta komforta un kvalitātes prasībām atbilstošas viesnīcas. Arī ar Ministru kabineta 2021. gada 14. jūlija rīkojumu Nr. 509 apstiprinātajās Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam norādīts, ka vēsturiski kazino Eiropas Savienības valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs bija izvietotas ārpus blīvi apdzīvotām vietām un koncentrētas tūristu iecienītajās teritorijās, orientējot azartspēles kā eksporta preci (angļu val. "gambling goes home with the tourist") šādu apsvērumu dēļ: 1) ekonomiskais labums no spēļu zālēm ir vērtīgāks, ja šis bizness piesaista jaunus līdzekļus sabiedrībai, nevis akumulē vietējo iedzīvotāju resursu; 2) spēļu zāles ir īpaši kaitīgas finansiāli zemāk nodrošinātai iedzīvotāju grupai; 3) sociālās problēmas, ko veido spēļu zāles, "iet prom ar tūristu", mazāk ietekmējot valsts sociālos dienestus un veselības aprūpes sistēmu. Turklāt šādās viesnīcās azartspēļu zāļu - kazino - atvēršanai jau atbilstoši Azartspēļu un izložu likumam nav nepieciešama vēl atsevišķa pašvaldības atļauja (sk. Azartspēļu un izložu likuma 26. panta otrās daļas 4. punktu un 42. panta trešās daļas otro teikumu). Noteicot vietas, kurās azartspēļu organizēšana pieļaujama, pašvaldībai nebija vēl papildus jāpamato tas, kāpēc vispārīgi kādās atsevišķās Rīgas apkaimēs ārpus četru un piecu zvaigžņu viesnīcām azartspēļu organizēšana nav pieļaujama. Tā būtu pašmērķīga un ārkārtīgi formāla prasība. Šāds pamatojums jau izriet no tā, kādēļ pašvaldība pieļauj azartspēļu organizēšanu tieši atļautajās vietās. Satversmes tiesas noteiktās prasības pašvaldībai teritorijas plānošanas procesā vērtēt vēl arī citus aspektus aspektus, piemēram, konkrētās teritorijas apbūvi un infrastruktūras objektu izvietojumu, apdzīvotības blīvumu, iedzīvotāju un komersantu intereses, ir pašmērķīgas. Tās pārklājas ar citu pašvaldībai pieejamo instrumentu - individuālo administratīvo aktu par atļaujas konkrētajā vietā organizēt azartspēles neizsniegšanu. Tāpat šāda izvērtējuma nepieciešamība pašsaprotami būtu nepieciešama citu, ar teritorijas plānojumu nesaistītu saistošo noteikumu pieņemšanas ietvaros, lai nodrošinātu, ka tie ir pieņemti vispārēji pienācīgā kārtībā, proti, vērtējot ierobežojuma samērīgumu un nodrošinot pušu iesaisti. Tomēr, ņemot vērā teritorijas plānojuma specifisko saikni ar galvaspilsētas nākotni, ilgo izstrādes procesu, teritorijas attīstības plānojuma ciešo saikni ar iedzīvotāju interesēm, kā arī detalizācijas pakāpi, apstrīdētās normas ietekmes papildu izvērtēšana attiecībā uz katru no 58 Rīgas apkaimēm būtu pat pašvaldības iedzīvotāju interesēm pretēja, jo būtu finansiālu resursu patēriņu pieprasoša formalitāte. Ja teritorijas plānojums ir izstrādāts, ievērojot noteikto procedūru, nav pamata tā tiesiskumam noteikt vēl papildu prasības, kas turklāt atkārto pamata procedūrā veikto. Tāpat jānorāda, ka Satversmes tiesas norādītie kritēriji jebkurā gadījumā nevarētu atteikties uz katru no apkaimēm vienādā veidā, jo apkaimes ir ārkārtīgi viena no otras atšķirīgas. Kā jau minēts iepriekš, azartspēļu organizēšanas ierobežošana Rīgas apdzīvotajās teritorijās tika izsmeļoši apspriesta sabiedriskajā apspriešanā, atbalstot apstrīdētās normas paredzēto regulēšanas modeli. Tāpat tika uzklausīti skartie komersanti. Ar apstrīdēto normu Rīgas dome nebija rīkojusies kā Ķekavas novada dome, kura ar 2021. gada 8. septembra saistošajiem noteikumiem Nr. 22/2021 "Par azartspēļu organizēšanu Ķekavas novadā" tikai formāli izvērtēja azartspēļu zāļu darbības iespējas savā teritorijā, jo bija garantējusi labvēlību konkrētam, iepriekš skaidri zināmam vienam komersantam, kura azartspēļu zāle bija jau atvērta (sk. šīs situācijas iztirzājumu Satversmes tiesas 2023. gada 20. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2022-13-05). Balstoties pamatotos un saprātīgos apsvērumos, Rīgas dome ir pildījusi tai iedzīvotāju uzticēto mandātu ierobežot azartspēļu publisko pieejamību, tās pilnībā neaizliedzot, bet gan novirzot uz Saeimas jau iepriekš noteikto ēku loku - četru un piecu zvaigžņu viesnīcām. Ievērojot iepriekšminēto, uzskatu, ka apstrīdētā norma tika izdota korektā un tiesiskā procedūrā, izdarot gan politiskus apsvērumus, gan veicot sabiedrības viedokļa noskaidrošanu un savstarpēji pretēju interešu līdzsvarošanu, pastāvot saprātīgam un racionālam priekšstatam par piespējami samērīgāku šo interešu līdzsvarošanas veidu. Tiesnesis J. Neimanis Rīgā 2024. gada 18. aprīlī