7. Article

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes tiesas likumā konstitucionālajai sūdzībai noteiktās prasības, ir atzinusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī vai arī pastāv tādu apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu ierosināta "šobrīd", tas ir, vēl pirms aizskāruma rašanās (sk. arī Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 10. punktu). Parasti konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī personas pamattiesības jau ir aizskartas un tiek konstatēts pastāvošs personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). Tomēr ir iespējamas arī tādas situācijas, kad personas pamattiesību aizskārums vēl tikai varētu rasties kaut kad nākotnē, proti, varētu tikt konstatēts nākotnē sagaidāms vai potenciāls aizskārums. Nākotnē sagaidāmā aizskāruma gadījumā ir skaidri redzams, ka tas personai agrāk vai vēlāk, bet noteikti radīsies. Savukārt potenciālā aizskāruma gadījumā ir iespējams saskatīt vienīgi varbūtību, ka aizskārums konkrētajai personai radīsies, taču tikpat liela ir varbūtība, ka apstrīdētā norma šo personu neietekmēs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 23. punktu). Tāpēc personai, iesniedzot konstitucionālo sūdzību, ir pienākums pamatot savu pamattiesību aizskārumu jeb pamatot to, ka tieši apstrīdētā norma rada vai nākotnē radīs tai nelabvēlīgas sekas. Tādējādi pamattiesību aizskārums ir obligāts priekšnoteikums personas tiesībām iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.