16. Article

Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta 1.1 daļa un pārejas noteikumu 22.2 punkts nosaka valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņu un šajā deklarācijā norādāmās informācijas apjomu tām valsts amatpersonām, kuras vienlaikus ir arī advokāti. Satversmes tiesa norādījusi, ka divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas ar pārbaudāmo situāciju kopīgas pazīmes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu). Pieteikuma iesniedzēji pauduši viedokli, ka Maksātnespējas likums paredzot vienādus pienākumus, tiesības un atbildību visiem maksātnespējas procesa administratoriem, gan tādiem, kuri savu profesionālo darbību savieno ar advokāta praksi, gan arī tādiem, kuri savu profesionālo darbību savieno ar citām privātā sektora profesijām (kvalificēti juristi un zvērināti revidenti). Tādējādi visi maksātnespējas procesa administratori atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. pieteikumu lietas materiālu 14. lpp.). No minētā izriet, ka būtiskākā abas grupas vienojošā pazīme esot to darbība maksātnespējas procesa administratora amatā. Viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu). Vērtējot tiesiskās sekas, kas izriet no maksātnespējas procesa administratoru pielīdzināšanas valsts amatpersonām, Satversmes tiesa lietā Nr. 2015-03-01 konstatēja pamattiesību ierobežojumu un tā neatbilstību Satversmei vienīgi attiecībā uz tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri ir arī advokāti (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 21. punktu). Toties lietā Nr. 2015-04-01 attiecībā uz tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri nav advokāti, Satversmes tiesa vispār nav konstatējusi pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 22. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 18. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, ir Latvijā izveidojis advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība, ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto juridisko palīdzību saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1. punktu). Vēl jo vairāk, advokātu konfidencialitāte un neatkarība ir svarīga, lai nodrošinātu ar Satversmes 92. pantu aizsargātās personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Advokātiem kā tiesu sistēmai piederīgām personām ir atšķirīga rakstura pilnvaras un īpaši nosacījumi attiecībā uz klientu pārstāvību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 22. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 18. punktu). Tiesībsargs pamatoti norāda, ka atšķirībā no tāda kvalificēta jurista sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, kurš nav ieguvis advokāta statusu, advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses, un tāpat atšķirīgs ir arī pienākumu un atbildības apjoms (sk. Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 146. lpp.). Tādējādi uz advokātiem ir attiecināms īpašs tiesību un pienākumu kopums, kas tos nošķir no citu profesiju pārstāvjiem. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens "advokāts", kas ietverts Satversmes 92. pantā, jātulko paplašināti, ar to saprotot personas tiesības saņemt juridisko palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1.3. punktu). Tādējādi juridiskos pakalpojumus var sniegt ne vien advokāti, bet arī citi kvalificēti juristi. Tomēr citi privāti praktizējoši juridisko pakalpojumu sniedzēji nav tiesu sistēmai piederīgas personas. To darbības pamatprincipi, neatkarības un konfidencialitātes prasības nav noteiktas ar vispārsaistošu speciāla normatīvā akta spēku. Tāpat uz citiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem neattiecas advokātiem noteiktās prasības, neatkarības garantijas un privilēģijas, kā arī īpaša materiālā un disciplinārā atbildība par savu rīcību. Citu kvalificētu juristu un advokātu profesionālās darbības noteikumi, atbildība un statuss ir atšķirīgi, tādējādi šīs personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Zvērinātu revidentu profesionālās darbības neatkarība un konfidencialitātes prasības ir nostiprinātas normatīvajā tiesību aktā, proti, Revīzijas pakalpojumu likuma VI nodaļā. Tomēr atšķirībā no advokāta pakalpojumu sniegšanas fakta, kas jau pats par sevi var tikt uzskatīts par konfidenciālu informāciju, zvērināta revidenta pakalpojumu sniegšanas fakts tiek norādīts publiski pieejamā uzņēmuma gada pārskatā. Tātad zvērināta revidenta pakalpojumu sniegšanas fakts nevarētu tikt atzīts par konfidenciālu informāciju. Tāpat zvērinātam revidentam netiek izvirzīta prasība valsts amatpersonas deklarācijā norādīt jebkādu informāciju par tā klientu saimniecisko darbību, kura varētu tikt uzskatīta par komercnoslēpumu. Konfidencialitātes prasības, kas attiecināmas uz zvērinātiem revidentiem un advokātiem, ir pietiekami atšķirīgas un nevar tikt salīdzinātas. Tādējādi, sistēmiski interpretējot Satversmes 91. panta pirmo teikumu un aplūkojot apstrīdētās normas kopsakarā ar Satversmes tiesas iepriekšējos nolēmumos paustajām atziņām, secināms, ka maksātnespējas procesa administratori, kuri ieņem arī advokāta amatu, un maksātnespējas procesa administratori, kuri savu profesionālo darbību savieno ar citām privātā sektora profesijām, tostarp kvalificēti juristi un zvērināti revidenti, atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 21. punktu un 2016. gada 22. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 18. punktu). Izskatāmās lietas ietvaros no Satversmes 91. panta pirmā teikuma neizriet pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos, un tiesvedības turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama. Līdz ar to prasījuma daļā par Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta 1.1 daļas un pārejas noteikumu 22.2 punkta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam tiesvedība ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2016-10-01 "Par Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 4. panta pirmās daļas 26. punkta, 24. panta 1.1 daļas un pārejas noteikumu 22.2 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš