14. Article — neparedz, ka valsts pozitīvajam pienākumam

nodrošināt pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību vajadzētu tikt pildītam tikai formālās izglītības ietvaros. No Satversmes normām un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem neizriet arī prasība nodrošināt šādai ar mazākumtautības valodu un etnisko savdabību saistītai interešu izglītībai tādu pašu izglītojamā zināšanu vērtēšanu, kāda ir obligāta formālajai izglītībai. Mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenotāja pienākums nodrošināt atgriezenisko saiti kopsakarā ar citiem pedagoga pienākumiem nozīmē to, ka izglītojamam ir iespēja saņemt individualizētu pedagoģisku atbalstu, ja tas nepieciešams, un izglītojamam, kā arī viņa vecākiem ir iespēja saprast, kādi sasniegumi gūti attiecīgās programmas ietvaros. Atgriezeniskā saite par mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas norisi var tikt sniegta, piemēram, arī vecāku sapulču laikā vai arī pēc katra būtiskā mācību temata apguves organizētos kopējos svētkos, vai iesniedzot atskaites e-žurnālā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 31. lp., 131.-132. lp. un 6. sēj. 49. lp.). Tātad izglītības iestādes sadarbība ar izglītojamo vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem var nodrošināt mērķtiecīgu izglītojamā attīstību. Līdz ar to secināms, ka pedagogam mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma ir jāīsteno atbilstoši konkrētam un mērķtiecīgam plānam un jānodrošina tas, lai izglītojamie un viņu vecāki vai likumiskie pārstāvji būtu informēti par attiecīgās programmas ietvaros gūto sasniegumu līmeni. 17.5. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka interešu izglītībai atvēlētais laiks nebūšot pietiekams pienācīgai dzimtās valodas apguvei un radīšot tiem nesamērīgu slodzi, jo attiecīgās nodarbības notiekot vakaros. Izglītojamo interesi par mazākumtautības valodas un kultūras apguvi interešu izglītības programmas ietvaros mazināšot ar vispārējās izglītības programmas apgūšanu saistītā spriedze un nogurums. 17.5.1. No izskatāmajā lietā Ministru kabineta sniegtās informācijas izriet, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas apguvei pamatizglītības līmenī noteiktais stundu skaits - trīs akadēmiskās stundas nedēļā - ir izraudzīts, ņemot vērā iepriekš valsts pamatizglītības standartā mazākumtautību izglītības programmā noteikto mazākumtautības valodas un literatūras apguvei veltīto mācību stundu skaitu. Proti, iepriekš 1.-3. klasei trīs gados valodas un literatūras apguvei bija paredzētas 312 stundas, 4.-6. klasei - 315 stundas, bet 7.-9. klasei - 315 stundas, tas ir, trīs mācību stundas nedēļā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 126. lp.). Savukārt pirmsskolas līmenī interešu izglītības nodarbību skaits ir noteikts, balstoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupas secinājumiem (sk. lietas materiālu 6. sēj. 63. lp.). Nodrošinot finansējumu nodarbībām šādā apjomā, valsts apzinās, ka mazākumtautības valoda tiek izmantota ģimenē. Šādā kontekstā Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt arī to, ka finansēto stundu skaits ir pietiekams pienācīgai mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības apguvei. Tāpat jāņem vērā arī tas, ka valsts pozitīvā pienākuma izpilde ir tieši saistīta ar valsts finansiālajām iespējām. Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt tieši minēto un ne mazāku mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas nodarbību apjomu - trīs akadēmiskās stundas nedēļā - ikvienam interesentam, ja valsts un pašvaldību izglītības iestādes pēc izglītojamo pieprasījuma ir izteikušas šādu vajadzību. Vienlaikus valsts un pašvaldību izglītības iestādes var arī palielināt mazākumtautību izglītības saturam interešu izglītības ietvaros veltāmo stundu skaitu, īstenojot citas interešu izglītības programmas, piemēram, organizējot kora, deju, folkloras, mākslas, teātra un citas nodarbības. Ne Izglītības likums, ne Pirmsskolas izglītības vadlīnijas, ne valsts pamatizglītības standarts vai citi normatīvie akti neierobežo valsts un pašvaldību izglītības iestādes vairāku interešu izglītības programmu īstenošanā dažādos dienas laikos, kamēr vien šīs interešu izglītības programmas nerada nesamērīgu ietekmi uz obligātā satura apguvi. Piemēram, Rīgas Purvciema vidusskolas īstenoto interešu izglītības programmu piedāvājums papildus mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmai aptver arī citas ar mazākumtautību kultūru saistītas nodarbības (sk. lietas materiālu 5. sēj. 128. un 129. lp.). Turklāt interešu izglītības nodarbībās, kurās tiek apvienotas vairākas nozares, izglītojamie var vienlaikus attīstīt dažādas prasmes, tostarp mazākumtautības valodas prasmi, kā arī dziļāk izprast mazākumtautības etnisko un kultūras savdabību. Piemēram, Satversmes tiesas sēdē lietā Nr. 2022-45-01 minēta iespēja apvienot krievu kultūras nodarbības ar keramikas elementiem (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.4. punktu). Tādējādi arī interešu izglītības ietvaros ir iespējams mazināt izglītojamo slodzi, izmantojot caurviju prasmju pieeju. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai noteiktais stundu skaits - trīs akadēmiskās stundas nedēļā - gan pirmsskolas izglītības, gan pamatizglītības, pakāpē ir uzskatāms par pietiekamu mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības pienācīgai apguvei, turklāt valsts un pašvaldību izglītības iestādes nav ierobežotas ar mazākumtautību saturu saistīta interešu izglītības piedāvājuma paplašināšanā. 17.5.2. Mazākumtautību interešu izglītības noteikumos nav noteikts, ka šīm interešu izglītības nodarbībām būtu jānotiek kādā konkrētā veidā un laikā, piemēram, katru nedēļu pēc vispārējās izglītības obligātā satura apguves. Tāpat valsts nav noteikusi vienotu laiku, kurā valsts un pašvaldību izglītības iestādēm jāuzsāk mācību process. Līdz ar to pedagogiem ir plašas iespējas pielāgot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanas veidu izglītojamo spējām un vajadzībām. Piemēram, Rīgas Purvciema vidusskolā tiek piedāvāta iespēja 1. klasē apmeklēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas nodarbības arī pirmās stundas laikā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 130. un 131. lp.). Mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas nodarbības var notikt arī no rīta, pirms vispārējās izglītības obligātā satura apguves. Izglītojamo interesēm atbilstošākais interešu izglītības veids tiek izraudzīts izglītojamo, viņu vecāku vai likumisko pārstāvju un pedagoga sadarbības rezultātā (sk. Ministru kabineta 2023. gada 29. augusta noteikumu Nr. 494 "Noteikumi par mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas vadlīnijām" 3. punktu). Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi pienācīgu laiku un izglītības iestāžu elastību mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai. 17.6. Pieteikumu iesniedzēji īpaši norādījuši uz to, ka šādas interešu izglītības programmas neesot piemērotas pirmsskolas vecuma bērniem. Valsts finansētā mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma ir pieejama ikvienam bērnam, kurš to vēlas apgūt, sākot no brīža, kad tiek uzsākta izglītības ieguve, proti, jau no pusotra gada vecuma (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.3.3. punktu). Līdz ar to visā pirmsskolas izglītības posmā bērnam tiek nodrošinātas iespējas rotaļnodarbības veidā apgūt savu dzimto valodu, kā arī etnisko un kultūras identitāti. Organizējot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu īstenošanu, jāņem vērā bērna vislabāko interešu prioritātes princips. Attiecīgajās nodarbībās izglītības iestādēm ir jānodrošina izglītojamo vecumam atbilstoša satura apguve. Kā izriet no pirmsskolas izglītības iestāžu prakses, šādas programmas balstās uz folkloru, pasakām un dziesmām (sk. lietas materiālu 5. sēj. 128. lp. un 6. sēj. 26. lp.). Turklāt no Vispārējās izglītības likuma un Izglītības likuma izriet, ka pirmsskolas izglītība atšķirībā no pārējām vispārējās izglītības pakāpēm nav daļa no formālās izglītības un tajā sasniedzamie mērķi ir noteikti tikai vispārīgi. Valsts nav regulējusi to, cik stundu dienā izglītojamiem katrā vecumposmā ir jāapgūst pirmsskolas izglītības programma. Tāpat nav regulēts arī konkrētajā vecumā obligāti apgūstamais pirmsskolas izglītības saturs. Ir noteikts vienīgi tas, kādām jābūt izglītojamā zināšanām tad, kad viņš absolvē pirmsskolas izglītības iestādi. Šā mērķa sasniegšanas veidu jeb katrā vecumposmā apgūstamo izglītības saturu un sasniedzamos rezultātus katrā no mācību jomām nosaka pati pirmsskolas izglītības iestāde, izstrādājot pirmsskolas izglītības programmu, kā arī pielāgojot tās īstenošanu izglītojamo spējām un vajadzībām. Tas nozīmē, ka šajā izglītības pakāpē pieļauta iespēja interešu izglītības nodarbības organizēt pat vairāku stundu garumā katru dienu, tās sadalot vairākos blokos un nodrošinot to mijiedarbību ar pamata programmas īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 32.4. punktu). Šāda pieeja pirmsskolas izglītības obligātā satura īstenošanai un interešu izglītības programmu īstenošanai vēl jo vairāk pieļauj dažāda veida uz mazākumtautību identitāti vērstu interešu izglītības programmu īstenošanu. Vienīgais ierobežojums ir šādu interešu izglītības programmu sekundārais raksturs iepretim obligātajam saturam, kura īstenošana joprojām ir izglītības iestādes prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 32.4. punktu). Līdz ar to valsts un pašvaldību izglītības iestādes var nodrošināt pirmsskolas izglītības programmas mijiedarbību ar mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu, to īstenojot bērna vislabākajām interesēm atbilstošā veidā un laikā, kā arī papildinot izglītības procesu ar dažādām citām mazākumtautību interesēm atbilstošām interešu izglītības programmām. 17.7. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka finanšu līdzekļi mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai būšot nodrošināti tikai uz pāris gadiem un tās turpināšana ilgtermiņā esot apdraudēta. Uz to norādījusi arī Konsultatīvā komiteja. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši arī uz citiem organizatoriskiem izaicinājumiem programmas turpinātības kontekstā - ja valsts nesagatavos krievu valodas un literatūras pedagogus, tad ilgtermiņā nebūšot iespējams nodrošināt mazākumtautību interešu izglītības programmu īstenošanu izglītojamo dzimtajā valodā. Izglītības likuma 47.3 pantā ir noteikts pašvaldības pienākums finansēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas, tās nošķirot no citām, tikai daļēji valsts finansētām interešu izglītības programmām. Tātad izglītojamā dalībai mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmā nav nepieciešams viņa vecāku vai likumisko pārstāvju līdzfinansējums. Turklāt šis pašvaldības pienākums nav ierobežots laikā. Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi, ka īpaši izveidotā mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma ir pieejama bez maksas jeb identiski pirmsskolas izglītības un vispārējās izglītības programmām valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Turklāt Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtības noteikumi paredz papildu finansējumu 10 procentu apmērā no viena izglītojamā izmaksām, to pedagogu darba samaksai, kuri īsteno mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas izglītojamiem, kuri iepriekšējā mācību gadā apguvuši mazākumtautību izglītības programmas. Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijā norādīts, ka turpmāk Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar pašvaldībām izvērtēs faktisko pieprasījumu pēc šādām programmām. Augsta pieprasījuma gadījumā jautājums par papildu finansējuma piešķiršanu šādu programmu nodrošināšanai tikšot virzīts izskatīšanai Ministru kabinetā kārtējā gada un vidējā termiņa valsts budžeta likumprojektu sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem(sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 39. lpp.). Arī tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrija norādīja, ka pietiekama pieprasījuma gadījumā šāds finansējums mazākumtautību interešu izglītībai tiks nodrošināts arī turpmāk (sk. lietas materiālu 6. sēj. 71. lp.). Tātad iebildumi par to, ka finansējums mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmai netikšot nodrošināts ilgtermiņā, nav pamatoti. Attiecībā uz to, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu īstenošanai trūkšot pedagogu, Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka šo interešu izglītības nodarbību īstenošanai var tikt piesaistīti tie pedagogi, kuri līdz šim pasnieguši krievu valodu un literatūru vispārējās izglītības ietvaros (sk. lietas materiālu 5. sēj. 122. lp.). Ņemot vērā tiesas sēdē izskanējušās norādes, ka šādu pedagogu skaits mērāms simtos, kā arī to mazākumtautību izglītības iestāžu pieredzi, kuras piesaistījušas vieslektorus no attiecīgās valsts (sk. lietas materiālu 6. sēj. 17. lp.), Satversmes tiesa neuzskata, ka iebildums par pedagogu trūkumu būtu pamatots. 17.8. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma mazākumtautību izglītojamiem sniedz iespēju bez maksas izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šīs programmas īstenošanas kvalitāti nodrošina Ministru kabineta izstrādātā paraugprogramma un tās īstenošanas vadlīnijas. Mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu īstenošanai atvēlētā elastība dod iespēju izraudzīties pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo interesēm visatbilstošāko programmas satura apguves veidu. Tātad mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu īstenošana valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē pienācīgi nodrošina izglītojamo tiesības uz mazākumtautības valodas apguvi, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu. 17.9. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka mazākumtautības valodas apguve vispārējās izglītības procesā tikšot izbeigta tikai tādā gadījumā, ja mazākumtautības valoda ir krievu valoda, turpretī to valstu valodās, ar kurām noslēgti starpvalstu līgumi, kā arī Eiropas Savienības oficiālajās valodās vispārējās izglītības programmas joprojām varot tikt īstenotas. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 114. pantā kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu ietvertā valsts pozitīvā pienākuma nodrošināt mazākumtautībām pienācīgu iespēju apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību saturs attiecībā uz dažādām mazākumtautībām ar tām saistīto īpašo apstākļu dēļ var būt atšķirīgs. Jau iepriekš atzīts, ka izglītojamie, kas iegūst vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no Eiropas Savienības valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamajiem, kas vēlētos iegūt izglītību mazākumtautības valodā (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 21.2. punktu un 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.2. punktu). Savukārt, salīdzinot Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, secināms, ka tās visas, izņemot krievu mazākumtautību, padomju okupācijas laikā tika nostādītas faktiski nelabvēlīgā situācijā. Citstarp Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka padomju okupācijas laikā neesot bijis iespējams apgūt poļu valodu, jo neesot bijis poļu izglītības iestāžu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 19. un 20. lp.). Ar mērķi novērst faktisko nevienlīdzību un aizsargāt tās Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, kuru valoda, kultūra un etniskā savdabība ir apdraudēta, valsts var veikt noteiktus pozitīvus pasākumus, kas izpaužas kā tiesības licencēšanas procesā apstiprinātās vispārējās izglītības programmās iekļaut noteiktus citās valodās pasniedzamus mācību priekšmetus (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.2. punktu). Valstij nav pienākuma attiecināt šādu pozitīvā pienākuma izpildi arī uz tām mazākumtautībām, kuras ilgstoši atradušās faktiski privileģētos apstākļos. 18. Secīgi Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē pie mazākumtautībām piederošām personām ir nodrošināts tāds izglītības process, kas atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas principiem. Atbilstoši iepriekš spēkā bijušajam regulējumam valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē vispārējo izglītību mazākumtautību izglītības programmu ietvaros bija iespējams iegūt bilingvāli, tas ir, valsts valodā un mazākumtautības valodā. Apstrīdētās normas atbilstoši likumu pārejas noteikumos noteiktajai pakāpeniskajai to spēkā stāšanās kārtībai līdz 2025. gada 1. septembrim izbeidz šo sistēmu. Tādējādi vispārējās izglītības obligātais saturs pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības pakāpē noteiktās klašu grupās jau šobrīd ir apgūstams tikai valsts valodā. Tāpat mazākumtautības valoda un kultūra kā mācību priekšmets noteiktās klašu grupās vairs netiek, bet citās - atbilstoši likumu pārejas noteikumiem drīzumā vairs netiks apgūts. Līdz 2025. gada 1. septembrim vispārējās izglītības obligātā satura ietvaros atbilstoši valsts pamatizglītības standartam kā mācību priekšmetu no 4. klases iespējams izvēlēties krievu valodu. Vairāki Pieteikumu iesniedzēji jau veselu mācību gadu ir izglītojušies atbilstoši apstrīdētajām normām, bet attiecībā uz pārējiem apstrīdētās normas stāsies spēkā tikai pēc noteikta laika. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdēto normu dēļ kritīšoties pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo saņemtās izglītības kvalitāte. Uz to norādot pēdējo 10 gadu centralizēto eksāmenu rezultāti, kuros atspoguļojoties iepriekšējās izglītības valodas reformas ietekme, un kuri liecinot par to, ka mācību priekšmetu pasniegšana valsts valodā ir pasliktinājusi šo priekšmetu apguves kvalitāti. Tāpat pedagogu trūkuma dēļ nebūšot iespējams kvalitatīvi īstenot atbalsta pasākumus pārejai uz izglītību valsts valodā. Pieteikumu iesniedzēji argumentējuši nepieciešamību bērniem ar speciālām vajadzībām nodrošināt individualizētu atbalstu viņu dzimtajā valodā un norādījuši, ka apstrīdēto normu dēļ arī logopēda pakalpojumi bērniem turpmāk tikšot sniegti tikai valsts valodā un tādējādi netikšot novērsti bērnu valodas traucējumi mazākumtautības valodā. Logopēda pakalpojuma saņemšana dzimtajā valodā esot īpaši nozīmīga izglītojamiem ar speciālām vajadzībām. Savukārt Saeima norādījusi, ka ar apstrīdētajām normām izglītības kvalitāte netikšot pasliktināta. Izglītības politika ilgstoši esot veidota tā, lai mazākumtautību izglītības programmas satura apguvē pakāpeniski tiktu paplašināts valsts valodas lietojums. Tāpat esot jāņem vērā, ka izglītojamiem ir tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas apguvei. Tāpēc Satversmes tiesa pārbaudīs, vai ir izveidota izglītības kvalitātes nodrošināšanas un kontroles sistēma. 18.1. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-45-01, kā arī šajā spriedumā jau ir secinājusi, ka ar 2018. gada Grozījumiem Izglītības likumā noteiktā valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcija vispārējās izglītības procesā pie mazākumtautībām piederošām personām nenodrošināja pienācīgu valsts valodas prasmi. Ir konstatēts, ka 2019. gadā 20 procenti aptaujāto pie mazākumtautībām piederošo personu vecumā no 18 līdz 34 gadiem atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes līmenī vai zina to vāji. Tāpat konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas prasmes nav pietiekamas, turklāt tieši tajos gadījumos, kad apmeklētas pirmsskolas izglītības grupas ar ikdienā dominējošu krievu valodu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.1. punktu un 36.3.1. punktu un pētījumu "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve", Liepājas Universitāte, 2021; sk. arī likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 6.-7. un 10.-11. lpp.). Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-01 pieaicinātās personas atzinušas, ka valodas apguvi vislabāk nodrošina tās vienota un mērķtiecīga lietošana izglītības procesā. Piemēram, Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga vērsa uzmanību uz pētījumiem par to, ka pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie valodu labāk apgūst tad, ja tajā konsekventi runā ik dienu skolas vidē. Arī Dr. psych. Anika Miltuze norādīja, ka bērniem vispiemērotākā ir izglītība vienā - valsts - valodā un tieši šādā veidā bērni var izvairīties no divu valodu kodu jaukšanas un grūtībām ar mācību satura apguvi (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 33.2. punktu). Dr. psych. Anikas Miltuzes viedoklim izskatāmajā lietā piekritis arī Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētājs, Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs Dr.med. Ņikita Bezborodovs (sk. lietas materiālu 6. sēj. 76. un 77. lp.). Tādējādi pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās pastāvošās mazākumtautību izglītības programmas, atbilstoši kurām vispārējās izglītības saturu katrā izglītības pakāpē noteiktās proporcijās bija iespējams apgūt bilingvāli, nevarēja pienācīgi nodrošināt valsts valodas apguvi. Šo secinājumu apstiprinājusi Izglītības un zinātnes ministrija, norādot, ka šobrīd daudzi no mazākajiem bērniem vecumā no pusotra gada līdz trim gadiem veiksmīgi runā divās valodās, savstarpēji nošķirot mājās un izglītības iestādē izmantojamās valodas (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-0133.2. punktu). Arī Rīgas Purvciema vidusskolas pārstāve tiesas sēdē uzsvēra, ka šajā mācību gadā izglītojamie esot labāk sagatavoti mācību uzsākšanai 1. klasē (sk. lietas materiālu 5. sēj. 128. lp.). Ņemot vērā pieaicināto personu viedokļus par valsts valodas prasmes attīstību veicinošiem apstākļiem, secināms, ka apstrīdētās normas nodrošina bērna attīstībai un valodas apguvei visatbilstošāko izglītību. 18.2. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši uz pēdējo 10 gadu centralizēto eksāmenu rezultātiem, kuri atspoguļojot to, ka mācību priekšmetu pasniegšana valsts valodā ir pasliktinājusi šo priekšmetu apguves kvalitāti. Tomēr Satversmes tiesa nav konstatējusi šā Pieteikumu iesniedzēju argumenta pamatojumu. Eksāmenu rezultātu atšķirības var izrietēt no dažādiem iemesliem, tostarp eksāmenu satura un vērtēšanas kritēriju izmaiņām, kā arī citiem aspektiem, un iespējamā korelācija starp izglītības valodas reformas īstenošanas laikposmu un šādām rezultātu svārstībām neliecina par reformas negatīvu ietekmi uz izglītojamo saņemtās izglītības kvalitāti. Izglītības kvalitāti pilnvērtīgi novērtēt ir iespējams tikai tad, kad faktori, kas varētu šo kvalitāti ietekmēt, ir pastāvējuši noteiktu laiku (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 14.4. punktu). Arī Valsts izglītības satura centrs tiesas sēdē norādīja, ka sākotnēji uz kādu laiku esot iespējama konkrētu mācību priekšmetu apguves rezultātu pasliktināšanās. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka izglītības reforma tiek ieviesta pakāpeniski. Pāreju uz izglītību valsts valodā 2023. gada 1. septembrī uzsākuši 1., 4. un 7. klašu izglītojamie. Šo izglītojamo sasniegtie rezultāti būšot redzami laikā, kad viņi mācīsies 3., 6. un 9. klasē (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126. un127. lp.). Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 norādījusi uz Izglītības un zinātnes ministrijas veiktajiem un plānotajiem pasākumiem pārejas uz vispārējās izglītības ieguvi valsts valodā kontrolei un secinājusi, ka valsts ir izveidojusi sistēmu ikgadējai un pastāvīgai kvalitātes kontrolei un uzraudzībai, kā arī iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas rezultātu izvērtēšanai. Proti, ar 2021. gada 8. aprīļa likumu "Grozījumi Izglītības likumā" Izglītības un zinātnes ministrijai tika uzlikts pienākums sagatavot ikgadēju izglītības kvalitātes novērtējuma ziņojumu un iesniegt to apstiprināšanai Ministru kabinetam. Savukārt Izglītības kvalitātes valsts dienestam noteikts pienākums izstrādāt vadlīnijas izglītības kvalitātes nodrošināšanai, sniegt ieteikumus izglītības kvalitātes pilnveidei, kā arī organizēt izglītības kvalitātes datu ieguvi un analīzi (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.1.1. punktu). Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijā norādīts, ka tiesiskā regulējuma praktiskā īstenošana tiks vērtēta pētījuma "Valsts valodas situācija Latvijā: 2021-2027" ietvaros. Tāpat plānots veikt 9. klases centralizētā eksāmena latviešu valodā rezultātu izvērtējumu, analizējot izglītojamo iepriekšējo izglītības pieredzi. Paredzēts, ka, sākot ar 2025./2026. mācību gadu, vienu reizi divos mācību gados tiks veikta izglītojamo snieguma diagnosticējoša vērtēšana, izmantojot Valsts izglītības satura centra izstrādātus tekstpratības monitoringa darbus 3. un 6. klasē, lai novērtētu izglītojamo valsts valodas prasmi un monitorētu pamatizglītības pirmā posma izglītojamo valsts valodas prasmes izaugsmes dinamiku ilgtermiņā. Līdz ar to secināms, ka Izglītības un zinātnes ministrija sekos līdzi tam, kā izglītojamie apgūst valsts valodu, un veiks šā procesa uzraudzību, lai novērtētu izglītojamo valsts valodas prasmes ilgtermiņā. Tomēr izglītības procesa kvalitātes sekmēšanas labad būtu nepieciešams, lai Izglītības un zinātnes ministrija ne tikai uzraudzītu to, kā izglītojamie apgūst valsts valodu, bet arī pārraudzītu izglītojamo sekmes citos mācību priekšmetos, vērtējot to, kā pāreja uz izglītību valsts valodā ilgtermiņā ietekmējusi citu mācību priekšmetu apguvi. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka vienlaikus ar apstrīdēto normu pieņemšanu Izglītības likuma 48. pants tika papildināts ar 5.1 daļu šādā redakcijā: "Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kura prot un lieto valsts valodu normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā. [..]", bet šā panta septītā un astotā daļa nosaka rīcību gadījumā, ja Valsts valodas centrs konstatē, ka pedagoga valsts valodas zināšanas nav pietiekamas. Kaut arī jau kopš 1999. gada pedagogiem un kopš 2013. gada pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem (pedagoga palīgiem) valsts valoda bija jāprot augstākajā līmenī (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 14.5. punktu), minētie grozījumi paredz šo prasību mērķtiecīgāku piemērošanu, veicinot kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu valsts valodā ikkatram izglītojamam. Papildus tam līdztekus ar apstrīdēto normu pieņemšanu likumdevējs Izglītības likuma 55. pantu papildināja ar 2.1 punktu, kas paredz izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, bet Vispārējās izglītības likuma 20. pantu ar trešo daļu un 30. pantu ar astoto daļu, kas paredz izglītības iestāžu, kuras īsteno pirmsskolas izglītības programmas, un izglītības iestāžu, kuras īsteno pamatizglītības programmas, pienākumu sniegt šādu atbalstu (sk. 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 10. pantu un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. un 4. pantu). Atbilstoši bērna vislabāko interešu prioritātes principam minētās tiesību normas kopsakarā ar apstrīdētajām normām interpretējamas tādējādi, ka ikvienam bērnam atkarībā no viņa vajadzībām jābūt nodrošinātam jēgpilnam un reālam atbalstam valsts valodas prasmes apguvei. Šajā ziņā liela nozīme ir pedagoga prasmei izglītības procesā izmantot atbilstošas pedagoģiskās metodes (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.1.3. punktu). Kā norādījusi Izglītības un zinātnes ministrija, šāds atbalsts var tikt sniegts dažādās formās, piemēram, kā individuālais mācību plāns, piemēroti mācību materiāli, dažādi tehnoloģiskie risinājumi, individuāls darba temps, atbalstoša mācību vide, atbalsta personāla pastiprināta iesaiste, vecāku līdzdalība un citi (sk. lietas materiālu 5. sēj. 143. lp.). Tāpat pedagogi palīgmateriālu izveidei var izmantot Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotos un tiešsaistē pieejamos resursus (sk. lietas materiālu 5. sēj. 147. lp.). Tādējādi ir paredzēts, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādes pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē sniedz nepieciešamo papildu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei tiem izglītojamiem, kuriem tas nepieciešams. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts ir izveidojusi mehānismus pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo, tostarp arī to izglītojamo, kurus apstrīdētās normas skars vēlāk, saņemtās izglītības kvalitātes nodrošināšanai un kontrolei. 18.3. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka pedagogu trūkuma dēļ nebūšot iespējams kvalitatīvi īstenot atbalsta pasākumus pārejai uz izglītību valsts valodā. Tomēr tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēji nesniedza papildu informāciju par to, ka šobrīd valsts un pašvaldību izglītības iestādēs nebūtu pietiekami daudz tādu pedagogu, kuri varētu izglītojamiem sniegt atbalstu valsts valodas apguvē. Uz šādu izaicinājumu nenorādīja neviena no pieaicinātajām izglītības iestādēm. Satversmes tiesa ņem vērā Izglītības un zinātnes ministrijas norādi, ka valsts piešķirtais papildu finansējums tostarp valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ir ļāvis nodrošināt pedagogu palīgu piesaisti. Šīs personas palīdzot bērniem pārvarēt sociālemocionālas grūtības, veidojot savstarpējas uzticības attiecības un veicinot valsts valodas apguvi pozitīvā vidē, bet pagarinātās dienas grupās nodrošinot individuālu pieeju skolēniem ārpus mācību stundām, sniedzot atbalstu mācību satura apguvē un īpaši palīdzot gadījumos, kad vecākiem valsts valodas prasmju nepietiekamības dēļ ir ierobežotas iespējas sniegt saviem bērniem atbalstu mācībās (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 33.2. punktu). Tāpat Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi uz citiem atbalsta pasākumiem pārejai uz mācībām valsts valodā, tostarp mācību līdzekļu nomaiņu un vadlīnijām pedagogu atbalstam darbā lingvistiski neviendabīgā mācību vidē. Izveidotie materiāli esot paredzēti izmantošanai gan speciālās izglītības iestādēs, gan arī vispārējās izglītības iestādēs, kurās iekļauti izglītojamie ar speciālo izglītības programmu (sk. lietas materiālu 5. sēj. 143. un 144. lp.). Lai gan dažas izglītības iestādes un pedagogi publiski ir izteikuši kritiku par šo mācību materiālu un metodikas pieejamību un lietošanas ērtumu, tiesas sēdē pieaicinātās izglītības iestādes apstiprināja, ka izmanto ministrijas piedāvātos resursus. Proti, Rīgas Purvciema vidusskolas pārstāve norādīja, ka pedagogi esot apmeklējuši kursus un citus pasākumus, lai sagatavotos pārejai uz izglītības nodrošināšanu valsts valodā, savukārt Rīgas 224. pirmsskolas izglītības iestādes pārstāve uzsvēra, ka izglītības iestāde esot saņēmusi metodiskos materiālus, grāmatas, kā arī papildu finansējumu digitālo mācību līdzekļu iegādei pārejai uz izglītību valsts valodā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 138. lp. un 6. sēj. 17. lp.). Papildus tam Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka pedagogiem ir pieejams Konsultatīvās padomes mentoru atbalsts, kas citstarp nodrošināts tiešsaistes semināru veidā. Šajos semināros piedalījušies vairāk nekā 2000 pirmsskolas pedagogu, izglītības iestāžu vadības pārstāvju un metodiķu. Semināru ietvaros sniegtas arī individuālas konsultācijas (sk. lietas materiālu 5. sēj. 147. lp.). Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts šajā aspektā ir nodrošinājusi pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem pieejamu un pieņemamu izglītību. Ar individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas apguvei tiek nodrošināta pielāgošanās izglītojamā vajadzībām. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā arī to, ka no apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīža attiecībā tikai uz vienu no izglītojamo grupām ir pagājis viens mācību gads, bet attiecībā uz citām izglītojamo grupām apstrīdētās normas vēl tikai stāsies spēkā, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētās normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka valsts pienākums ikvienam nodrošināt kvalitatīvu izglītību ietver pienākumu pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas, un pienākumu reaģēt uz negatīvām izmaiņām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.1. punktu). No šā pienākuma izriet prasība ņemt vērā citu valsts iestāžu sniegtos ieteikumus, tostarp attiecībā uz pedagogu ataudzi un noturību profesijā. Nepārtrauktas izmaiņas izglītības sistēmā, neapmierinātība ar atalgojumu, neziņa par nākotni var apdraudēt pedagogu noturību profesijā (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles 2024. gada 13. jūnija ziņojumu "Vai sagatavojam nepieciešamos pedagogus un rūpējamies par to noturību profesijā?". Pieejams: lrvk.gov.lv). Valsts pienākums ir nodrošināt izglītības kvalitāti ilgtermiņā atbilstoši valsts ilgtspējas principam. Tiesību uz kvalitatīvu izglītību aizsardzībai personas var vērsties tiesībaizsardzības institūcijās. 18.4. Pieteikuma iesniedzējas personas M pārstāve Olga Loginova ir norādījusi uz to, ka pāreja uz vispārējās izglītības ieguvi tikai valsts valodā radot īpašus riskus bērniem ar speciālām vajadzībām. Šādiem bērniem atbalstu esot nepieciešams nodrošināt viņu dzimtajā valodā. Citstarp būtiska esot logopēdu pieejamība. Atbilstoši pieteikumā norādītajai informācijai apstrīdētās normas personu M sāks skart 2025. gada 1. septembrī. Tomēr Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pie mazākumtautībām piederošiem bērniem ar speciālām vajadzībām jau šobrīd tiek nodrošinātas tiesības uz Satversmei atbilstošu izglītību. 18.4.1. Atbilstoši Izglītības likuma 3. panta pirmajai daļai ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmā daļa noteic, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām. Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 2. punkts kā vienu no izglītības programmu īpašajiem veidiem nosaka speciālās izglītības programmu. Saskaņā ar šā likuma 42. panta pirmo daļu persona ar speciālām vajadzībām izglītības iestādē var iegūt speciālo izglītību, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas iegūt savam veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu izglītību. Speciālās izglītības programmas tiek īstenotas, ņemot vērā valsts izglītības standartā noteiktos vispārējās izglītības mērķus, uzdevumus un obligāto saturu, atbilstoši izglītojamo attīstības traucējumu veidam, spējām un veselības stāvoklim. Atbilstoši Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumiem Nr. 332 "Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju" tiek īstenoti deviņi speciālās izglītības programmas veidi. Vispārējās izglītības likuma 53. pants regulē izglītojamo ar speciālām vajadzībām uzņemšanu vispārējās izglītības programmās. Citstarp šā panta otrā daļa noteic, ka atbilstošu atbalsta pasākumu pieejamību izglītojamiem ar speciālām vajadzībām, kuri uzņemti vispārējās izglītības programmā, nodrošina izglītības iestāde. Izglītības iestāde katram tajā uzņemtajam izglītojamam ar speciālām vajadzībām izstrādā individuālu vispārējās izglītības obligātā satura apguves plānu. Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumi Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām" nosaka prasības, kādas izvirzāmas vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās pirmsskolas izglītības un vispārējās pamatizglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Atbilstoši šo noteikumu 4. punktam izglītojamiem, kuriem nav pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma, bet ir konstatētas attīstības vai mācīšanās grūtības, izglītības iestādes atbalsta speciālisti veic attiecīgi pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu un sniedz atzinumu, kurā norāda ieteicamos atbalsta pasākumus. Iespējamie atbalsta pasākumi norādīti minēto noteikumu 1. pielikumā. Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka speciālās izglītības programmas īstenošanas pamatā ir pedagogu un speciālistu mērķtiecīgs un padziļināts bērna spēju izvērtēšanas, izpētes un korekcijas darbs, lai izglītības programmu īstenotu atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus (sk. lietas materiālu 5. sēj. 144. un 145. lp.). Tāpat atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas norādēm izglītojamie ar speciālām vajadzībām var saņemt atbalstu, tostarp valsts valodas apguvei, speciālās izglītības attīstības centros. Latvijā šobrīd darbojas 10 speciālās izglītības iestādes - attīstības centri, kas ir pieejami visos Latvijas plānošanas reģionos (sk. lietas materiālu 5. sēj. 151. lp.). 18.4.2. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka valsts valodas apguve un lietošana ir viens no Latvijas izglītības sistēmas pamatprincipiem. Prasība pēc valsts valodas zināšanām caurvij visu izglītības sistēmu. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai indivīdam būtu iespēja nākotnē veiksmīgi iekļauties demokrātiskas sabiedrības dzīvē. Arī pie mazākumtautības piederošam bērnam ar speciālām vajadzībām jābūt nodrošinātai iespējai apgūt valsts valodu. Pretējā gadījumā šāds bērns, kurš, beidzot izglītības iestādi, slikti zinātu vai nemaz nezinātu latviešu valodu, būtu pakļauts izstumtībai un izolācijai no sabiedrības (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 26.2. punktu). Pieaicinātā persona Dr. med. Ņikita Bezborodovs, atsaucoties uz pētījumiem, norādījis, ka pieeja, atbilstoši kurai personas izglītības iestādē runā valsts valodā, nevis tajā pašā valodā, kurā runā ģimenē, bērniem ar speciālām vajadzībām sākumposmā var aizkavēt valodu attīstību, bet ilgtermiņā neatstāj negatīvas sekas. Lai arī atšķirīgu valodu apgūšanai izglītojamiem ar speciālām vajadzībām nepieciešams ilgāks laiks, jo viņi mācoties lēnāk, tomēr arī viņi laika gaitā apgūstot abas valodas (sk. lietas materiālu 6. sēj. 74. lp.). Citstarp Dr. med. Ņikita Bezborodovs uzsvēris, ka viens no izglītības mērķiem ir tādu prasmju trenēšana, kuras veicina spēju kļūt par patstāvīgu sabiedrības locekli un funkcionēt sabiedrībā. Valsts valodas pārzināšana esot svarīga arī bērniem ar neiropsihiskās attīstības traucējumiem, jo palīdzot nodrošināt viņu patstāvīgu funkcionēšanu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 76. lp.). No tā izriet, ka vispārējās izglītības nodrošināšana tikai valsts valodā ne tikai nekaitē izglītojamam ar speciālām vajadzībām, bet - tieši pretēji - ir tam īpaši nozīmīga. Valsts valodas apguve mazina pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo ar speciālām vajadzībām risku tikt izolētiem no sabiedrības un veicina viņu patstāvību. 18.4.3. Bērnam ar speciālām vajadzībām mācību satura apguvē var nākties pārvarēt dažāda veida izaicinājumus. Tāpēc izglītības procesā šādam bērnam ir jāpievērš īpaša uzmanība, citstarp ar individualizētiem atbalsta pasākumiem sekmējot zināšanu nostiprināšanos. Tas attiecas arī uz valsts valodas apguvi. Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrija norādīja, ka arī logopēdiskais un psiholoģiskais atbalsts bērniem ar speciālām vajadzībām tiekot nodrošināts valsts valodā, tādējādi veicinot viņu iekļaušanos sabiedrībā un vienkāršojot tālākās izglītības iespējas (sk. lietas materiālu 5. sēj. 102. lp.). Šādam viedoklim pievienojusies arī Latvijas Logopēdu asociācijas valdes locekle Dr. paed. Sarmīte Tūbele, uzsverot, ka tad, ja bērnam - un vēl jo vairāk izglītojamam ar speciālām vajadzībām - ir mazs vārdu krājums vai izrunas problēmas, tad izglītības iestādei ar šo bērnu vajagot strādāt valsts valodā, lai stiprinātu šīs valodas apguvi un novērstu traucējumus (sk. lietas materiālu 6. sēj. 99. un 100. lp.). Proti, arī citi izglītības procesā iesaistītie speciālisti veicina izglītojamā iekļaušanos valsts valodas vidē. Logopēda pakalpojumu sniegšana citā valodā nenodrošinātu šādu izglītojamo progresu valsts valodas apguvē. Turklāt izglītojamie joprojām var saņemt logopēda pakalpojumus citās valodās ārpus vispārējās izglītības iestādēm. Izglītības un zinātnes ministrija ir sniegusi informāciju arī par mācību materiālu pieejamību bērnu ar speciālām vajadzībām izglītošanai. Pedagogiem mapē "Skola 2030" esot publiski pieejami metodiskie materiāli integrētai mācību satura apguvei un vieglās valodas materiāli darbam ar izglītojamiem, kuriem ir smagi garīgās attīstības traucējumi (sk. lietas materiālu 5. sēj. 146. lp.). Izglītības iestāžu, kuras īsteno pirmsskolas izglītības programmu, tostarp speciālo pirmsskolas izglītības programmu, vadītājiem, vadītāju vietniekiem, pedagogiem, izglītības pārvalžu speciālistiem pirmsskolas izglītības jautājumos esot organizēti vairāki mentoru vadīti tiešsaistes semināri metodiska atbalsta sniegšanai pārejā uz vienotu skolu. Tāpat izglītojamiem tiekot nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, ja iepriekšējā mācību gadā tie apguvuši kādu no speciālajām mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmām (sk. lietas materiālu 5. sēj. 147. lp ). 18.4.4. Satversmes tiesa atzīst, ka izglītības process, kas tiek pilnībā īstenots valsts valodā un ietver arī atbalsta pasākumus, bērniem ar speciālām vajadzībām nodrošina iekļaujošu un viņu interesēm atbilstošu izglītību. Tajā pašā laikā ar individuālo mācību plānu tiek nodrošināta izglītības procesa pielāgošana šāda bērna individuālajām vajadzībām. Turklāt pienākums nodrošināt bērniem ar speciālām vajadzībām individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas apguvei valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ir interpretējams kopsakarā ar Satversmes 110. pantā noteikto valsts pienākumu un šādu bērnu vislabākajām interesēm, kas noteiktos gadījumos, kad tas nepieciešams efektīvai valsts valodas apguvei, var ietvert arī dzimtās valodas lietojumu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.1.3. punktu). Līdz ar to izglītības process atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas principiem arī attiecībā uz mazākumtautību izglītojamiem ar speciālām vajadzībām. 19. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu. 20. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka izglītības process tiks īstenots atbilstoši 2018. gada izglītības reformai un ka tā būs pēdējā izglītības iestādēs īstenojamā valsts valodas lietojuma reforma. Šāda paļāvība viņiem esot radusies, balstoties arī uz Satversmes tiesas procesos lietās Nr. 2018-12-01 un Nr. 2018-22-01 izteiktajiem Saeimas, tiesībsarga, Izglītības un zinātnes ministrijas un citu personu viedokļiem. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas aizsargā tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tomēr tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ietver arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka saprātīgu pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka izglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu konkrētai izglītības iestādei, var ņemt vērā arī termiņu, uz kādu ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad izglītojamiem, uzsākot mācības konkrētās izglītības programmas ietvaros, var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās akreditācijas termiņa beigām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24.1. punktu). Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām - ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 pārbaudīja to, vai likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas periodu ar 2022. gada Grozījumiem Izglītības likumā pieņemtajai un apstrīdētajai likuma pārejas noteikumu 102. punkta pirmajai daļai, kas paredzēja, ka grozījumi attiecībā uz pirmsskolas izglītības vadlīniju un pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7. klasē stājas spēkā 2023. gada 1. septembrī. Minētajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka pārejas periodā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto nomu ietekmei un līdz ar to apstrīdētajā pārejas noteikumu 102. punkta pirmajā daļā paredzētā pāreja ir uzskatāma par atbilstošu tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, tātad arī Satversmes 1. pantam (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 38. punktu). Pārējās ar 2022. gada Grozījumiem Izglītības likumā un 2022. gada Grozījumiem Vispārējās izglītības likumā ieviestās attiecīgo likumu pārejas noteikumu normas pāreju uz izglītības procesu valsts valodā attiecībā uz 2., 5. un 8. klasi paredz no 2024. gada 1. septembra, bet attiecībā uz 3., 6. un 9. klasi - no 2025. gada 1. septembra, tas ir, gadu un divus gadus vēlāk nekā lietā Nr. 2022-45-01 apstrīdētās normas. Tādējādi vēl jo vairāk ir nodrošināta iespēja sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Turklāt Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši, kādus papildu pasākumus viņi būtu vēlējušies veikt tad, ja apstrīdētās normas stātos spēkā vēlāk. Tādējādi apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. pantu, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 4. panta pirmo daļu un 6. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada 12. jūlijā. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš