92. Article — uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru tai

ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras, kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī jāizsludina un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati procedūra ir taisnīga un objektīva (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑10‑01 secinājumu daļas 2. punktu). Kopsakarā ar Satversmes 90. pantu šis pienākums nozīmē likumdevēja pienākumu tiesību normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas pamattiesības. Pretrunā ar pienācīgi organizētas tiesu sistēmas izpratni būtu tāda situācija, ka visām personām jāvēršas tiesā tikai tieši atsaucoties uz Satversmes 92. pantu. Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka ikvienas tiesas pienākums katrā gadījumā ir nodrošināt personas tiesību aizsardzību, izskatot tās kompetencē esošās lietas arī tad, ja likumdevējs procedūru nav paredzējis vai vēl nav paredzējis. Tomēr šis tiesas pienākums neuzliek personai pienākumu katrā gadījumā, kad likumā nav paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi, pirms konstitucionālās sūdzības iesniegšanas vērsties tiesā, atsaucoties tieši uz Satversmes 92. pantu. Gan Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2001‑07‑03, gan arī spriedumā lietā Nr. 2010‑60‑01 risinātās situācijas bija atšķirīgas no izskatāmās lietas apstākļiem un neskāra jautājumu par personas rīcībā esošo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu kā priekšnoteikumu konstitucionālās sūdzības izskatīšanai. Turklāt Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2001‑07‑03 attiecās galvenokārt uz Satversmes 92. panta trešā teikuma tiešo piemērojamību. Ievērojot minēto, personas tiesības vērsties tiesā, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu, nav uzskatāmas par tiesību sistēmā tieši un nepārprotami paredzētu tiesību aizsardzības līdzekli un Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas izpratnē nav uzskatāmas par iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. 14.5. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai esot bijušas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Valsts policijas un Aģentūras pieņemtos lēmumus šajā lietā. Atbilstoši LAPK jautājums par rīcību ar izņemto transportlīdzekli ir tiesas kompetencē. Valsts policijas un Aģentūras kompetencē ir tikai tiesas pieņemtā lēmuma izpilde. Tātad konkrētajā gadījumā Valsts policijas un Aģentūras lēmumu pārsūdzēšana nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Satversmes tiesas likuma izpratnē (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑71‑01 14.3. punktu). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas rīcībā nebija tādu reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas prasību izpildei. Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu lietā ir noraidāms. 15. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst visam Satversmes 105. pantam. Savukārt Saeima uzskata, ka izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam teikumam, kura tvērumu savukārt ietekmējot tā paša Satversmes panta otrais un trešais teikums. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 15.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011‑05‑01 15.1. punktu). Atbilstoši Noteikumu Nr. 1098 35. punktam un nākamajiem punktiem izņemtais transportlīdzeklis noteiktos gadījumos tiek atsavināts (realizēts vai iznīcināts) pret tā īpašnieka gribu. Apstrīdētā norma paredz vienīgi transportlīdzekļa izņemšanu un glabāšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, nevis tā piespiedu atsavināšanu. Pieteikuma iesniedzējas transportlīdzeklis, kā to tiesas sēdē apliecināja Aģentūras pārstāvis, joprojām tiek glabāts (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 82. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. 15.2. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta tāda Satversmes 105. panta interpretācija, kas paredz īpašniekam tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu. Proti, Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑62‑03 6. punktu). Šādas tiesības ir arī ikvienam transportlīdzekļa īpašniekam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. 2011‑09‑01 8.1. punktu). Saskaņā ar LAPK 257. panta pirmās daļas otro teikumu gadījumā, kad attiecīgi pilnvarota valsts institūcija konstatē, ka notiek LAPK 149.15 pantā (izņemot tā sesto daļu), 149.4 panta septītajā daļā vai 149.5 panta piektajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums, šis transportlīdzeklis tiek izņemts un nodots glabāšanā Aģentūrai. Turklāt tas atrodas glabāšanā tik ilgi, kamēr nav samaksāts tā vadītājam uzliktais naudas sods. Šajā laika posmā īpašnieks savu transportlīdzekli nevar lietot, jo tas pret viņa gribu ir izņemts un nodots glabāšanā līdz attiecīgo maksājumu nokārtošanai. Tādējādi apstrīdētā norma liedz īpašniekam tiesības lietot savu transportlīdzekli pēc sava ieskata un līdz ar to paredz transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību ierobežojumu. 16. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta atziņa, ka likumdevējs var izdot nepieciešamos likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm. Tomēr jebkuram šādā veidā noteiktam īpašuma tiesību ierobežojumam jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Tiesības uz īpašumu, kuras privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Proti, īpašuma tiesības var ierobežot, bet jāvērtē, vai šis ierobežojums ir attaisnojams, proti: 1) vai tas ir noteikts ar likumu; 2) vai tam ir leģitīms mērķis un 3) vai tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002‑01‑03 secinājumu daļu). 17. Apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar likumu, proti, ietverts normatīvā tiesību aktā - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta pienācīgā kārtībā (sk. arī šā sprieduma 1. punktu). 18. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005‑19‑01 9. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑36‑01 12. punktu). Nosakot tiesību ierobežojumu, pienākums uzrādīt un pamatot šā ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 12.2. punktu un 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑22‑01 12.3. punktu), izskatāmajā lietā - Saeimai. Saeima norāda, ka LAPK 257. panta pirmā daļa ietilpstot pasākumu kopumā, kas papildus administratīvajiem sodiem nodrošina pārkāpumu individuālo un vispārējo prevenciju ceļu satiksmē, lai atturētu personas no transportlīdzekļu vadīšanas, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē. Vienlaikus apstrīdētā norma sekmējot arī to, ka transportlīdzekļu īpašnieki kontrolē, kā citas personas vada viņiem piederošos transportlīdzekļus. Turklāt šī norma nodrošinot par administratīvajiem pārkāpumiem uzlikto naudas sodu izpildi. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības drošība ceļu satiksmē. Tomēr jāņem vērā, ka Saeima leģitīmo mērķi formulējusi attiecībā uz visu LAPK 257. panta pirmo daļu. Pieteikuma iesniedzēja savukārt uzsver, ka apstrīdētās normas vienīgais leģitīmais mērķis esot nodrošināt transportlīdzekļa vadītājam uzliktā naudas soda samaksu, bet tas nevarētu būt leģitīms transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību ierobežošanas mērķis. 18.1. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka LAPK 257. panta pirmajā daļā paredzētajam pamattiesību ierobežojumam, ciktāl tas attiecas uz transportlīdzekļa izņemšanu pārkāpuma brīdī un uz laiku no šā brīža līdz lēmuma pieņemšanai administratīvā pārkāpuma lietā, ir leģitīmi mērķi - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības drošība. Transportlīdzekļa izņemšana situācijā, kad to vada persona, kura atrodas apreibinošo vielu ietekmē, kurai nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību vai kura bēg, ir vērsta gan uz citu personu apdraudējuma novēršanu, gan arī uz transportlīdzekļa īpašnieka tiesību aizsardzību. Savukārt paturot transportlīdzekli Aģentūras glabāšanā līdz lēmuma pieņemšanai administratīvā pārkāpuma lietā, tiek nodrošinātas arī efektīvas iespējas noskaidrot attiecīgā administratīvā pārkāpuma lietas apstākļus. Tomēr pēc tam, kad lēmums par vainīgās personas saukšanu pie administratīvās atbildības ir pieņemts un ir arī noskaidrots, ka transportlīdzekļa īpašnieks nav attiecīgā administratīvā pārkāpuma izdarītājs, minētie apstākļi vairs nepastāv. 18.2. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu rakstveida viedokļiem un tiesas sēdē teiktā izriet, ka apstrīdētā norma sekmē to, lai: 1) pārkāpuma izdarītājs izciestu sodu un rezultātā būtu motivēts nākotnē atturēties no pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē (speciālā prevencija); 2) citi transportlīdzekļu vadītāji atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē (vispārējā prevencija); 3) transportlīdzekļa īpašnieks, kas nodevis savu transportlīdzekli personai, kura izdarījusi pārkāpumu, izjustu apstrīdētajā normā noteiktās nelabvēlīgās sekas un turpmāk rūpīgāk izvēlētos personas, kurām transportlīdzekli uzticēt; 4) citi transportlīdzekļu īpašnieki, rēķinoties ar šīm sekām, rūpīgāk izvēlētos personas, kurām transportlīdzekli uzticēt. Līdz ar to izvērtējams, vai katrs no šiem mērķiem var būt leģitīms mērķis arī transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību ierobežojumam gadījumā, kad viņš nav persona, kura izdarījusi pārkāpumu. 18.3. Jau iesniedzot likumprojektu, kurā tika ietverta apstrīdētā norma, tā anotācijā bija norādīts, ka "attiecīgie LAPK grozījumi nepieciešami, jo situācijas analīze liecina, ka nedarbojas soda neizbēgamības princips (netiek maksāti uzliktie sodi)", savukārt likumprojekta pieņemšanas rezultātā valsts budžeta ieņēmumi "varētu palielināties, jo varētu pieaugt naudas sodu samaksas apmērs" (likumprojekta "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" anotācija, lietas materiālu 1. sēj. 77. un 78. lpp.). Arī Satiksmes ministrijas vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai likumprojekta apspriešanas laikā norādīts: "[..] transportlīdzekļa konfiskācija vai aizturēšana līdz soda nomaksai ir vienīgais veids, kā īstenot soda neizbēgamības principu" (Satiksmes ministrijas 2005. gada 1. augusta vēstule Nr. 01‑07.2/73, lietas materiālu 83. lpp.). Soda neizbēgamības princips ir vērsts uz to, lai tieši pārkāpuma izdarītājs izcieš sodu un rezultātā būtu motivēts nākotnē atturēties no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi pats par sevi mērķis - sekmēt, lai tieši vainīgā persona izciestu sodu, proti, samaksātu naudas sodu, - ir vērsts uz citu personu tiesību aizsardzību un sabiedrības drošību un līdz ar to atzīstams par leģitīmu mērķi pamattiesību ierobežošanai. Soda neizbēgamības princips publiskajās tiesībās netiek īstenots, ja sodu vainīgās personas vietā izcieš kāds cits. Tādējādi apstrīdētās normas mērķis, ciktāl tas ir panākt vienīgi to, lai valsts budžetā tiktu iemaksāta noteikta naudas summa saistībā ar izdarīto administratīvo pārkāpumu, bet ne to, lai sodu samaksātu tieši šā pārkāpuma izdarīšanā vainīgā persona, nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. 18.4. Minētie apstrīdētās normas pieņemšanas laikā izteiktie viedokļi, kā arī tās gramatiskais formulējums var radīt šaubas par to, vai apstrīdētajai normai ir mērķi, kas atrodas ārpus konkrēta administratīvā pārkāpuma robežām. Līdzīgā lietā Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa vērtēja Lietuvas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (Lietuvos Respublikos administracinių teisės pažeidimų kodekso) normas, kas paredzēja transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā par dažādiem administratīvajiem pārkāpumiem, tostarp transportlīdzekļa vadīšanu, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, līdz uzliktā naudas soda izpildei (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 10. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās Nr. 27‑08, 29‑08 un 33‑08, pieejams http://www.lrkt.lt/dokumentai/2009/r090410.htm, aplūkots 25.09.2013). Šajā lietā atbildētājs - Lietuvas Republikas Seims - bija norādījis, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir samazināt to gadījumu skaitu, kad personas vada transportlīdzekļus, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, un panākt, lai līdz naudas soda samaksai šo transportlīdzekļu īpašnieki nevarētu piedalīties ceļu satiksmē ar konkrēto transportlīdzekli (sk. minētā sprieduma konstatējošās daļas III un V sadaļu). Tomēr tiesa neatzina šo mērķi par leģitīmu un norādīja, ka ar apstrīdēto regulējumu patiesībā tiek vienīgi mēģināts nodrošināt uzliktā naudas soda izpildi (sk. minētā sprieduma secinājumu daļas III sadaļas 6.-9. punktu). Tiesa apstrīdētās normas atzina par neatbilstošām Lietuvas Republikas Konstitūcijai. Satversmes tiesa ņem vērā, ka Saeima pamatoti norādījusi uz apstrīdētajā normā ietverto regulējumu kā daļu no dažādu tādu pasākumu un sankciju kopuma, kas liek transportlīdzekļu vadītājiem un īpašniekiem, apzinoties šāda regulējuma esamību, apsvērt to rīcības iespējamās sekas gadījumā, ja tiek konstatēts, ka persona transportlīdzekli vada, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, vai pieļauj citus apstrīdētajā normā minētos administratīvos pārkāpumus. Personas apzināšanās, ka tās rīcības sekas var liegt iespēju lietot transportlīdzekli ne vien tai pašai, bet arī, piemēram, tās ģimenes loceklim, kurš ir transportlīdzekļa īpašnieks, kalpo par papildu stimulu atturēties no pārkāpuma izdarīšanas. No Aģentūras pārstāvja sniegtās informācijas izriet, ka daudzos gadījumos gan administratīvo sodu samaksā transportlīdzekļa īpašnieks, bet daudzos citos gadījumos pats pārkāpējs nekavējoties samaksā sodu tieši tāpēc, lai īpašnieks netiktu kavēts lietot savu transportlīdzekli. Tādējādi, lai arī citi Saeimas un pieaicināto personu norādītie apstrīdētās normas mērķi ir visai nosacīti saistāmi ar konkrēto apstrīdēto normu, nav noliedzams, ka tos var uzskatīt par leģitīmiem pamattiesību ierobežošanai. Turklāt Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atsevišķā tiesību normā paredzēti pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, var tikt atzīti par tādiem, kas kopā ar citās tiesību normās paredzētiem pasākumiem kalpo viena leģitīmā virsmērķa - ceļu satiksmes drošības - sasniegšanai (sal. ar Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 18.2. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis ir sekmēt to, lai pārkāpuma izdarītājs atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē, citu transportlīdzekļu vadītāji atturētos no pārkāpumu izdarīšanas, kā arī motivēt transportlīdzekļa īpašnieku, kas savu transportlīdzekli nodevis citai personai, kura izdarījusi pārkāpumu, un citu transportlīdzekļu īpašniekus rūpīgāk izvēlēties personas, kurām transportlīdzekli uzticēt. Šis mērķis ir veicināt citu personu tiesību aizsardzību un sabiedrības drošību, tādējādi tas ir leģitīms mērķis pamattiesību ierobežošanai. 19. Lai noskaidrotu, vai ir ievērots samērīguma princips, jāizvērtē: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šā mērķa sasniegšanai nav saudzējošāku līdzekļu un 3) vai labums, ko no personas pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 12. punktu). 19.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13. punktu). 19.1.1. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma leģitīmo mērķi sasniedz gadījumos, kad transportlīdzekļa īpašnieks un administratīvā pārkāpuma izdarītājs ir viena un tā pati persona. Šādā situācijā transportlīdzekļa izņemšana līdz administratīvā pārkāpuma lietā uzliktā naudas soda samaksai būtiski motivē pārkāpēju šo sodu samaksāt, lai atgūtu savu transportlīdzekli. Vienlaikus šādā gadījumā apstrīdētā norma darbojas kā administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē individuālā un vispārējā prevencija, jo persona apzinās iespējamās sava pārkāpuma sekas. Apstrīdētā norma vienādi regulē gadījumus, kad administratīvā pārkāpuma izdarītājs un transportlīdzekļa īpašnieks ir viena un tā pati persona, un gadījumus, kad tās ir dažādas personas. Taču transportlīdzekļa vadītājs, kurš izdarījis pārkāpumu ar citai personai piederošu transportlīdzekli, var nebūt pietiekami ieinteresēts atgūt transportlīdzekli, kas viņam nepieder. Tādējādi viens no apstrīdētās normas mērķiem - lai sodu izciestu (naudas sodu samaksātu) tieši vainīgais transportlīdzekļa vadītājs - šādos gadījumos var palikt nesasniegts. Atbilstoši informācijai, ko tiesas sēdē sniedza Aģentūras pārstāvis, Aģentūras rīcībā nav precīzu datu par to, vai katrā konkrētā gadījumā naudas sodu samaksājis pārkāpējs pats vai arī to viņa vietā samaksājis transportlīdzekļa īpašnieks, tomēr gadījumi, kad pārkāpēja vietā naudas sodu maksā transportlīdzekļa īpašnieks, nebūt neesot reti (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 88.-89. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi tikai tad, ja vainīgajai personai ir atbilstošas finansiālās iespējas un tā neizvairās no soda samaksas. Ja persona izvairās no soda samaksas, parasti sodu vainīgās personas vietā samaksājot transportlīdzekļa īpašnieks. Šādā gadījumā valstij nav nepieciešams piedzīt sodu ar tās rīcībā esošiem piespiedu līdzekļiem. Savukārt transportlīdzekļa īpašniekam, lai viņš varētu samaksāto naudu atgūt, ir jāceļ prasība civilprocesa kārtībā, tiesai šī prasība ir jāizspriež, un tikai pēc tam ir iespējams pret faktisko pārkāpēju vērst valsts rīcībā esošos piespiedu izpildes līdzekļus. Šādā gadījumā brīdis, kad vainīgā persona izjūt soda nelabvēlīgās sekas, no pārkāpuma izdarīšanas brīža attālinās vēl vairāk nekā soda savlaicīgas nesamaksāšanas gadījumā, kad valsts rīcībā esošie piespiedu līdzekļi pret vainīgo personu tiek vērsti uzreiz, piemēroto administratīvo sodu izpildot piespiedu kārtā. "Ievērojot soda neizbēgamības principu, nav pieļaujama prakse, ka saņemtais sods ir ievērojami attālināts no izdarītā pārkāpuma. Tas mazina soda ietekmi uz personas likumam paklausīgas attieksmes veidošanu" (ar Ministru kabineta 2013. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 38 apstiprinātā Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcija, pieejama polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file2478.doc, aplūkota 16.10.2013.). Tādējādi gadījumā, kad sodu pārkāpuma izdarītāja vietā samaksā transportlīdzekļa īpašnieks, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiek sasniegts. Turklāt iepriekš minētajā gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesas var tikt noslogotas ar lietām, no kurām varētu izvairīties, uzticot nesamaksātā administratīvā naudas soda piedziņu zvērinātam tiesu izpildītājam uzreiz pēc tam, kad tiek konstatēts, ka administratīvajā lietā pieņemtais lēmums netiek labprātīgi pildīts. 19.1.2. Apstrīdētā norma vienādi regulē gan situāciju, kad transportlīdzeklis no tā īpašnieka valdījuma izgājis tiesiski, proti, ar īpašnieka piekrišanu, gan arī situāciju, kad transportlīdzeklis valdījumā iegūts, piemēram, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Apšaubāms, vai ar apstrīdētās normas palīdzību personu, kura izdara likumpārkāpumu transportlīdzekļa iegūšanai valdījumā, varētu atturēt no tā vadīšanas apreibinošo vielu ietekmē, vadīšanas bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vai bēgšanas. Nenoliedzot, ka šāda situācija tiesu praksē tiek risināta atbilstoši Nolēmumam lietā Nr. SKA‑794/2008, Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka atsevišķās tiesību normās, piemēram, CSL 43.6 panta septītajā daļā, ir regulēti gadījumi, kad konkrētas tiesiskās sekas var neattiekties uz tādu transportlīdzekļa īpašnieku, no kura valdījuma transportlīdzeklis izgājis prettiesisku darbību rezultātā. Līdzvērtīgs skaidrs regulējums attiecībā uz šādu transportlīdzekļa īpašnieku ietaupītu gan tiesu varas, gan Aģentūras resursus un būtu labvēlīgs personai, kura cietusi no transportlīdzekļa prettiesiskas iziešanas no tās valdījuma. 19.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012‑06‑01 13.2. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl kādi alternatīvie līdzekļi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005‑16‑01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008‑34‑01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas kompetencē ietilpst pārbaude, vai, ierobežojot kādas personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtēti konkrētajā gadījumā izmantojami alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. 19.2.1. Tiesībsargs kā alternatīvu līdzekli ir minējis risinājumus, kas varētu būt analogi CSL 14. panta otrajā daļā paredzētajai iespējai reģistrēt transportlīdzekļa atsavināšanas aizliegumu, kā arī CSL 43.2 panta piektajā daļā un 43.6 panta septītajā daļā paredzētajai iespējai transportlīdzekļu un to vadītāju reģistrā izdarīt atzīmi par aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt transportlīdzekļa valsts tehnisko apskati un transportlīdzekļa reģistrāciju. Tomēr tiesas sēdē tika izteikti arī pamatoti argumenti, ka minētie risinājumi nav būtiski labvēlīgāki transportlīdzekļa īpašniekam, jo tiem piemīt līdzīgi trūkumi kā apstrīdētajai normai. Turklāt Satversmes tiesa jau norādījusi uz trūkumiem, kas piemīt CSL 43.6 panta septītajā daļā paredzētajam risinājumam (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 18. punktu, īpaši 18.3.3.2. punktu). Tādējādi šādi risinājumi nav uzskatāmi par alternatīviem līdzekļiem, kas personu pamattiesības ierobežotu mazāk. 19.2.2. Tiesībsargs kā alternatīvu līdzekli norādījis arī LAPK 300. pantā paredzēto lēmuma par naudas soda uzlikšanu piespiedu izpildes iespēju. Kā apliecina Pieteikuma iesniedzējas norādītā situācija, faktiskajam pārkāpējam uzliktais naudas sods nav samaksāts jau vairāk kā gadu, bet vēl nav uzsākta tā izpilde ar valsts rīcībā esošajiem piespiedu līdzekļiem. Tātad LAPK 300. pantā paredzētās iespējas netiek pietiekami īstenotas. Turklāt šis līdzeklis varētu sasniegt leģitīmo mērķi vienīgi tiktāl, ciktāl šis mērķis ir piespriestā soda izpilde. 19.2.3. Ciktāl pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir transportlīdzekļu īpašnieku disciplinēšana, nodrošinot to, ka viņi izpilda CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteiktos pienākumus un ar nepieciešamo rūpību izvēlas, kam transportlīdzekli var uzticēt, bet kam - ne, pastāv alternatīvs līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Proti, tiesību normās var paredzēt transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteikto pienākumu neizpildi. Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka pašlaik šāda administratīvā atbildība nav paredzēta pat gadījumos, kad īpašnieks nodevis transportlīdzekli vadīšanai personai, kura atrodas apreibinošo vielu ietekmē vai kurai nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību. Atšķirīgi situācija tiek risināta citās valstīs. Piemēram, Vācijas ceļu satiksmes likuma 21. panta pirmā daļa vienu un to pašu atbildību - brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai naudas sodu - paredz gan personai, kura transportlīdzekli vadījusi bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām, gan arī transportlīdzekļa turētājam, kurš licis vai ļāvis šādai personai transportlīdzekli vadīt (sk. Straßenverkehrsgesetz, pieejams http://www.gesetze-im-internet.de/stvg/__21.html, aplūkots 17.10.2013.). Pieaicinātās personas gan tiesas sēdē izteica viedokli, ka ne vienmēr šādu pārkāpumu iespējams atklāt un īpašnieka vainu pierādīt, tomēr minētais alternatīvais līdzeklis efektīvāk risinātu situācijas, kad persona bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vai atrodoties apreibinošo vielu ietekmē vada transportlīdzekli tā īpašnieka klātbūtnē. Turklāt Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, ja personai nodrošināts atbilstošs tās tiesību aizsardzības process, zināmos gadījumos būtu pieļaujams paredzēt arī fakta legālo prezumpciju vai pat transportlīdzekļa īpašnieka stingro atbildību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 15.1., 15.2. un 18.2. punktu). Tomēr arī šis alternatīvais līdzeklis tikai daļēji ļautu sasniegt leģitīmo mērķi, bet neļautu to sasniegt tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to lietā nav pietiekami pamatota tādu alternatīvu līdzekļu pastāvēšana, ar kuriem visos gadījumos leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. 19.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑70‑01 17. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama prioritāte. Izvērtējot šīs intereses, jāņem vērā, ka sabiedrības ieguvums no tā, ka transportlīdzeklis netiek atdots tā īpašniekam un atrodas glabāšanā arī pēc tam, kad pieņemts lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, ir minimāls. It īpaši gadījumā, kad izdarīts LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētais pārkāpums, vainīgajai personai imperatīvi ir piemērojama transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana, tādējādi transportlīdzekļa īpašnieks juridiski vairs nedrīkst nodot transportlīdzekli vadīšanai šai personai. No personas pamattiesību ierobežojuma sabiedrība varētu gūt labumu tiktāl, ciktāl leģitīmais mērķis tiek sasniegts attiecībā uz visām tām personu grupām, kuras apstrīdētā norma varētu ietekmēt. Apstrīdētā norma ir vērsta uz trim dažādām adresātu grupām, proti, uz: 1) transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus un kurus nepieciešams ar administratīvā naudas soda palīdzību audzināt likumu ievērošanas garā. Šādā aspektā sabiedrība kaut ko iegūst tieši no apstrīdētās normas tikai tajos gadījumos, kad tā stimulē personu labprātīgi samaksāt sodu. Savukārt tad, ja perona sodu maksāt nevar vai negrib un to šīs personas vietā samaksā transportlīdzekļa īpašnieks, sabiedrība nekādu labumu negūst; 2) transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izmanto citām personām piederošus transportlīdzekļus un vēl nav izdarījuši administratīvos pārkāpumus, lai viņus atturētu no pārkāpumu izdarīšanas. Tomēr šādā aspektā sabiedrības ieguvums tieši no apstrīdētās normas nav liels, jo par pārkāpumiem paredzētais sods vairumā gadījumu vadītājam rada daudz nelabvēlīgākas sekas nekā tas, ka cita persona tiks kavēta lietot tai piederošo transportlīdzekli; 3) konkrēto transportlīdzekļa īpašnieku, kā arī citiem transportlīdzekļu īpašniekiem, lai viņi pildītu CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteiktos pienākumus, kā arī rūpīgāk izvēlētos personas, kurām uzticēt transportlīdzekli. Ciktāl sabiedrības gūtais labums ir transportlīdzekļa īpašnieka piespiešana pildīt tam noteiktos pienākumus, jāņem vērā, ka apstrīdētā norma vienādi regulē visas situācijas, kurās transportlīdzekļa īpašniekam ir atšķirīgas iespējas ietekmēt transportlīdzekļa vadītāja rīcību, piemēram, gadījumus, kad uzņēmējs transportlīdzekli nodod citai personai uz nomas līguma pamata, un gadījumus, kad viņš transportlīdzekli nodod savam darbiniekam. Savukārt izvērtējot transportlīdzekļa īpašniekam paredzēto nelabvēlīgo seku smagumu, jāņem vērā, ka: 1) personai nelabvēlīgas sekas iestājas nevis sakarā ar pašas šīs personas, bet gan ar citas personas izdarītiem tiesību pārkāpumiem; 2) apstrīdētās normas piemērošanas nelabvēlīgo seku smaguma izvērtēšanai nav paredzēts pienācīgs process tiesā vai citi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas atsevišķām personu grupām varētu mazināt šo seku smagumu. 19.3.1. Izvērtējot sabiedrības ieguvumu un personai nodarītos zaudējumus, visupirms jāņem vērā, ka apstrīdētā norma rada situāciju, kurā personai, kas nav vainojama prettiesiskā darbībā, tiek noteiktas nelabvēlīgas sekas. Šāda situācija var radīt šaubas par tiesību taisnīgumu. Turklāt apstrīdētā norma pieļauj tādu situāciju, ka tajā paredzētās sekas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav pārkāpis tiesību normas, ir vēl nelabvēlīgākas kā personai, kuras vaina pārkāpuma izdarīšanā ir pierādīta likumā noteiktajā kārtībā. Proti, administratīvā soda samaksai ir noteikts termiņš - 30 dienas, bet zināmos gadījumos persona var lūgt tā izpildi atlikt uz laiku līdz sešiem mēnešiem no lēmuma pieņemšanas dienas ar nosacījumu, ka uzlikto naudas sodu iekasē pa daļām. Savukārt transportlīdzekļa īpašniekam, lai viņu neskartu nelabvēlīgās sekas, proti, lai viņš varētu transportlīdzekli lietot nekavējoties, ir jāpanāk, ka vainīgā persona sodu samaksā uzreiz, proti, pirms noteiktā termiņa. Transportlīdzekļa īpašniekam nav piešķirtas tiesības gadījumā, ja viņš vēlas sodu samaksāt pārkāpēja vietā, bet nevar to izdarīt uzreiz, lūgt soda samaksas atlikšanu un atļauju sodu maksāt pa daļām. Turklāt ievērojamus papildu izdevumus rada arī Noteikumos Nr. 1098 paredzētā maksa par transportlīdzekļa glabāšanu (astoņi lati dienā), kas nemitīgi pieaug. Aģentūra izskatāmajā lietā ir izteikusi pretrunīgus viedokļus par to, vai šo izdevumu samaksa ir priekšnoteikums tam, lai īpašnieks atgūtu savu transportlīdzekli. Proti, rakstveida viedoklī norādīts, ka īpašniekam, ja viņš vēlas izņemt transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma, jāsedz transportlīdzekļa pārvietošanas un glabāšanas izdevumi (sk. Nodrošinājuma valsts aģentūras 2013. gada 4. aprīļa vēstuli Nr. 17‑3/2354 lietas materiālu 2. sēj. 132. lpp.), savukārt tiesas sēdē Aģentūras pārstāvis uzsvēra, ka gadījumā, ja transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma vēlas izņemt tā īpašnieks, nepieciešams vienīgi samaksāt uzlikto naudas sodu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 88. lpp.). 19.3.2. Apstrīdētās normas īstenošanai nav paredzēta procedūra, kuras ietvaros varētu uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku un izvērtēt, vai netiešie zaudējumi, kas rodas, ja transportlīdzeklis tiek paturēts glabāšanā, nav daudzkārt lielāki par vainīgajam transportlīdzekļa vadītājam noteikto sodu. Tāpat nav paredzēta procedūra, kurā varētu uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku, izvērtēt situācijas, kad transportlīdzekļa nepieejamība var būtiski ierobežot to personu tiesības, kuru vajadzības ar konkrētā transportlīdzekļa palīdzību tiek apmierinātas, un izvērtēt šo seku samērojamību ar labumu, ko sabiedrība gūst no transportlīdzekļa paturēšanas glabāšanā. Tādējādi apstrīdētā norma var radīt nesamērīgi lielus zaudējumus tieši tādēļ, ka nav noteikta procedūra, kādā transportlīdzekļa īpašnieks var aizsargāt savas tiesības, un nav paredzēti gadījumi, kuros tiesa var apstrīdēto normu nepiemērot. 19.3.3. Apstrīdētajā normā paredzēto nelabvēlīgo seku smagums var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai personām ir pieejami brīvi naudas līdzekļi vai šādu līdzekļu nav. Ja transportlīdzekļa īpašnieks var samaksāt sodu vainīgās personas vietā, viņš transportlīdzekli atgūst uzreiz, bet, ja transportlīdzekļa īpašnieks sodu samaksāt nevar, viņš transportlīdzekli var pat zaudēt. Īpašs regulējums attiecībā uz transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri pieder pie sociāli mazāk aizsargātajām grupām, apstrīdētajā normā nav paredzēts. 19.3.4. Transportlīdzekļa vadītāja kvalifikācijas pārbaudi ir uzņēmusies valsts, izveidojot ne vien sistēmu nepieciešamo zināšanu, prasmju, iemaņu un veselības pārbaudei gadījumos, kad persona pirmo reizi iegūst tiesības vadīt transportlīdzekli, bet arī sistēmu, kuras ietvaros tiek veiktas gan periodiskas veselības pārbaudes, gan arī paredzētas iespējas uz noteiktu laiku atņemt transportlīdzekļu vadīšanas tiesības. Transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības paļauties uz to, ka, personai, kurai ir transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, var uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu, ja vien viņa rīcībā attiecībā uz konkrētu personu nav informācijas, kas liecina par pretējo. Konkrēti transportlīdzekļa iznomātāja rīcībā, izņemot civiltiesiska rakstura sankciju paredzēšanu līgumā, nav nekādu līdzekļu, lai ietekmētu to, kā nomnieks rīkojas ar iznomāto transportlīdzekli. Turklāt personai, kura transportlīdzekli vada, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vai bēg, jau ir paredzētas bargas sankcijas. Līdz ar to sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas nav uzskatāms par būtisku vispārējās prevencijas jomā. Arī speciālās prevencijas jomā ieguvums nav liels, jo iznomātājam piederošā transportlīdzekļa paturēšana glabājumā nevar nomniekam radīt īpašu interesi sodu samaksāt ātrāk. Taču tas, ka iznomātais transportlīdzeklis līdz naudas soda samaksai atrodas Aģentūras glabājumā, var radīt būtiskus zaudējumus uzņēmējam. Ievērojot visu minēto, indivīdam var rasties būtiskas nelabvēlīgas sekas, kamēr sabiedrības ieguvums ir neliels. Tātad apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz gadījumiem, kad Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš vienlaikus nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs, neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. 20. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Savukārt saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa paredz Satversmes tiesai rīcības brīvību, ņemot vērā visus lietas apstākļus, noteikt brīdi, ar kuru augstāka juridiskā spēka tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku. Ja Satversmes tiesa uzskata, ka attiecībā uz visām personām vai personu grupu nepieciešams noteikt, ka apstrīdētā norma uzskatāma par spēkā neesošu nevis no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, tā savu viedokli pamato spriedumā. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa, ievērojot savu līdzšinējo praksi, izvērtēs, vai apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu tikai attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 34. punktu). 20.1. Lemjot par brīdi, ar kuru augstāka juridiskā spēka tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesu nesaista pieteikumā izteiktais viedoklis. Pieteikumā nav norādīts brīdis, ar kuru apstrīdētā norma būtu atzīstama par spēku zaudējušu. Arī tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja tieši neizteica lūgumu apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas vai cita atpakaļejoša datuma, tomēr no lietas apstākļiem izriet, ka vienīgā iespēja aizsargāt Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības un līdz ar to sasniegt pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātās lietas galveno mērķi ir apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju no Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmuma lietā Nr. 132023712/1 pieņemšanas dienas, tas ir, no 2012. gada 14. jūnija. 20.2. Konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 35.1. punktu). Satversmes tiesai iespēju robežās jāatturas no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri būtu finansiāli vai organizatoriski grūti izpildāmi (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 17.2. punktu). Apstrīdētā norma ir bijusi spēkā daudzus gadus, un nav iespējams padarīt par nebijušu tādu situāciju, ka transportlīdzekļi Aģentūrā tika glabāti un pēc tam atdoti to īpašniekiem vai arī īpašnieki no tiem atteicās un transportlīdzekļi tika realizēti vai iznīcināti. Līdz ar to apstrīdēto normu nav iespējams atzīt par spēku zaudējušu ar tās spēkā stāšanās dienu. Turklāt transportlīdzekļu īpašniekiem ir iespēja civilprocesuālā kārtībā pieprasīt no vainīgās personas zaudējumu atlīdzību. 20.3. Vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma iesniedzēju atrodas personas, attiecībā uz kurām piederošajiem transportlīdzekļiem jau ir pieņemts tiesas lēmums par to atdošanu īpašniekam pēc administratīvā naudas soda samaksas, bet kuru transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā vēl arvien atrodas Aģentūras glabāšanā. Līdz ar to arī attiecībā uz šīm personām apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no dienas, kad tiesa pieņēmusi lēmumu, ka transportlīdzeklis atdodams tā īpašniekam tikai pēc administratīvā naudas soda samaksas. 20.4. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka atšķirībā no citu Eiropas valstu regulējuma, kas expressis verbis konstitucionālajām tiesām dod plašas tiesības noteikt arī savu spriedumu izpildes veidu un kārtību, Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkts paredz vienīgi to, ka Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas nolēmumi". Tomēr saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir tiesīga noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005‑12‑0103 25. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai tiesību normās ir ietverts regulējums, kas ļauj Satversmes tiesas spriedumu efektīvi izpildīt. Saskaņā ar LAPK 289.23 panta 6. punktu apstrīdētās normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normai būtu jaunatklāts apstāklis un pamats tiesvedības atjaunošanai administratīvo pārkāpumu lietās, kurās līdztekus jautājumam par administratīvā pārkāpuma izdarīšanā vainīgās personas saukšanu pie administratīvās atbildības izlemts arī jautājums par transportlīdzekļa atdošanu tā īpašniekam tikai pēc naudas soda samaksas, neraugoties uz to, ka īpašnieks attiecīgo administratīvo pārkāpumu nav izdarījis. LAPK 289.24 panta pirmā daļa paredz, ka pieteikumu, kurā lūgts ierosināt lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, var iesniegt administratīvi sodītā persona. Tādu administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rīka īpašnieka procesuālo statusu, kas dotu tam tiesības iesniegt šādu pieteikumu, LAPK expressis verbis neparedz. Atbilstoši Nolēmumā lietā Nr. SKA‑794/2008 izteiktajām atziņām transportlīdzekļa īpašniekam būtu tiesības, atsaucoties uz LAPK 297. pantu, kas regulē ar tiesas lēmumu izpildi saistīto jautājumu izlemšanu, vērsties tiesā, kura lietu izskatījusi. Tomēr šāda Satversmes tiesas sprieduma izpildes kārtība attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un šā sprieduma 20.3. punktā minētajām personām nebūtu efektīva un ne tikai radītu papildu slodzi vispārējās jurisdikcijas tiesām, bet arī aizkavētu transportlīdzekļu īpašnieku iespēju atgūt savus transportlīdzekļus. Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma attiecībā uz konkrētu transportlīdzekļa īpašnieku ir zaudējusi spēku vai ne, nav nepieciešams veikt tiesas procesam raksturīgu izvērtējumu, bet vajag tikai pārliecināties, vai persona, kas transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā pārkāpuma izdarīšanas brīdī bija norādīta kā tā īpašnieks (turētājs), ir vai nav tā pati persona, kurai uzlikts administratīvais sods. Šādu izvērtējumu, pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumu, ir tiesīga izdarīt Aģentūra, ja saņemts iesniegums par transportlīdzekļa atdošanu īpašniekam. Savukārt personai nelabvēlīgs Aģentūras lēmums ir pārsūdzams Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas otrā teikuma vārdus "[ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei]": 1) attiecībā uz Lieni Vegneri par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no 2012. gada 14. jūnija; 2) attiecībā uz citiem transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, un kuru transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā atrodas Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no dienas, kad pieņemts lēmums attiecīgajā administratīvā pārkāpuma lietā; 3) attiecībā uz citiem transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas. 2. Noteikt šādu Satversmes tiesas sprieduma izpildes kārtību: Nodrošinājuma valsts aģentūra, pamatojoties uz šo spriedumu, tās glabāšanā esošos transportlīdzekļus šā sprieduma nolēmumu daļas 1. punkta 1. un 2. apakšpunktā minētajiem transportlīdzekļu īpašniekiem un transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem pēc to pieprasījuma atdod neatkarīgi no piemērotā naudas soda izpildes. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris