23. Article

Visbeidzot, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība, proti, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Konkrētajā gadījumā Ministru kabineta uzdevums, ierobežojot tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ar 10 gadu termiņu, bija līdzsvarot elektroenerģijas ražotājiem Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu ar apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajam mērķim atbilstošajām tiesībām un likumiskajām interesēm, tostarp nepieciešamību nodrošināt ekonomiski pamatotas galapatērētāju izmaksas un valsts budžeta līdzekļu ietaupījumu. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm. 23.1. Noteikumu Nr. 604, ar kuriem Noteikumi Nr. 221 papildināti ar 53.1 punktu, projekta anotācijā norādīts, ka valsts atbalsts nedrīkst būt neierobežots laikā. Ministru kabinets savā atbildes rakstā ir norādījis, ka valsts atbalstam jābūt terminētam, lai to varētu pārskatīt saskaņā ar tehnoloģisko attīstību. Uz to, ka valsts atbalstam jābūt terminētam, ir norādījušas arī vairākas pieaicinātās personas (sk., piemēram, lietas materiālu 5. sēj. 39. lp. un 11. sēj. 87. lp.). Tāpat Komisijas lēmumā ietvertā atziņa, ka atbalsts var tikt piešķirts tikai līdz stacijas pilnīgai amortizācijai, būtībā norāda uz to, ka konkrētajam atbalstam jābūt terminētam. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka valsts atbalsts varētu būt pārmērīgs un secīgi ietekmēt galapatērētāju un likumsakarīgi arī visas sabiedrības intereses. Valsts atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 19.2. punktu). Proti, līdzsvarojot elektroenerģijas ražotāju un visas sabiedrības intereses, jāņem vērā arī valsts atbalsta mērķis un tas, ka visas sabiedrības interesēs ir tiesiskais regulējums, kas paredzētu tikai tāda valsts atbalsta piešķiršanu, kas ir ekonomiski pamatots un atbilst taisnīguma principam. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no atjaunīgajiem energoresursiem ir paredzēts tādēļ, lai veicinātu šādas elektroenerģijas ražošanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu). Proti, atbilstoši Eiropas Savienības enerģētikas politikai valsts atbalsta mērķis ir veicināt atjaunīgo energoresursu un augstas efektivitātes koģenerācijas izvēršanu. Valsts atbalsta mērķis jo īpaši bija palielināt atjaunīgo energoresursu enerģijas īpatsvaru bruto enerģijas galaizlietojumā, proti, no 32,6 % 2005. gadā līdz 40 % 2020. gadā (sk. Komisijas lēmuma 4. punktu). Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes Statistikas datubāzes datiem 2018. gadā no atjaunīgajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā bija 40,02 %, 2019. gadā - 40,93 %, 2020. gadā - 42,13 %, bet 2021. gadā - 42,11 % (Atjaunīgo energoresursu (AER) īpatsvars 2004-2021. Pieejams: https://stat.gov.lv). Tādējādi, ciktāl ar apstrīdētajā normā noteikto 10 gadu termiņu tiek sasniegti konkrētajā valsts atbalsta jomā izvirzītie mērķi, Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt šāda atbalsta termiņa pamatotību. Visas sabiedrības interesēs ir arī tas, lai valstī pastāvošā valsts atbalsta shēma būtu saderīga ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Satversmes tiesa jau šā sprieduma 22. punktā norādīja, ka Eiropas Komisija ir atzinusi valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, ņemot vērā Latvijas iesniegtos apsvērumus, tostarp par 10 gadu valsts atbalsta termiņu komersantam, kuram pieder koģenerācijas stacija ar jaudu, kas nepārsniedz četrus megavatus. Proti, apstrīdētā norma tika norādīta kā tāda, kas tiecas novērst pārkompensācijas risku, kas arī ir nosacījums atbalsta shēmas atzīšanai par saderīgu ar iekšējo tirgu. 23.2. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, Ministru kabinets, ierobežojot atbalsta ilgumu ar 10 gadiem, ir centies aizsargāt elektroenerģijas galapatērētāju un visas sabiedrības intereses. Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pieļauj valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 11. punktu). Komersantam nav pamata tiesiski paļauties uz to, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija. Tā var tikt grozīta, Eiropas Savienības iestādēm vai valsts iestādēm - kad valsts iestādes īsteno Eiropas Savienības tiesības - izmantojot savu rīcības brīvību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. augusta sprieduma lietā C-120/17 66. punktu). Tādējādi elektroenerģijas ražotājs nevar paļauties uz to, ka valsts atbalsta termiņš netiks pārskatīts. Arī līgumos, kurus Pieteikuma iesniedzēja noslēgusi ar publisko tirgotāju, bija norādīta normatīvo aktu grozījumu iespējamā ietekme uz jau noslēgtiem līgumiem. Tā, piemēram, 2014. gada 28. aprīļa līgumā par elektroenerģijas iepirkumu ir norādīts: ja tiek grozīti spēkā esošie tiesību akti, kas reglamentē elektroenerģijas iepirkumu no elektroenerģijas ražotājiem, tad ar šo tiesību aktu grozījumu spēkā stāšanās dienu attiecīgi mainās arī līgumā noteiktie elektroenerģijas iepirkuma noteikumi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 64.-69. lp.). Pieteikuma iesniedzēja savu tiesisko paļāvību saista arī ar to apstākli, ka ražotājiem, kuri piedalījās obligātajā iepirkumā saskaņā ar Noteikumu Nr. 262 prasībām, bijis noteikts 20 gadus ilgs obligātā iepirkuma termiņš. Enerģētikas sektorā Eiropas Savienībā līdztekus pastāv tiesiskais regulējums gan par atbalstu efektīvai elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā, gan par elektroenerģijas ražošanu no atjaunīgajiem resursiem (sal. sk.: Sokolowski M. M. European Law on Combined Heat and Power. New York: Routledge, 2021, p. 215). Latvijā obligātā iepirkuma sistēma ir veidota tā, ka jau sākotnēji paredzēja atšķirīgus kritērijus valsts atbalsta saņemšanai elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un elektroenerģijas ražošanai no atjaunīgajiem energoresursiem. Proti, saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31. pantu ražotāji, kuriem bija iespēja pielāgot savu uzņēmējdarbību, jau sākotnēji varēja izvēlēties vienu no atbalsta mehānismiem. Šis princips ir saglabāts arī šobrīd spēkā esošajā Elektroenerģijas tirgus likuma 31. panta redakcijā, kas ražotājiem ļauj izvēlēties, kādā veidā piedalīties obligātajā iepirkumā (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā 2021-31-0103 35.2. punktu). Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai un citiem komersantiem, kuri izvēlējās piedalīties obligātajā iepirkumā saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, nevarēja izveidoties tiesiskā paļāvība uz tādu termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai, kāds bija noteikts attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu no atjaunīgajiem resursiem. Pieteikuma iesniedzēja norāda arī uz to, ka citās valstīs līdzīga veida atbalstu paredzēts piesaistīt iekārtu aptuvenajam kalpošanas ilgumam, kas esot aptuveni 20 gadi. Tomēr valsts atbalsta periods šajā jomā nav visās valstīs vienāds. Piemēram, Lietuvā tas ir 12 gadus, bet Vācijā 20 gadus ilgs (sk. Eiropas Enerģētikas regulatoru padomes ziņojumu "Status Review of Renewable Support "Statusi n Europe for 2018 and 2019", p. 14. Pieejams: ceer.eu). Šajā spriedumā jau iepriekš tika norādīts, ka konkrēta tāda termiņa noteikšana, kas vislabāk atbilstu konkrētās valsts situācijai, ir valsts kompetencē, kur tai ir plaša rīcības brīvība. Tādējādi tas, ka kādas citas valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts citāds valsts atbalsta termiņš nekā apstrīdētajā normā, nevar būt par pamatu tam, lai atzītu apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu par nesamērīgu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 53.1 punkta skaitli un vārdu "10 gadus" un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 561 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 68. punkta skaitli un vārdu "10 gadus" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš