297. Article — 2. nodaļas piemērošanas ierobežojumi

1. Strīdiem par šīs Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu attiecībā uz piekrastes valsts jurisdikcijas vai suverēno tiesību realizēšanu, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek piemērotas procedūras, kuras noteiktas 2.nodaļā, tādos gadījumos, kad: a) tiek apgalvots, ka piekrastes valsts ir pārkāpusi šo Konvenciju, neievērojot 58.pantā noteiktās kuģošanas, lidošanas vai zemūdens kabeļu un cauruļu ierīkošanas brīvību un tiesības, kā arī neievērojot šīs tiesības attiecībā uz citiem starptautiskajās tiesībās atzītiem jūras izmantošanas veidiem; b) tiek apgalvots, ka valsts, realizējot šīs tiesības un brīvības vai jūras izmantošanas veidus, ir pārkāpusi Konvenciju, kā arī likumus vai noteikumus, kurus piekrastes valsts ir pieņēmusi saskaņā ar šo Konvenciju un citām starptautisko tiesību normām, kas nav pretrunā šai Konvencijai. c) tiek apgalvots, ka piekrastes valsts ir rīkojusies pretrunā konkrētām starptautisko tiesību normām, kā arī tiem standartiem par jūras vides aizsardzību un saglabāšanu, kuri ir piemērojami attiecīgajai piekrastes valstij un kurus ir noteikusi šī Konvencija vai kompetenta starptautiska organizācija, vai arī diplomātiskā konference saskaņā ar šo Konvenciju. 2. a) Strīdi par šīs Konvencijas noteikumu interpretēšanu vai piemērošanu attiecībā uz jūras zinātniskajiem pētījumiem tiek izskatīti saskaņā ar 2.nodaļu, ar nosacījumu, ka piekrastes valsts nav spiesta piekrist nodot izskatīšanai saskaņā ar 2.nodaļu jebkuru strīdu, kurš izriet no: i) piekrastes valsts kādas tiesības vai rīcības brīvības atbilstoši 246.pantam; vai ii) piekrastes valsts lēmuma par izpētes projekta apturēšanu vai izbeigšanu saskaņā ar 253.pantu. b) Strīds, kurš izriet no pētījumus veicošās valsts apgalvojuma, ka attiecībā uz kādu konkrētu projektu piekrastes valsts neizmanto savas tiesības saskaņā ar 256. un 253.pantu, kā to pieprasa šī Konvencija, pēc jebkuras puses pieprasījuma tiek iesniegts izskatīšanai samierināšanas kārtībā saskaņā ar 2.nodaļas 5.pielikumu, paredzot, ka samierināšanas komisija neapšauba ne piekrastes valsts tiesības brīvi noteikt konkrētus rajonus, kā to paredz 246.panta 6.punkts, ne tās tiesības atteikties no piekrišanas saskaņā ar 246.panta 5.punktu. 3. a) Strīdi, kas attiecas uz šīs Konvencijas noteikumu iztulkošanu vai piemērošanu attiecībā uz zvejniecību, tiek izskatīti saskaņā ar 2.nodaļu, paredzot, ka piekrastes valsts nav spiesta piekrist nodot strīdu šādai izskatīšanai, ja tas skar šīs valsts suverēnās tiesības attiecībā uz ekskluzīvās ekonomiskās zonas dzīvajiem resursiem vai to izmantošanu, ieskaitot arī valsts tiesības brīvi noteikt pieļaujamos zvejas apjomus, tās nozvejas iespējas pēc pārpalikuma nodošanas citām valstīm, atbilstošas kārtības radīšanu, kas noteikta valsts likumos un noteikumos par dzīvo resursu saglabāšanu un izmantošanu. b) Ja, piemērojot šīs daļas 1.nodaļu, vienošanās nav panākta, tad strīds saskaņā ar 2.nodaļas 5.pielikumu, tiek nodots izskatīšanai samierināšanas kārtībā pēc jebkuras strīdā iesaistītās puses lūguma, kad tiek apgalvots, i) ka piekrastes valsts acīmredzami nav izpildījusi savus pienākumus ar attiecīgajiem saglabāšanas un pārvaldīšanas līdzekļiem nodrošināt, lai ekskluzīvās ekonomiskās zonas dzīvo resursu saglabāšana netiktu nopietni apdraudēta; ii) piekrastes valsts, neskatoties uz citas valsts lūgumu, patvaļīgi ir atteikusies noteikt pieļaujamos nozvejas apjomus un savas dzīvo resursu nozvejas iespējas no krājumiem, kuru nozvejā ir ieinteresēta šī cita valsts; vai iii) piekrastes valsts ir patvaļīgi atteikusies piešķirt vienalga kādai valstij, pamatojoties uz 62., 69., un 70.pantu un saskaņā ar kārtību un noteikumiem, kurus piekrastes valsts ir noteikusi saskaņā ar šo Konvenciju, visu pārpalikumu vai tā daļu, par kura esamību tā ir paziņojusi. c) Nekādā gadījumā samierināšanas komisija neaizstāj savu viedokli ar piekrastes valsts viedokli. d) Samierināšanas komisijas ziņojums tiek nosūtīts attiecīgajām starptautiskajām organizācijām; e) Sarunās par līgumu noslēgšanu Dalībvalstis saskaņā ar 69. un 70.pantu, ja vien tās nevienojas citādi, ietver tajos noteikumus par pasākumiem, kurus tās veiks, lai līdz minimumam samazinātu nesaskaņas par šāda līguma interpretēšanu vai piemērošanu, kā arī par to, kā ir jārīkojas, ja nesaskaņas tomēr rodas.