24. Article — aizliedz līgumslēdzējai valstij piemērot otras

līgumslēdzējas valsts pilsoņiem citādus vai apgrūtinošākus nodokļus vai ar nodokļu uzlikšanu saistītas prasības, nekā tā analoģiskos apstākļos, jo īpaši sakarā ar nodokļu maksātāja rezidenci, piemēro saviem pilsoņiem (sk. Paraugkonvencijas 24. panta 1. paragrāfa komentāru. Pieejams: read.oecd-ilibrary.org; sk. arī: Reimer E., Rust A. (Eds.) Klaus Vogel on Double Taxation Conventions. Fourth Edition. Volume II, Kluwer Law International, Art. 24, § 3, p. 1683). No Finanšu ministrijas pārstāvja tiesas sēdē teiktā izriet, ka Latvija jau pirms pievienošanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai Nodokļu konvenciju slēgšanā izmanto Paraugkonvenciju un tās komentārus. Savukārt pieaicinātā persona J. Taukačs tiesas sēdē norādīja, ka Paraugkonvencija un tās komentāri ir piemērojami arī Nodokļu konvencijām, kuras Latvija noslēgusi pirms tās iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā. Tātad, arī paredzot atvieglojumus atsevišķām nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategorijām, ir jāievēro Latvijai saistošās Nodokļu konvencijas un tajās ietvertais diskriminācijas aizlieguma princips. Tas attiecas arī uz nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju grupēšanu. 13.3. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 63. panta pirmo daļu ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību ietvertais aizliegums ierobežot kapitāla apriti ir piemērojams kapitāla brīvai apritei dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1999. gada 14. oktobra sprieduma lietā C-439/97 18. punktu; 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā C-513/03 37. punktu un 2007. gada 18. decembra sprieduma lietā C-101/05 20. punktu). Turklāt kapitāla aprite ietver darījumus, ar kuriem nerezidenti izdara ieguldījumus nekustamajā īpašumā dalībvalsts teritorijā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 21. maija sprieduma lietā C-235/17 54. punktu). Šīs brīvības ierobežojums izpaužas kā tāda nelabvēlīgāka attieksme pret nerezidentiem nodokļu jomā, kas tos varētu atturēt no ieguldījumu veikšanas nekustamajā īpašumā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 8. septembra sprieduma lietā C-512/03 39. punktu). Paredzot, ka nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi ir piemērojami tikai Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu, Šveices Konfederācijas pilsoņiem un Latvijas nepilsoņiem, tiek ierobežotas ārvalstu nodokļu maksātāju, kuriem nav attiecīgās pilsonības, tiesības uz kapitāla brīvu apriti. Šīm personām tiek uzlikts augstāks nekustamā īpašuma nodokļa slogs nekā apstrīdētajā normā norādīto valstu pilsoņiem un Latvijas nepilsoņiem, tādējādi atturot nerezidentus no ieguldījumu veikšanas Latvijā. Lai šādu kapitāla aprites ierobežojumu varētu atzīt par samērīgu, atšķirīgajai attieksmei ir jāattiecas uz situācijām, kas nav objektīvi salīdzināmas, vai jābūt pamatotai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 17. oktobra sprieduma lietā C-181/12 44. punktu). Arī Eiropas Savienības sekundārajos tiesību aktos ir noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem. Piemēram, saskaņā ar Eiropas Savienības Padomes 2003. gada 25. novembra direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji 4., 5., 7. un 11. pantu trešo valstu pilsoņi, kuri likumīgi un nepārtraukti nodzīvojuši Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā piecus gadus, kuriem ir stabili un regulāri ienākumi un apdrošināšana slimības gadījumiem, un kuriem ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, šajā direktīvā noteiktajās jomās ir tiesības saņemt tādu pašu attieksmi, kāda ir pret Eiropas Savienības pilsoņiem. Atbilstoši šīs direktīvas preambulas otrajam apsvērumam trešo valstu pilsoņu juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam, un personai, kas likumīgi nodzīvojusi dalībvalstī laikposmu, kurš vēl jānosaka, un kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, jāpiešķir virkne vienotu tiesību, kuras, cik vien tas iespējams, līdzinās Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām. Turklāt no direktīvas 11. panta 1. punkta "e" apakšpunkta izriet, ka attieksmei pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem jābūt tādai pašai kā pret Eiropas Savienības pilsoņiem, citstarp arī attiecībā uz nodokļu priekšrocībām. Līdz ar to, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategorijas, kurām piemērojami nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi, ir jāievēro arī Eiropas Savienības tiesību normas, atbilstoši kurām jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret trešo valstu pilsoņiem. 13.4. Ievērojot šā tiesību jautājuma būtisko raksturu, likumdevējs ir noteicis nodokļu maksātāju iedalījumu, likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. pantā tos vispārīgi iedalot iekšzemes nodokļu maksātājos (rezidentos) un ārvalstu nodokļu maksātājos (nerezidentos). Šāds nodokļu maksātāju dalījums likts arī Latvijas nodokļu sistēmas pamatā. Tas atspoguļojas likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli", kurā likumdevējs izmantojis likumā "Par nodokļiem un nodevām" sniegto nodokļu maksātāja jēdzienu. Ja likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 3.1 panta pirmās daļas 1. punktā minēto pazīmi "objektīvs kritērijs" interpretētu tā, ka tā ļautu pašvaldībai papildus grupēt nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus arī pēc to valstspiederības vai Latvijas nepilsoņa statusa, tas ierobežotu jau likumā noteikto personu kategorijām atbilstošo personu loku, to vēl vairāk sašaurinot. Vienīgi valsts kompetencē ietilpst savas nodokļu ārpolitikas noteikšana attiecībā uz citām valstīm. Šī politika ietver arī nodokļu diskriminācijas jeb atšķirību novēršanu nodokļu uzlikšanā nodokļu rezidentiem un nerezidentiem. Pašvaldību kompetence grupēt nodokļu maksātājus vēl pēc to valstspiederības nonāktu pretrunā ar valsts kompetenci noteikt savu nodokļu ārpolitiku attiecībā uz citām valstīm. Veidotos no pašvaldības ieskata un izpratnes atkarīga un fragmentēta pieeja nodokļu atvieglojumu noteikšanai trešo valstu pilsoņiem. Tādēļ pazīme "objektīvs kritērijs" ir interpretējama saskaņā ar nodokļu tiesību normu sistēmu, Latvijas starptautiskajām saistībām un Eiropas Savienības tiesībām, kas neļauj pašvaldībai grupēt nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus pēc to valstspiederības vai Latvijas nepilsoņa statusa. Šāda grupēšana pieļaujama tikai ar likumdevēja lēmumu, ievērojot valsts starptautiskās saistības un Eiropas Savienības tiesībās noteiktos ierobežojumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka apstrīdētā norma izdota, pārkāpjot likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 5. panta trešajā daļā ietverto pilnvarojumu, jo nosaka tādu atsevišķu nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategoriju, kura neatbilst šā likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punktā minētajam objektīvā grupējuma kritērijam. Tādējādi apstrīdētā norma nav izdota pienācīgā kārtībā un neatbilst Satversmes 91. pantam. 14. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesas procesā līdzsvarojamas sabiedrības intereses un atsevišķu personu pamattiesības. Tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2022-22-01 16. punktu). Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža radītu tiesības prasīt nodokļa atvieglojumu piešķiršanu par vairāk nekā desmit pagājušiem gadiem, savukārt tas prasītu tūlītējus un ievērojamus pašvaldības budžeta izdevumus, kas apdraudētu pašvaldības autonomo funkciju izpildi un kaitētu pašvaldības iedzīvotājiem. Tādēļ apstrīdētā norma nav atzīstama par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža. Tomēr, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, Satversmes tiesai vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka Satversmes tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst personām pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2022-22-01 16.1. punktu). Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no brīža, kad tā tika piemērota pieteicējam tā izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā, lai nodrošinātu pieteicējas tiesību efektīvu aizsardzību. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250. panta otro daļu pieteikuma par administratīvā akta atcelšanu izspriešanā būtiska nozīme ir tām tiesību normām, ar kurām pamatots izdotais administratīvais akts. Tas ir nozīmīgi arī tādēļ, lai izspriestu pieteikumu par tā citstarp ar apstrīdēto normu pamatotā Jūrmalas pilsētas domes administratīvā akta atcelšanu, ar kuru aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis par 2017. gadu. Tātad, lai šis spriedums ietekmētu tiesisko situāciju, kādā ir persona, kura savu tiesību aizsardzībai iesniegusi pieteikumu administratīvajā lietā Nr. A420243117, apstrīdētā norma ir atzīstama par spēkā neesošu no brīža, kad radās pieteicēja administratīvajā lietā pamattiesību aizskārums, tas ir, no brīža, kad šo normu pieteicējam piemērojusi Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība. Satversmes tiesā ir saņemta informācija arī par citām administratīvajām lietām, kurās administratīvā tiesa pieņēmusi lēmumu apturēt tiesvedību, jo administratīvajā lietā iestāde piemērojusi apstrīdēto normu, un tiesai būs šī norma jāpiemēro administratīvo lietu izspriešanā. Tātad arī šādās lietās apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no pieteicēju subjektīvo tiesību aizskāruma rašanās brīža ir nepieciešama, lai administratīvā tiesa aizsargātu šo personu pamattiesības. Tāpat iespējams, ka administratīvajā tiesā ir iesniegti pieteikumi ar norādītiem līdzīgiem apstākļiem un līdzīgu prasījumu, bet tiesa vēl nav pieņēmusi lēmumu par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. Turklāt Satversmes tiesai ir jāievēro to personu pamattiesību aizsardzības nozīme, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, bet konkrētajā savu tiesību aizsardzības stadijā vēl atrodas apstrīdēšanas iestādē. Ņemot vērā minēto, nolūkā aizsargāt visu to personu pamattiesības, kurām apstrīdētā norma ir piemērota un kuras šā sprieduma spēkā stāšanās dienā ir uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Jūrmalas pilsētas domes 2012. gada 11. oktobra saistošo noteikumu Nr. 37 "Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtību" 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam. 2. Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Jūrmalas pilsētas domes 2012. gada 11. oktobra saistošo noteikumu Nr. 37 "Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtību" 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada 11. jūlijā. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš