13. Article — Tas paredz, ka valstij Konvencijā ietverto tiesību un

brīvību pārkāpuma gadījumā ir jānodrošina efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj kompetentajai iestādei atklāt konkrētā tiesību aizskāruma būtību, kā arī piešķirt atbilstošu atlīdzinājumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 12. septembra sprieduma lietā "Nada v. Switzerland", pieteikums Nr. 10593/08, 207. punktu). Personas tiesību aizsardzības līdzeklim jābūt efektīvam kā teorētiski, tā arī praktiski (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 19. februāra sprieduma lietā "Beketov v. Ukraine", pieteikums Nr. 44436/09, 148. punktu). Tomēr valstij ir zināma rīcības brīvība tiesību aizsardzības līdzekļu nodrošināšanā atbilstoši Konvencijas 13. pantam, ņemot vērā arī saistītās Konvencijā ietvertās tiesības tvērumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 20. marta sprieduma lietā "Budayeva and Others v. Russia", pieteikumi Nr. 15339/02, 21166/02, 20058/02, 11673/02 un 15343/02, 190.-191. punktu). Atlīdzināšanas likums citstarp regulē atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts ar nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu, par ko tiesā vērsies Pieteikuma iesniedzējs. Šādas situācijas nokļūst Konvencijas 5. panta tvērumā, tāpēc atbilstoši Konvencijas 13. pantam uz tām attiecas prasības, kas izriet no personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli tiesību aizskāruma gadījumā. Turklāt Konvencijas 5. panta 5. punkts paredz: ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji šā panta nosacījumiem, ir nodrošināmas tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šai kompensācijai jāaptver kā mantiskais, tā arī nemantiskais kaitējums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā "Teymurazyan v. Armenia", pieteikums Nr. 17521/09, 76. punktu). Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertas personas tiesības uz pieeju tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas efektīvi nodrošina personas tiesību aizsardzību un ļauj personai saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā. Satversmes 92. panta trešais teikums ir piemērojams tieši un nepastarpināti, tomēr tiesiskās noteiktības princips uzliek likumdevējam pienākumu likumā pēc iespējas noregulēt šīs Satversmes normas praktiskās īstenošanas priekšnoteikumus (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 7. punktu). Pieņemot Atlīdzināšanas likumu, likumdevējs ir izveidojis regulējumu, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko un nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ. 10.2. Satversmes 92. panta trešajā teikumā lietotais termins "atbilstīgs atlīdzinājums" ietver taisnīgu gandarījumu, kas konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar personas tiesību aizskārumu. Atbilstīgam atlīdzinājumam ir vairākas funkcijas - visupirms jau kompensācijas, samierināšanas, kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcija. Minēto funkciju mērķis ir panākt efektīvu taisnīguma atjaunošanu un pamattiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 11.1. punktu). Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē nepamatots tiesību aizskārums var radīt kā mantisku, tā arī nemantisku kaitējumu, kas ietekmē arī to, kāds katrā gadījumā būs atbilstīgs atlīdzinājums. Nemantisko kaitējumu veido tādi elementi kā ciešanas, neērtības, reputācijas un goda aizskārums. No tā izriet, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana ir atšķirīga no mantiska kaitējuma atlīdzināšanas, jo nemantiskajam kaitējumam nav tieša mantiska ekvivalenta. Personai tā vietā tiek piešķirts gandarījums, kura mērķis ir samierināt cietušo un tiesību aizskārēju (sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 158.-159. lpp.). Lai arī nemantisko kaitējumu veido nemateriāli elementi, tas nenozīmē, ka tā tiesiskā novērtēšana būtu subjektīva. Satversmes tiesa norāda: no tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu neizriet, ka personai būtu jāpiešķir tāds atlīdzinājums, kādu tā subjektīvi uzskata par pietiekamu un nepieciešamu. Atbilstīgam atlīdzinājumam jābūt samērīgam un taisnīgam, un tā noteikšanā jāņem vērā visi lietas apstākļi, tai skaitā aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu raksturs, konkrētā aizskāruma smagums un izpausmes, kā arī cietušā rīcība. Tā kā nemantiskais kaitējums nav tieši izsakāms materiālās vērtībās, tiesību normu piemērotājam ir īpaši liela loma par nemantisko kaitējumu piešķiramā atbilstīgā atlīdzinājuma novērtēšanā. Satversmes 92. panta trešais teikums ļauj tiesai, balstoties uz objektīviem kritērijiem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem, izlemt visus jautājumus, kas skar atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanu. Šādas tiesas rīcības pamats ir nevis likumdevēja tiesībpolitiskā izšķiršanās, bet gan Satversmē ietvertās taisnīgas tiesas garantijas. Tieši tiesām ir vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esību, kuras būtu nepieciešams aizsargāt, piešķirot atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat arī tiesai ir vislabākās iespējas novērtēt, cik lielā apmērā nosakāms atbilstīgs atlīdzinājums konkrētajā lietā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 11.3. un 12. punktu). Tiesai ir jānorāda noteiktā atlīdzinājuma pamatojums, lai būtu iespējams pārliecināties par vērtējuma pamatā esošajiem apsvērumiem un to nozīmību. Turklāt vienlīdzības princips prasa, lai līdzīgās lietās tiktu piešķirts līdzīgs atlīdzinājums, līdz ar to tiesai ir jāņem vērā salīdzināmie gadījumi (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 16. februāra spriedumu lietā Nr. SKA-104 un Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 31. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-452/2013). Atbilstīgs atlīdzinājums nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgs vai būtiski zemāks nekā Eiropas Cilvēktiesību tiesas piešķirtais atlīdzinājums līdzīgās lietās (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. marta sprieduma lietā "Mehmet Hasan Altan v. Turkey", pieteikums Nr. 13237/17, 175. punktu). Atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā tiesa, īstenojot tai piemītošo rīcības brīvību, rīkojas tiesību sistēmas un tiesību normu ietvarā. Tiesību doktrīnā atzīts, ka civiltiesiskā atbildība atšķiras no valsts atbildības gadījumā, ja personas tiesību aizskārums izriet no valsts publisko tiesību funkciju pildīšanas (sal. sk.: Torgāns K. Mantiskā atbildība publiskajās un privātajās tiesībās. Jurista Vārds, 15.11.2011., Nr. 46 (693); Danovskis E. Publiskas personas publiski tiesiskās atbildības priekšnoteikumi. Grām.: Inovāciju juridiskais nodrošinājums: Latvijas Universitātes 70. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 224.-230. lpp.). Šādos gadījumos atlīdzinājuma piešķiršanā nav piemērojami visi privāto tiesību principi un valsts var izveidot tādu regulējumu, kas nosaka publiskās personas atbildības kritērijus. Tiesību normās noteiktie atlīdzinājuma apmēra ierobežojumi paši par sevi neliedz personai saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu un nenozīmē, ka personas tiesību aizsardzības mehānisms būtu neefektīvs. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli tādu sistēmu, kurā pēc noteikta tarifa tiek aprēķināts atlīdzinājums par necilvēcīgiem apstākļiem ieslodzījumā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 14. novembra lēmuma lietā "Domján v. Hungary", pieteikums Nr. 5433/17, 28. punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstis nemantiskā kaitējuma kompensēšanas jautājumus privātās dzīves aizskāruma gadījumā var regulēt atšķirīgi un normatīvajos aktos noteiktās atlīdzinājuma apmēra robežas pašas par sevi nerada Konvencijas 8. panta pārkāpumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. oktobra sprieduma lietā "Lewit v. Austria", pieteikums Nr. 4782/18, 64. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesa ir viens no tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tā nodrošina personai tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un individualizēta taisnīguma sasniegšanu konkrētā situācijā. Izpildot no Satversmes 92. panta trešā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu, likumdevējam jāizveido tāds regulējums, kas neliedz tiesai īstenot tās lomu spriest taisnīgu tiesu. Citādi tiesas sniegtā aizsardzība kļūtu iluzora un neefektīva. Tiesiskais regulējums, kurā likumdevējs ir noteicis ietvarus publiskās personas atbildībai un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumam, pats par sevi neierobežo tiesu noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu un neaizskar Satversmes 92. pantā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā būtiska nozīme ir varas dalīšanas principam, tiesu varai, pildot tiesas spriešanas funkciju, ir tiesības un pienākums īstenot savu kompetenci tai piemītošās rīcības brīvības ietvaros atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesu varai tās veselumā ir jānodrošina taisnīgums kā viena no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punktu un 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 15. punktu). Piemērojot likumdevēja izveidoto regulējumu, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, tiesa ņem vērā arī vispārējos tiesību principus, lai sasniegtu šā regulējuma mērķi - nodrošinātu personai atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu. Likumdevēja noteiktie valsts atbildības ietvari personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu varētu aizskart tad, ja tie ierobežotu tiesu noteikt personai atbilstīgu atlīdzinājumu, izvērtējot visus izskatāmās lietas apstākļus. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai apstrīdētā norma aizskāra Pieteikuma iesniedzēja Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. 11. Satversmes tiesai, lai izskatītu pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu, ir jākonstatē personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 16. punktu). Konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī vai arī pastāv tādu apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu ierosināta "šobrīd", tas ir, vēl pirms aizskāruma rašanās (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 7. punktu). Atsevišķu pamattiesību rakstura dēļ, tikai izskatot lietu pēc būtības, var konstatēt, vai konkrētajā gadījumā personas pamattiesības ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 14. punktu). Satversmes tiesas kolēģija, lemjot par to, vai uz saņemtās konstitucionālās sūdzības pamata ir ierosināma lieta, vērtē, vai sūdzība atbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, un citstarp pārliecinās arī par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis sava pamattiesību aizskāruma pamatojumu. Savukārt Satversmes tiesa, izskatot lietu un ņemot vērā visus lietā noskaidrotos apstākļus un lietas materiālus, pārbauda aizskāruma esību. Lietas izskatīšanas stadijā Satversmes tiesu nesaista vienīgi pieteikumā sniegtais pamatojums, bet tiesai ir jāvērtē viss apstākļu kopums, kas noskaidrots, sagatavojot un izskatot lietu. Tādēļ jautājums par to, vai konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības patiešām ir aizskartas, citstarp ir vērtējams, arī izskatot lietu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta sprieduma lietā Nr.2012-07-01 19. punktu un 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 8. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka viņa Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārums radies tādējādi, ka tiesa piemērojusi Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu un piešķīrusi viņam atlīdzinājumu 5000 euro apmērā, lai gan Pieteikuma iesniedzējs prasījis atlīdzinājumu 50 000 euro apmērā. Personas tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu aizskārums individuālā gadījumā veidojas tad, ja tiesa nav tiesīga noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā norādītās atlīdzinājuma apmēra robežas izskatāmajā lietā ir ierobežojušas tiesu atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā. Izskatot civillietu, kurā Pieteikuma iesniedzējs bija prasītājs, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2018. gada 1. novembra spriedumā visupirms secināja, ka, vadoties no Atlīdzināšanas likuma 15. panta nosacījumiem, Pieteikuma iesniedzēja situācijā, kad nepamatoti piemērots Kriminālprocesa likumā paredzētais ar brīvības atņemšanu saistītais procesuālais piespiedu līdzeklis, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru aprēķina, ņemot vērā krimināllietas izbeigšanas laikā valstī noteikto minimālo mēnešalgu, un par 50 apcietinājumā pavadītajām dienām viņam būtu nosakāma atlīdzība 400 euro apmērā. Tomēr tiesa atzina, ka šādu atlīdzinājumu konkrētajā lietā nevarētu uzskatīt par atbilstīgu un taisnīgu kaitējuma atlīdzinājumu un, nosakot galīgo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma summu, jāņem vērā arī citi lietas apstākļi. Apgabaltiesa norādīja, ka, vērtējot morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, jāņem vērā konkrētās lietas faktiskie apstākļi un tiesai jāvadās ne tikai no jau likumā konkrēti norādītajiem kritērijiem, bet arī no taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs un samērīgs. Balstoties uz šiem kritērijiem, apgabaltiesa kā saprātīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par Pieteikuma iesniedzējam nodarīto morālo kaitējumu noteikusi 5000 euro. Šādu atlīdzību par atbilstīgu bija noteikusi arī pirmās instances tiesa, proti, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot civillietu pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Apgabaltiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītais atlīdzinājums - 50 000 euro - konkrētajos apstākļos uzskatāms par nesamērīgi lielu. Konkrētajā lietā tiesa, izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, noteica, pēc tās ieskatiem, atbilstīgu atlīdzinājumu, un apstrīdētajā normā norādītās atlīdzinājuma apmēra robežas izskatāmajā lietā neierobežoja tiesu atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā. Satversmes tiesa secina, ka nav konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu aizskārums, ko radītu apstrīdētā tiesību norma, un līdz ar to ir pamats izbeigt tiesvedību par Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 92. panta trešajam teikumam. 12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ir aizskarta viņa tiesiskā paļāvība, jo likumdevējs ar atpakaļejošu spēku esot noteicis ierobežojumus par personai nodarīto nemantisko kaitējumu piešķiramās atlīdzības apmēram. Pieteikuma iesniedzējs esot varējis paļauties uz regulējuma stabilitāti, taču regulējums esot mainīts. Savukārt Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesiskā paļāvība nav skarta, jo viņš nevarēja paļauties uz konkrētas atlīdzinājuma summas piešķiršanu, turklāt Pieteikuma iesniedzēja situācija neesot pasliktināta. Satversmes tiesa šā lēmuma 11. punktā secināja, ka Pieteikuma iesniedzējam nav aizskartas Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tā kā Pieteikuma iesniedzēja Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu ar Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu nav skartas, Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam vērtēt nav pamata (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 24. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-24-01 6. punkts). Tādējādi turpināt tiesvedību par Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Satversmes 1. pantam nav nepieciešams. Līdz ar to tiesvedība lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2019-21-01 "Par Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturtās daļas un pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele