61. Article — Dzīvo resursu saglabāšana

1. Piekrastes valsts savā ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā nosaka pieļaujamo dzīvo resursu nozveju. 2. Piekrastes valsts, ņemot vērā tās rīcībā esošos labākos zinātniskos pētījumus, ar atbilstošiem saglabāšanas un vadības pasākumiem nodrošina, ka dzīvo resursu saglabāšana ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā nav apdraudēta pārmērīgas ekspluatācijas rezultātā. Piekrastes valsts un kompetentas starptautiskās organizācijas, vai tās ir subreģionālas, reģionālas vai globālas, savstarpēji sadarbojas, lai sasniegtu šo mērķi. 3. Šādi pasākumi tāpat ir piemērojami, lai saglabātu vai atjaunotu zvejojamo sugu populācijas tādā līmenī, lai nodrošinātu maksimāli noturīgu nozveju, ko nosaka, ņemot vērā atbilstošus ekoloģiskos un ekonomiskos faktorus, ieskaitot piekrastes zvejnieku ekonomiskās vajadzības un attīstības valstu īpašās prasības, un ņemot vērā zvejniecības metodes, rezervju savstarpējo atkarību, un jebkādus vispārēji rekomendētus starptautiskos minimālos standartus, vai tie ir subreģionāli, reģionāli, vai globāli. 4. Piekrastes valsts, veicot šādus pasākumus, ņem vērā ietekmi uz sugām, ko asociē ar nozvejojamām vai no tām atkarīgām sugām, nolūkā saglabāt vai atjaunot šādu asociēto vai no to atkarīgo sugu populāciju virs līmeņa, kurā to atjaunošana var būt nopietni apdraudēta. 5. Rīcībā esošā zinātniskā informācija, nozvejas un zvejniecības statistika un cita informācija attiecībā uz zivju resursu saglabāšanu tiek nodota un veikta tās apmaiņa uz regularitātes pamata ar kompetentu starptautisko organizāciju starpniecību, vai tās ir subreģionālas, reģionālas vai globālas, atkarībā no nepieciešamības, un piedaloties visām ieinteresētajām valstīm, ieskaitot valstis, kuru pilsoņiem ir atļauts zvejot ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā.