7. Article — noteic, ka sociālās apdrošināšanas pakalpojumi tiek

finansēti no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk - speciālais budžets). Likums "Par sociālo drošību" paredz personai tiesības uz sociālo palīdzību gadījumā, ja tā saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības. Šādos gadījumos valsts sniedz personai sociālo palīdzību naudas vai mantisko pabalstu vai citu pakalpojumu veidā (sk. likuma "Par sociālo drošību" 13. panta pirmo daļu). Valsts sociālie pabalsti tiek finansēti no valsts pamatbudžeta. Tie paredz atbalsta sniegšanu neatkarīgi no personas veiktajām apdrošināšanas iemaksām. Tādējādi apstrīdētās normas neskar valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu, kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu. 19.2. Satversmes 109. pantā ietverto tiesību apjoms ir konkretizēts likumos. Likumdevējs personas tiesības uz Satversmes 109. pantā noteikto sociālo nodrošinājumu citstarp ir noteicis sociālās apdrošināšanas veidā. Sociālās apdrošināšanas tiesiskās attiecības rodas uz likuma pamata vienlaikus ar darba tiesisko attiecību nodibināšanu. VSA likuma 20. pants paredz, ka darba ņēmējs apdrošināšanas iemaksas veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja apdrošināšanas iemaksu daļu. Turklāt likumdevējs ir noteicis, ka apdrošināšanas iemaksas ir nodoklis (sk. likuma "Par nodokļiem un nodevām" 8. panta 9. punktu). Katrs no Pieteikumu iesniedzējiem veic apdrošināšanas iemaksas un, iestājoties noteiktam apdrošināšanas gadījumam, var pretendēt uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Satversmes tiesa jau norādījusi: "Ja darba ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu" (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu). Aplūkojot Latvijā izveidotās sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, secināms, ka tie citstarp ietver personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un sava sociālā nodrošinājuma apmēru. Apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati persona tajā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā. Tātad persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām apdrošināšanas iemaksām (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 16.2. punktu). 19.3. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, sociālās apdrošināšanas pakalpojums personai, kura ir solidaritātes nodokļa maksātāja, esot mazāks nekā iemaksu objekts, no kura faktiski veiktas apdrošināšanas iemaksas. Konstitucionālā sūdzība šajā aspektā ir balstīta uz Pieteikumu iesniedzēju pieņēmumu, ka solidaritātes nodoklis ir apdrošināšanas iemaksas, kuras likumdevējs nolēmis saukt par solidaritātes nodokli un novirzīt pasākumu finansēšanai no valsts pamatbudžeta, nevis izmaksāt personai apdrošināšanas pakalpojuma veidā. VSA likuma 12. panta pirmā daļa noteic, ka darba devēja un darba ņēmēja apdrošināšanas iemaksu objekts ir visi algotā darbā aprēķinātie ienākumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neatskaitot neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt apliekamo ienākumu. Līdz ar to visas sociāli apdrošinātās personas, tostarp Pieteikumu iesniedzēji, veic apdrošināšanas iemaksas no konkrēta objekta. VSA likuma 12. panta piektā daļa paredz, ka apdrošināšanas iemaksu objektam ir noteikts maksimālais apmērs. Tā noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 1478 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto un brīvprātīgo iemaksu objekta minimālo un maksimālo apmēru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1478) 5. punktam 2016. gadā apdrošināšanas iemaksu maksimālais apmērs bija 48 600 euro, savukārt 2017. gadā - 52 400 euro. Tātad šis ir maksimālais ienākumu apjoms, līdz kuram, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, proporcionāli apdrošināšanas iemaksām tiek aprēķināti un izmaksāti sociālās apdrošināšanas pakalpojumi. Latvijā sociālās apdrošināšanas maksimālais apmērs tika ieviests 1997. gadā, bet 2009. gadā uz laiku līdz 2013. gada 31. decembrim tika atcelts, lai palielinātu speciālā budžeta ieņēmumus. Šāds pasākums vienlaikus pavēra iespēju atsevišķiem lielo algu saņēmējiem iegūt liela apmēra pabalstus un pensijas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 77. lpp.). Līdz 2016. gada 1. janvārim personai, kuras apdrošināšanas iemaksas pārsniedza maksimālo apmēru, Aģentūra aprēķināja pārmaksātās apdrošināšanas iemaksas un tās atmaksāja Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tātad, ja personas apdrošināšanas iemaksas pārsniedza noteikto maksimālo apmēru, pārmaksātā iemaksu daļa tika atmaksāta personai. Kā atzinusi Satversmes tiesa, ir pieļaujams noteikt apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, turklāt speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu šā budžeta ilgtspējas garantēšanai. Tādēļ ir būtiski izvairīties no deficīta veidošanās speciālajā budžetā, kā arī nodrošināt to, lai sociālās apdrošināšanas pabalstu izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 8. punktu). Ņemot vērā to, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu pamatā ir valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu, likumdevējam speciālā budžeta finansiālās iespējas ir jāsamēro ne tikai ar personas tiesībām sociālajā jomā, bet arī ar nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības labklājību. Atbildība par speciālā budžeta sabalansēšanu un saprātīgu šā budžeta līdzekļu izlietošanu gulstas uz valsti. Tāpēc valsts ieņēmumu un izdevumu loģika pieļauj arī apdrošināšanas pakalpojumu maksimuma ierobežojumu noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 6.3. punktu). Likumdevējs ir izvēlējies speciālo budžetu sabalansēt, ieviešot solidaritātes nodokli, kas ļautu finansēt atsevišķus sociālās drošības sistēmas pasākumus no pamatbudžeta. Proti, solidaritātes nodokļa mērķis citstarp ir nodrošināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai (sk. Solidaritātes nodokļa likuma 2. panta pirmo daļu). Ieviešot solidaritātes nodokli, tika noteikts, ka tā objekts ir ienākums, kas pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru (sk. Solidaritātes nodokļa likuma 3. pantu). Līdz ar to likumdevējs ir mainījis iepriekš pastāvējušo sistēmu, atbilstoši kurai personas pārmaksātās apdrošināšanas iemaksas tika tai atmaksātas, un novirzījis šo daļu pamatbudžetā solidaritātes nodokļa veidā. Tādējādi solidaritātes nodoklis ir jauns nodoklis, kas aprēķināms no Solidaritātes nodokļa likuma 3. pantā minētā nodokļa objekta - ienākuma, kas noteikts VSA likuma 14. un 20.2 pantā un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. To, ka likumdevējs vēlējies ieviest jaunu, atsevišķu nodokli, apliecina arī likuma "Par nodokļiem un nodevām" 8. panta 16. punkts, kurā šis nodoklis definēts kā atsevišķs nodokļa veids. Līdz ar to solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids. Tas nozīmē arī to, ka solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas iemaksas un nevar tikt attiecināts uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā aspektā. Tādējādi apstrīdētās normas nerada Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu. 19.4. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka regulējums, ciktāl tas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma tvērumā un vērtējams kā īpašuma tiesību ierobežojums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu). Taču izskatāmās lietas ietvaros apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 105. pantam netiek vērtēta (sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2016. gada 21. jūlija lēmumus par lietu ierosināšanu lietas materiālu 3. sējuma 132.-137. lpp. un 5. sējuma 32.-38. lpp.). Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos paredzētajos gadījumos, jo ikvienai personai, citstarp arī Pieteikumu iesniedzējiem, ir tiesības uz sociālo apdrošināšanu proporcionāli apmēram, kādā persona līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas kapitāla uzkrāšanā, kā arī tiesības uz citiem valsts garantētiem sociālā nodrošinājuma pasākumiem. Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas neskar Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 109. pantā paredzētās pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, Satversmes tiesa nevērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam. Tāpēc atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība lietā šajā daļā ir jāizbeidz, jo tās turpināšana nav iespējama. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam ir izbeidzama. 20. Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam, izdodot tiesību normas, ir jāņem vērā minētajā Satversmes normā ietvertais vienlīdzības princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 11. punktu). Tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 14.1. punktu). Tomēr vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Pieteikumu iesniedzēji lūguši vērtēt vairāku Solidaritātes nodokļa likuma normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam - tās ir normas, kas noteic nodokļa objektu, nodokļa maksātājus, nodokļa likmes, nodokļa aprēķināšanas kārtību un nodokļa ieņēmumu novirzīšanu valsts pamatbudžetā. Tādējādi visupirms jānoskaidro, kuras no apstrīdētajām normām vērtējamas Satversmes 91. panta pirmā teikuma ietvaros. 21. Atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma 3. pantam nodokļa objekts ir ienākums, kas noteikts VSA likuma 14. un 20.2 pantā un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru. Savukārt Solidaritātes nodokļa likuma 5. pants noteic, ka nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka - un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi taksācijas periodā pārsniedz saskaņā ar VSA likumu noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. Tātad solidaritātes nodokļa maksātāji ir visi darba ņēmēji un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi kalendāra gadā pārsniedz likumā noteikto apmēru. Visi Pieteikumu iesniedzēji ir darba ņēmēji, tāpēc, ievērojot izskatāmās lietas faktus un prasījuma robežas, iespējamais darba devēju kā solidaritātes nodokļa maksātāju pamattiesību ierobežojums šajā lietā netiks vērtēts. Tātad solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums ir paredzēts noteiktam sociāli apdrošināmu personu lokam, ko nosaka pēc nodokļa objekta pazīmes. Savukārt solidaritātes nodokļa likmes personām atšķiras atkarībā no attiecīgajai personai piemērotās apdrošināšanas iemaksu likmes. Tādējādi no apstrīdētajām normām izriet, ka solidaritātes nodokļa maksātāji tiek noteikti pēc nodokļa objekta un iedalīti grupās pēc nodokļa likmes. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs, nosakot to personu loku, kurām ir pienākums maksāt solidaritātes nodokli, kā arī šā nodokļa objektu un likmes, nav nepamatoti pieļāvis Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojumu. Solidaritātes nodokļa likuma 7. panta adresāti ir Aģentūra un VID. Šis pants nosaka valsts pārvaldes kompetenci solidaritātes nodokļa aprēķināšanā. Arī likuma 9. pants attiecas uz valsts pārvaldes kompetenci, proti, paredz Aģentūrai pienākumu pārskaitīt nodokļa ieņēmumus valsts pamatbudžetā. Šāds regulējums nepiešķir subjektīvas tiesības personai. Tāpēc Solidaritātes nodokļa likuma 7. un 9. panta atbilstība Satversmes 91. pantam netiks vērtēta. Līdz ar to, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa tiesvedību lietā šajā prasījuma daļā neturpinās. Tādējādi tiesvedība lietā daļā par Solidaritātes nodokļa likuma 7. un 9. panta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama. 22. Turpinot tiesvedību, Satversmes tiesa vērtēs Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6. panta (turpmāk kopā arī - apstrīdētais regulējums) atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi; 3) vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tādējādi visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas) attiecībā uz solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 22.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka iespējamā nevienlīdzība izpaužoties vairākos aspektos. Ar apstrīdēto regulējumu bez saprātīga pamata esot radīta nevienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem, kas ir solidaritātes nodokļa maksātāji, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kas nav solidaritātes nodokļa maksātāji. Proti, konstitucionālā sūdzība šajā aspektā būtībā ir balstīta uz Pieteikumu iesniedzēju viedokli, ka solidaritātes nodoklis ir apdrošināšanas iemaksas. Satversmes tiesa norāda, ka pēc jauna nodokļa ieviešanas regulējuma izmaiņas vienmēr pašas par sevi noteic divas personu grupas, vienlaikus paredzot arī atšķirīgu attieksmi pret tām, proti: personas, kas ir nodokļa maksātājas, un personas, kam nodoklis nav jāmaksā. Tomēr tikai tas apstāklis, ka jauna nodokļa regulējuma ietvaros abu šo personu grupu tiesības ir reglamentētas pēc būtības atšķirīgi, pats par sevi nav vienlīdzības principa pārkāpums. Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka pazīme, pēc kuras noteiktas Pieteikumu iesniedzēju norādītās personu grupas, ir solidaritātes nodokļa objekts, proti, ienākumu apmērs, kam tiek piemērots solidaritātes nodoklis. Darba ņēmējiem, kuru ienākumi gada laikā nesasniedz robežu, no kuras iestājas solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums, šīs pazīmes nav, un līdz ar to izskatāmās lietas apstākļos tie pēc būtības nav salīdzināmi ar darba ņēmējiem, kuru ienākumi šo robežu pārsniedz un kuriem attiecīgi ir pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Satversmes tiesa jau norādīja, ka solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas iemaksas. Līdz ar to vienlīdzības principa aspektā nav vērtējams arguments par sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēru, jo jau atzīts, ka katrs apdrošināšanas iemaksu veicējs šos pakalpojumus saņem proporcionāli veiktajām iemaksām (sk. šā sprieduma 19.2. punktu). Tādējādi darba ņēmēji, kas ir solidaritātes nodokļa maksātāji, un darba ņēmēji, kas nav solidaritātes nodokļa maksātāji, šā nodokļa maksāšanas pienākuma aspektā neatrodas salīdzināmos apstākļos. 22.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām esot noteikta arī vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti, darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kam ir noteikts solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums. Darba ņēmēji nevarot izvēlēties, ka solidaritātes nodokli nemaksās, jo to vienlaikus ar apdrošināšanas iemaksām par darba ņēmēju maksājot darba devējs. Savukārt pašnodarbinātie paši varot noteikt (deklarēt) iemaksu objektu, no kura maksājams solidaritātes nodoklis. Pašnodarbinātajiem esot iespēja deklarēt tādu ienākumu apjomu, lai solidaritātes nodoklis nebūtu jāmaksā. Nosakot solidaritātes nodokļa regulējumu, pašnodarbināto ienākumu un izdevumu deklarēšanas specifika neesot ņemta vērā. Tādējādi ar apstrīdētajām normām likumdevējs esot pieļāvis situāciju, ka vienai personu grupai ar ienākumiem virs 48 600 euro gadā - darba ņēmējiem - nav izvēles iespējas attiecībā uz solidaritātes nodokļa maksāšanu, bet pašnodarbinātajiem ar tādiem pašiem ienākumiem šī izvēles iespēja esot. Tādējādi vienāda attieksme šajā situācijā neesot attaisnojama. Atbilstoši VSA likuma 14. panta pirmajai daļai darba ņēmēja apdrošināšanas iemaksu objekts ir visi algotā darba ienākumi, no kuriem ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli, neatskaitot neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt apliekamo ienākumu. Ienākuma nodokli par darbinieka gūtajiem ienākumiem no darba algas aprēķina un maksā darba devējs likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktajā kārtībā. Apdrošināšanas iemaksas tiek aprēķinātas un maksātas VSA likuma 20. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā kārtībā. Proti, arī apdrošināšanas iemaksas par darba ņēmēju veic darba devējs, reizi mēnesī iemaksājot speciālā budžeta kontā gan darba ņēmējam, gan arī darba devējam par darba ņēmēju veicamās iemaksas. Pašnodarbināta persona iedzīvotāju ienākuma nodokli aprēķina un iemaksā budžetā pati divējādā kārtībā - avansa un rezumējošā kārtībā -, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju (sk. likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 18. un 19. pantu). Pašnodarbinātas personas apdrošināšanas iemaksu objekts atbilstoši VSA likuma 14. panta otrajai daļai ir brīvi izraudzīti ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi ienākumi no saimnieciskās darbības, izņemot ienākumus, kurus fiziskā persona, kas minēta VSA likuma 6. panta septītajā, vienpadsmitajā vai trīspadsmitajā daļā, gūst no zemnieku (zvejnieku) saimniecības, sava nekustamā īpašuma, personīgajā palīgsaimniecībā vai piemājas saimniecībā pašas saražotās produkcijas realizācijas, kā arī autortiesībām un blakustiesībām. Izvēli attiecībā uz to, no kādiem ienākumiem veikt apdrošināšanas iemaksas, pašnodarbinātā persona var izdarīt reizi pārskata ceturksnī, tomēr tās pašnodarbinātai personai ir jāveic vismaz no Noteikumu Nr. 1478 2. punktā noteiktā iemaksu objekta minimālā apmēra, kas ir 12 Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaite, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un apdrošināšanas iemaksu veikšanas kārtība atšķiras no kārtības, kādā algas nodokli maksā un apdrošināšanas iemaksas veic darba ņēmēji. Attiecīgi pašnodarbināta persona pati pieņem lēmumu par to, kādā veidā sevi nodrošinās dažādu sociālo risku gadījumā. Ja pašnodarbinātā persona neveic apdrošināšanas iemaksas, tad tā nav tiesīga saņemt arī attiecīgos apdrošināšanas pakalpojumus. Tātad šajā gadījumā personai jāuzņemas individuāla atbildība par savu sociālo nodrošinājumu. Tomēr ikvienam valsts sociālajai apdrošināšanai pakļautam pašnodarbinātajam tāpat kā darba ņēmējam, ja tā ienākumi taksācijas periodā pārsniedz VSA likumā noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, arī ir pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Pazīme, kas ļauj salīdzināt abas personu grupas, ir solidaritātes nodokļa objekts, proti, noteikts ienākumu apjoms. Tas apstāklis, ka minēto personu grupu ienākumu uzskaites un nodokļu maksāšanas kārtība ir atšķirīga, attiecībā uz solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu neliedz šīs grupas salīdzināt. Tādējādi solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākuma aspektā darba ņēmēji un pašnodarbinātās personas, kurām ir pienākums maksāt šo nodokli, atrodas salīdzināmos apstākļos. 22.3. Pieteikumu iesniedzēji arī norāda, ka likumdevējs paredzējis atšķirīgas solidaritātes nodokļa likmes dažādām nodokļa maksātāju grupām atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem attiecīgās grupas personas ir apdrošinātas. Atšķirīgā attieksme neesot pamatota, jo attiecībā uz solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu šīs personu grupas esot vienādos un salīdzināmos apstākļos, proti, visas personas saņemot noteikta apjoma ienākumus. Lai noteiktu, vai un kuras personu grupas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 12. punktu). Solidaritātes nodokļa likuma 3. pants paredz, ka nodokļa objekts ir piesaistīts apdrošināšanas iemaksu objektam. Tādējādi visi sociāli apdrošināmie darba ņēmēji un pašnodarbinātas personas, kuru ienākumi gada laikā pārsniedz apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, maksā solidaritātes nodokli. Grupas vienojošā pazīme ir solidaritātes nodokļa objekts, jo tas noteic personu loku, uz kurām attiecas solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums. Līdz ar to visi sociāli apdrošināmie darba ņēmēji un pašnodarbinātās personas, kuru ienākumi pārsniedz attiecīgajam gadam noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, atrodas salīdzināmos apstākļos. 23. Ieviešot solidaritātes nodokli, likumdevējs ir konkretizējis subjektu loku un definējis nodokļa objektu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību jomā likumdevējam ir tiesības izvēlēties nodokļu objektu un nodokļu maksātāju loku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu). Vērtējot likumdevēja rīcības brīvības robežas attiecībā uz kāda nodokļa noteikšanu konkrētam objektam, jāņem vērā, ka jauna nodokļa ieviešana ir ar valsts attīstības prioritātēm saistīts politiskas izšķiršanās jautājums. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu nepieciešams, ir lietderības jautājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Nodokļu maksāšanas pienākums pats par sevi neaizskar personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to Satversmes 91. pantā noteiktās pamattiesības nav aplūkojamas atrauti no personas konstitucionālā pienākuma maksāt pienācīgā kārtībā noteiktus nodokļus (sal. ar, piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu). Nodokļa subjekts un objekts izskatāmās lietas apstākļos paši par sevi nerada vienlīdzības principa pārkāpumu, proti, izskatāmajā lietā atšķirīga attieksme pret salīdzināmajām grupām izriet no noteiktajām nodokļa likmēm. Tādējādi Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5. pants Satversmes 91. panta pirmā teikuma ietvaros nav vērtējami, jo tie nerada pamattiesību ierobežojumu. Līdz ar to, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa tiesvedību lietā šajā prasījuma daļā neturpinās. Tādējādi tiesvedība daļā par Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5. panta iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama. 24. Izvērtējot Solidaritātes nodokļa likuma 6. panta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai šis Solidaritātes nodokļa likuma pants paredz atšķirīgu attieksmi pret solidaritātes nodokļa maksātājiem, kuri atrodas salīdzināmos apstākļos. Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants paredz, ka solidaritātes nodokļa likme atbilst apdrošināšanas iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar VSA likuma 18. pantu. Šā panta pirmā daļa noteic, ka obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09 procenti. Apdrošināšanas iemaksu likmi citām obligāti sociāli apdrošināmajām personu grupām nosaka Ministru kabinets. Līdz 2017. gadam Ministru kabinets izdeva noteikumus par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem attiecīgajam gadam. Līdz ar to apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem katru gadu vairākām maksātāju grupām varēja mainīties, proti, palielināties vai samazināties. 2017. gada 1. janvārī stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 759 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem", kuros likmju piemērošana nav terminēta. Apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: 1) 2016. gadā obligāto iemaksu likme darba ņēmējam, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), bija 28,75 % no obligāto iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 29,73 %; 2) 2016. gadā obligāto iemaksu likme darba ņēmējam, kuram ir piešķirta izdienas pensija vai kurš ir persona ar invaliditāti - valsts speciālās pensijas saņēmējs, bija 31,08 % no obligāto iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,57 %; 3) 2016. gadā obligāto iemaksu likme personai, kuru nodarbina darba devējs - ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un persona uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, bija 31,47 % no obligāto iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,71 %; 4) 2016. gadā obligāto iemaksu likme iekšzemes darba ņēmējam pie darba devēja - ārvalstnieka, ja darba ņēmējam ir piešķirta izdienas pensija vai darba ņēmējs ir persona ar invaliditāti - valsts speciālās pensijas saņēmējs, bija 31,08 % no obligāto iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,57 %; 5) 2016. gadā obligāto iemaksu likme iekšzemes darba ņēmējam pie darba devēja - ārvalstnieka, ja darba ņēmējs sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai darba ņēmējam piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), bija 28,75 % no obligāto iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 29,73 %; 6) 2016. gadā obligāto iemaksu likme personai, kuru Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs - ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā, un personai, kuru nodarbina citas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts vai Šveices Konfederācijas darba devējs, kuram saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11., 12., 13., 14., 15. un 16. pantu piemēro Latvijas Republikas normatīvos aktus (iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja - ārvalstnieka), bija 34,09 % no obligāto iemaksu objekta. Arī 2017. gadā šī likme ir 34,09 %; 7) 2016. gadā obligāto iemaksu likme pašnodarbinātai personai bija 30,58 %. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,13 %. Līdz ar to solidaritātes nodokļa maksātājiem noteiktas atšķirīgas likmes, ņemot vērā riskus, kuriem persona ir apdrošināta. Līdz ar to ir radīta atšķirīga attieksme pret solidaritātes nodokļa maksātājiem, proti, tiem noteiktas dažādas nodokļa likmes. Tādējādi Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants rada atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām personu grupām. 25. Secinot, ka tiesību norma rada atšķirīgu attieksmi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar Satversmē noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, proti, vai tā uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants, kas rada atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmajām personu grupām. Lai izvērtētu to, vai nodokļu regulējums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 16. punktu). 25.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu). 2015. gada 30. novembrī Saeima gadskārtējā valsts budžeta likumprojektu paketes ietvaros pieņēma apstrīdētās normas. Apstrīdētās normas bija iekļautas Solidaritātes nodokļa likuma projektā, kuru līdz ar pārējiem valsts budžeta paketes likumprojektiem 2015. gada 30. septembrī Saeimai iesniedza Ministru kabinets. Iesniegtā likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk - anotācija) Ministru kabinets skaidrojis solidaritātes nodokļa mērķi, raksturojis pašreizējās situācijas problēmas, iekļāvis detalizētus aprēķinus, sniedzis apsvērumus par regulējuma konstitucionalitāti un iespējamiem alternatīviem risinājumiem. Anotācijā atspoguļots arī tas, kā sabiedrība līdzdarbojusies attiecīgā regulējuma izstrādē, un norādīts sociālo partneru viedoklis par attiecīgo nodokli. Satversmes tiesa norādījusi, ka Saeimas kārtības rullī noteiktā kārtība, kādā izskata gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu un likumprojektus, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, atšķiras no citu likumprojektu izskatīšanas kārtības. Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, jeb ar budžetu saistīti likumprojekti. Likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu). Ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu paketes izskatīšanai noteikto kārtību, Saeimai ir jāizvērtē arī tas, vai visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā norādītajiem kritērijiem. Ja kāds likumprojekts šiem kritērijiem neatbilst, Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Solidaritātes nodoklis ieviests ar mērķi nodrošināt valsts budžeta ieņēmumus iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai. Arī likumprojekta anotācijā uzsvērts, ka papildu līdzekļi nepieciešami, lai finansētu sociālos maksājumus no valsts budžeta. Tāpat arī tiesas sēdē Saeimas pārstāvis M. Brencis uzsvēra, ka līdzekļi bija nepieciešami sociālās drošības pasākumu finansēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 55. lpp.). Satversmes tiesa atzinusi, ka ieņēmumi no nodokļiem veido būtisku un neatņemamu gadskārtējā valsts budžeta ieņēmumu daļu, nodrošinot valsts spēju pildīt savas funkcijas, arī savus pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Ar Solidaritātes nodokļa likumu tika ieviests jauns nodoklis, kas nodrošina valsts budžeta ieņēmumus. Tādējādi šis likums bija attiecināms uz konkrēto saimniecisko gadu, nodrošināja valsts budžeta ienākumus un varēja tikt ietverts gadskārtējā budžeta likumprojektu paketē. Līdz ar to Saeima ir ievērojusi Satversmes 21. panta prasības. 25.2. Vērtējot likumdošanas procesa atbilstību Satversmei, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā. Satversmes tiesa norādījusi, ka budžets ir valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgs jautājums, jo tas uzskatāms par sabiedrības labklājības nodrošināšanas instrumentu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 10. un 17.3. punktu). Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principam. Līdz ar to Saeima, īstenojot likumdošanas un budžeta veidošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un Satversmes normas. Izvērtēt to, vai likumdevējs ir ievērojis vispārējos tiesību principus un Satversmes normas, var, izskatot lietu pēc būtības, tas ir, noskaidrojot, vai nav konstatējams Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību pārkāpums. Pieteikumu iesniedzēji pauduši uzskatu, ka Solidaritātes nodokļa likums ir izstrādāts un pieņemts sasteigti, neizvērtējot tā ietekmi uz šā nodokļa maksātāju grupām, bet par primāro mērķi izvirzot fiskālās telpas paplašināšanu un iespējami lielāku valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanu. Pieteikumu iesniedzēju iebildumi ir saistīti galvenokārt ar sociālo partneru un ekspertu nepietiekamo uzklausīšanu likumprojekta izstrādes laikā. Atbilstoši Satversmes 75. pantam un Saeimas kārtības ruļļa 92. pantam likumdevējs ir tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus par kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā. Savukārt termiņam, ko Saeima noteic priekšlikumu iesniegšanai steidzamam likumprojektam, ir jābūt tādam, lai deputātam, kas vēlas iesniegt priekšlikumu, būtu iespēja to noformēt atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa prasībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.1 punktu). Tātad likumdevējam ir jānodrošina tāds normatīvo aktu izstrādes process, kurā būtu pietiekami daudz laika priekšlikumu, arī alternatīvu priekšlikumu, iesniegšanai un izvērtēšanai. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv regulējuma alternatīvas (sal. ar Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu). Saeima 2015. gada 3. novembra sēdē ar balsu vairākumu atzina Solidaritātes nodokļa likuma projektu par steidzamu un pieņēma to pirmajā lasījumā. Priekšlikumu iesniegšanai otrajam lasījumam noteikts termiņš - 2015. gada 6. novembris pulksten 17.00. Tātad deputātiem tika dota iespēja iesniegt priekšlikumus un atvēlēts laiks priekšlikumu sagatavošanai. Kā redzams no otrajam lasījumam sagatavotā priekšlikumu apkopojuma tabulām, noteiktais termiņš bija pietiekams, lai personas, kurām ir tiesības iesniegt priekšlikumus, tos varētu pienācīgi noformulēt un iesniegt. Par likumprojektu tika saņemti vairāki priekšlikumi. No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs, kurās tika apspriests Solidaritātes nodokļa likuma projekts, ir piedalījušies ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī eksperti, sociālie partneri un nozares pārstāvji (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2015. gada 22., 28. oktobra un 17. novembra sēdes audioierakstu, lietas materiālu 10. sēj. 138. lpp.). Tāpat no likumprojekta izstrādes materiāliem ir konstatējams tas, ka Saeimas Juridiskais birojs, sniedzot atzinumu par likumprojektu, aicinājis precizēt likuma mērķi un terminus, kā arī izvērtēt atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanas pamatotību. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēžu protokoli un audioieraksti liecina, ka Saeimas Juridiskā biroja priekšlikumi tika vērtēti un arī Finanšu ministrijas apsvērumi par nodokļa likmēm tika uzklausīti. Komisijas sēžu materiāli apliecina, ka visi noteiktajā termiņā iesniegtie priekšlikumi ir apspriesti un izvērtēti (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2015. gada 22., 28. oktobra un 17. novembra sēdes audioierakstu, lietas materiālu 10. sēj. 138. lpp.). Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs vairākkārt tika uzklausīti arī sociālo partneru iebildumi un ierosinājumi. No J. Reira sniegtā viedokļa tiesas sēdē izriet, ka jau likumprojekta izstrādes ietvaros tika uzklausīti vairāki sociālie partneri, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Komercbanku asociācija, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Nodokļu maksātāju tiesību asociācija, un to rakstveida viedokļi tika vērtēti. Priekšlikumi tika apkopoti un izvērtēti gan Ministru kabineta, gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs, gan arī Saeimas sēdēs. Arī Latvijas Republikas 12. Saeimas Budžeta un Finanšu (nodokļu) komisijas toreizējais priekšsēdētājs K. Šadurskis tiesas sēdē apliecināja, ka Solidaritātes nodokļa likuma projekts tika detalizēti apspriests (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 30. lpp.). Savukārt Latvijas Bankas pārstāvis E. Kušners tiesas sēdē vērsa uzmanību uz to, ka likumprojekta straujās virzības dēļ Latvijas Bankai neesot bijis pietiekami daudz laika piedalīties tā apspriešanā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs E. Baldzēns tiesas sēdē pauda uzskatu, ka sociālie partneri ir iesaistījušies likumprojekta izstrādē un, apspriežot iespējamos risinājumus nodokļu sistēmas regresivitātes mazināšanai, ierosinājuši izvērtēt arī tādas alternatīvas, kas ietvertu kompleksus risinājumus, nevis būtu vērstas tikai uz vienu darba ņēmēju grupu, tomēr kompleksu nodokļu sistēmas izmaiņu ieviešanai neesot pieticis laika (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 67. un 101. lpp.). Satversmes tiesa tomēr ir guvusi apstiprinājumu tam, ka likumdevējs ir nodrošinājis sociālo partneru un ieinteresēto personu līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu Solidaritātes nodokļa likuma projekta izskatīšanas procesā. Tas, ka likumdevējs nav ņēmis vērā visus sniegtos priekšlikumus, nevar būt pamats tam, lai atzītu, ka nav ievērota Satversme, jo likumdevējam konkrētas personu grupas viedoklis nav saistošs. Turklāt tiesību normu adresātu viedoklis par šo normu projektu nevar liegt Saeimai pieņemt lēmumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Nozīme ir tam, vai likumdevējs ir vērtējis iesniegtos priekšlikumus un apsvēris iespējamās alternatīvas. Solidaritātes nodokļa likuma un 2016. gada valsts budžeta izstrādes process kopumā liecina, ka likumdevējs ir vērtējis dažādas iespējas nodrošināt sabiedrības labklājību. Saeima 2015. gada 30. novembrī pieņēma Solidaritātes nodokļa likumu otrajā, galīgajā lasījumā. Valsts prezidents Solidaritātes nodokļa likumu izsludināja 2015. gada 18. decembrī, likums stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī un ir publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 248 2015. gada 18. decembrī. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir pieņemts un izsludināts Satversmē noteiktajā kārtībā. 25.3. Noskaidrojot, vai konkrēta tiesību norma ir pietiekami skaidra, Satversmes tiesai jāanalizē tiesiskās drošības principa un Satversmes 90. panta saturs. Satversmes 90. pants kopsakarā ar tiesiskās drošības principu noteic, ka likumdevēja pieņemtajām tiesību normām ir jābūt paredzamām un skaidrām, kā arī pietiekami stabilām un nemainīgām, lai persona varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Tādējādi, no vienas puses, tiesiskās drošības princips uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas tiesību normas, kas ir pietiekami skaidras. No otras puses, taisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka tiesību piemērotājs ar tiesību normu palīdzību spēj atrisināt ikvienu dzīves gadījumu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.1. punktu). Par būtisku kritēriju, kas apliecina to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi tās seku paredzamību, proti, normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.3. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka pretrunā ar konstitucionālajām normām būtu tik sarežģīts nodokļu likums, ka cilvēks to nespētu saprast (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu). Solidaritātes nodokļa likumā ir norāde uz to, kā saprotami tajā lietotie termini, ir norādīts arī likuma mērķis, nodokļa maksātāji un objekts, likmes un taksācijas periods, kā arī reglamentēta nodokļa aprēķināšanas un administrēšanas kārtība. Likumdevējs noteicis, ka Solidaritātes nodokļa likumā lietotie termini atbilst VSA likumā un citos saistītajos normatīvajos aktos lietotajiem terminiem. Arī nodokļa likmes ir noteiktas tādas pašas kā VSA likumā ietvertās. Tādējādi likumdevējs ir noteicis, ka solidaritātes nodokļa regulējums noskaidrojams, citstarp izmantojot tādu tiesību normu iztulkošanas metodi kā sistēmiskā interpretācijas metode. Likumdevēja rīcības brīvības ietvaros ietilpst arī tiesības noteikt nodokļu jomas regulējuma detaļas un konkretizēt normatīvajos aktos lietoto jēdzienu saturu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.1. punktu). Arī jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas tehniku, Saeima bauda lielu rīcības brīvību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu). Tātad likumdevēja konstitucionālais pienākums noteikt pietiekami skaidru regulējumu nenozīmē, ka visām tā detaļām jābūt noteiktām tieši konkrētajā normatīvajā aktā, šajā gadījumā - Solidaritātes nodokļa likumā. Tāpēc tas apstāklis, ka solidaritātes nodokļa saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar citām tiesību normām, pats par sevi nevar tikt atzīts par neatbilstošu Satversmei. Jautājums par to, cik lielas pūles un cik daudz laika nodokļu maksātājam jāvelta tam, lai viņš spētu apzināties savas no jaunā regulējuma izrietošās tiesības un pienākumus, ir viens no aspektiem, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai tiesību norma ir pietiekami skaidra. No Solidaritātes nodokļa likuma nepārprotami izriet attiecīgā nodokļa maksāšanas pienākums, kas ir saistošs noteiktām personu grupām. Solidaritātes nodokli aprēķina un pārskaita valsts budžetā Aģentūra. Līdz ar to katrs saprātīgs nodokļu maksātājs varēja pārliecināties par to, vai viņa ienākumi pārsniedz apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru. Turklāt persona, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varēja noskaidrot solidaritātes nodokļa regulējuma saturu un nianses. Nodokļu joma pati par sevi uzskatāma par tādu, kurā personai varētu būt nepieciešamas šīs jomas ekspertu un juristu konsultācijas. Solidaritātes nodokļa likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, turklāt likumā ir skaidri definēta tā piemērošanas joma un valsts pārvaldes kompetence, tādējādi nodrošinot aizsardzību pret šā likuma patvaļīgu piemērošanu. Tātad solidaritātes nodoklis ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. 26. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām, likumdevējs var vienīgi tad, ja šādai rīcībai ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, leģitīms mērķis. Vērtējot, vai atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmju noteikšanai salīdzināmām nodokļa maksātāju grupām ir leģitīms mērķis, jāņem vērā tas, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums ir noteikts valsts nodokļu politikas ietvaros. Līdz solidaritātes nodokļa ieviešanai persona pēc tam, kad tās apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālais apmērs bija sasniegts, attiecībā uz to konkrētā kalendāra gada ietvaros saņemto ienākumu daļu, kas šo maksimumu pārsniedza, vairs nepiedalījās sociālajā apdrošināšanā. Proti, pārmaksātās apdrošināšanas iemaksas tika atmaksātas darba ņēmējam. Līdz ar to arī kopējais darbaspēka nodokļu slogs tiem darba ņēmējiem, kuru algas pārsniedza apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, pakāpeniski samazinājās. Atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma 2. pantam ar šā nodokļa ieviešanu likumdevējs vēlējies panākt to, lai visi darba ņēmēji un pašnodarbinātie, kuru gada ienākumi pēc likumdevēja izraudzītā kritērija - apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālā apmēra - ir uzskatāmi par augstiem, maksātu solidaritātes nodokli. Tādā veidā likumdevējs vēlējies mazināt nodokļu regresivitāti darba ņēmējiem un vienlaikus papildināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus valsts iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai. Uz likumdevēja mērķi panākt, lai visas personas ar augstiem ienākumiem maksātu solidaritātes nodokli, solidāri piedaloties pamatbudžeta ienākumu palielināšanā, norādīja finanšu ministre D. Reizniece-Ozola. Tiesas sēdē viņa uzsvēra, ka solidaritātes nodoklis tika ieviests, lai sabiedrībā nostiprinātu taisnīguma izjūtu, proti, ka lielo algu saņēmēji maksā lielāku nodokli. Šo uzskatu tiesas sēdē atbalstīja arī J. Reirs, K. Šadurskis un Saeimas pārstāvji. Ņemot vērā tiesas sēdē paustos viedokļus, solidaritātes nodoklis būtu jāmaksā visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem ar lieliem ienākumiem, proti, likumdevējs par vienīgo kritēriju solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākuma uzlikšanai ir paredzējis noteiktu ienākumu apjomu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 13.-40. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, īstenojot nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu). Tātad likumdevējs ir tiesīgs arī izvēlēties risinājumus, kā nodrošināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus, kas nepieciešami iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai. Tomēr, īstenojot nodokļu politiku, likumdevēja rīcībai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un Satversmes normām. Tas izriet no pamatnormas un Satversmes ievadā iekļautā demokrātiskas sociāli atbildīgas valsts principa. Tāpat likumdevējam, īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā, ir jāievēro efektivitātes, taisnīguma, solidaritātes un savlaicīguma principi. Satversmes ievads noteic, ka ikvienam ir jārūpējas ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo labumu. Tas nozīmē, ka starp indivīdu un sabiedrību pastāv savstarpēja solidaritāte (sk.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 222. lpp.). Ikviens nodoklis būtībā ir solidārs maksājums, jo ļauj papildināt valsts budžetu ar līdzekļiem, no kuriem tiek finansēti visai sabiedrībai nozīmīgi pasākumi. Tādējādi ikviena nodokļa maksāšanas pienākuma izpilde ir solidaritātes principa izpausme. Proti, nodokļu sistēmas ietvaros indivīdi atbilstoši saviem ienākumiem, patēriņa īpatnībām, tiem piederošā īpašuma vērtībai vai citiem sociālekonomiskajiem kritērijiem veic nodokļu maksājumus, īstenojot savstarpējo solidaritāti sabiedrībā. Nodokļu maksāšana ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu. Savukārt likumdevēja pienākums nodokļu politikas jomā ir tāda solidāra un taisnīga - uz noteiktiem kritērijiem balstīta - sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanas mehānisma izveide, kas ir vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šā mehānisma efektīvu funkcionēšanu, kā arī nepieciešamo nodokļu politikas izmaiņu pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu. Šādas nodokļu politikas īstenošana nodrošina sabiedrības labklājību. Tādējādi no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums īstenot taisnīgu, solidāru, efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai. 27. Nosakot jaunu nodokli, valstij ir jāpārliecinās par vienlīdzības principa un citu no Satversmes izrietošo nodokļu politikas principu ievērošanu, samērojot personas tiesības ar nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības labklājību un radot tādu nodokļa regulējumu, kas būtu vērsts uz šo principu iedzīvināšanu un īstenošanu pēc būtības. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot noteikto ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu). 27.1. Tiesas sēdē, pamatojot apsvērumus, kas bijuši pamatā solidaritātes nodokļa likmju noteikšanai, D. Reizniece-Ozola pauda uzskatu, ka atšķirīgās nodokļa likmes tika noteiktas ar mērķi sniegt īpašu atbalstu atsevišķām solidaritātes nodokļa maksātāju grupām, piemēram, strādājošiem pensionāriem un personām ar invaliditāti. Šo tiesas sēdē pausto viedokli atbalstīja arī pieaicinātās personas J. Reirs un K. Šadurskis (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 13.-40. lpp.). Savukārt Finanšu ministrijas pārstāve D. Robežniece tiesas sēdē pauda viedokli, ka dažādās solidaritātes nodokļa likmes nebūtu saistāmas ar īpašu nodokļa maksātāju grupu atbalstu, un, piemēram, attiecībā uz strādājošiem pensionāriem norādīja, ka tā esot viņu brīva izvēle - palikt darba tirgū vai arī saņemt pensiju un nebūt darba tirgū (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 82. lpp.). Saskaņā ar VSA likuma 6. pantu darbam ņēmēji ir obligāti sociāli apdrošināmi un attiecīgi veic apdrošināšanas iemaksas atbilstoši to nodarbinātībai, vecumam un veselības stāvoklim attiecībā uz tiem riskiem, kuru iestāšanās iespējamība attiecīgajām personu grupām ir reāla. Tādējādi apdrošināšanas iemaksu likmes izriet no tā, kādiem riskiem persona ir pakļauta un attiecīgi - kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem apdrošināta. Sociālajā apdrošināšanā dažādām personu grupām noteiktās apdrošināšanas likmes ar Solidaritātes nodokļa likumu ir piemērotas salīdzināmām personu grupām. Tomēr Solidaritātes nodokļa likuma izpratnē VSA likuma aptvertās personas ir solidaritātes nodokļa maksātājas pēc cita, ar sociālo apdrošināšanu pēc būtības nesaistīta kritērija, proti - pēc noteikta ienākumu apjoma. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka, pieņemot apstrīdētās normas, Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu nav skartas (sk. šā sprieduma 19.4. punktu). Ievērojot tiesas sēdē paustos apsvērumus par likumdevēja mērķi ar atšķirīgo likmju piemērošanu īpaši atbalstīt atsevišķas solidaritātes nodokļa maksātāju grupas, likmju atšķirībām Solidaritātes nodokļa likuma pieņemšanas procesā vajadzēja būt objektīvi pamatotām konkrēta, ar solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu saistīta atbalsta mehānisma izpratnē. Sociālo atšķirību mazināšana, sekmējot pensijas vecuma cilvēku nodarbinātību, ir svarīgs valsts uzdevums, tomēr tas būtu jāpilda, veicot tieši uz īpaša jeb izņēmuma stāvokļa radīšanu attiecīgajai personu grupai vērstus pasākumus. Likumdevējam, paredzot šādu īpašu regulējumu, kas vērsts uz noteikta mērķa sasniegšanu, ir jāsniedz speciāls pamatojums tam, kādā ziņā tieši konkrētā personu grupa atrodas citādā, atšķirīgā situācijā nekā pārējās personas. 27.2. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka atšķirīgu nodokļa likmju noteikšana ir saistīta ar to, ka solidaritātes nodoklis tiek administrēts tāpat kā apdrošināšanas iemaksas, tādējādi esot nodrošināta vienkārša šā nodokļa iekasēšana un netiekot radīts papildu administratīvais slogs nodokļa maksātājiem. Tāpat šis risinājums neesot prasījis lielas papildu izmaksas, ko noteikti prasītu jaunas nodokļa administrēšanas sistēmas izstrāde. Tiesas sēdē Satversmes tiesa guva apstiprinājumu tam, ka, nosakot solidaritātes nodokļa likmes, administrēšanas vienkāršības labad tika izmantotas sociālajā apdrošināšanā jau piemērojamās apdrošināšanas iemaksu likmes. Solidaritātes nodokļa administrēšanas vienkāršība izpaužas divos aspektos. Pirmkārt, nodokļa maksātājiem nav jāveic nekādas ar nodokļa aprēķināšanu saistītas darbības, jo par to rūpējas Aģentūra. Otrkārt, nodokļa administrēšanas piesaistīšana jau izstrādātam pārvaldības mehānismam ļauj samazināt valsts izmaksas, kas jaunas sistēmas ieviešanas gadījumā palielinātos. Tāpēc arī solidaritātes nodokļa likmes ir vienādas ar sociālās apdrošināšanas likmēm un atšķiras atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem konkrēta persona ir apdrošināta. Šāds nodokļa administrēšanas mehānisms esot vērsts uz visas sabiedrības labklājības nodrošināšanu, kas, pēc Saeimas ieskata, ir uzskatāma par pamattiesību ierobežojuma - atšķirīgās attieksmes - leģitīmo mērķi. To tiesas sēdē pēc būtības atzina arī Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas pārstāvji, D. Reizniece-Ozola, J. Reirs un K. Šadurskis (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 11.- 40. lpp.). Šāds leģitīmais mērķis ir norādīts arī Solidaritātes nodokļa likuma projekta anotācijā. Satversmes tiesa konstatē, ka solidaritātes nodokļa administrēšana tiek veikta tikai valsts pārvaldes līmenī, neiesaistot personu. Proti, darba ņēmēja solidaritātes nodokli faktiski maksā darba devējs, vienlaikus ar ikmēneša darba algas izmaksu pārskaitot valsts speciālajā budžetā apdrošināšanas iemaksas (kā vienu maksājumu). VID veic visu darba ņēmēja vai pašnodarbinātās personas nomaksāto nodokļu uzskaiti, citstarp arī tādā gadījumā, ja persona ir darba ņēmējs pie vairākiem darba devējiem. Savukārt Aģentūra, pamatojoties uz VID sniegto informāciju, summē personas apdrošināšanas iemaksu objektu un veiktās apdrošināšanas iemaksas. Iemaksas no summas, kas pārsniedz valsts noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta gada maksimālo apmēru, Aģentūra uzskaita kā solidaritātes nodokli. Faktiski samaksāto solidaritātes nodokli Aģentūra pārskaita valsts pamatbudžetā no katra valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumiem atbilstoši katra speciālā budžeta īpatsvaram saskaņā ar likumu par valsts budžetu attiecīgajam gadam, kā to noteic Ministru kabineta 2000. gada 2. maija noteikumu Nr. 164 "Kārtība, kādā tiek aprēķinātas un atmaksātas pārmaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas un aprēķināts un pārskaitīts solidaritātes nodoklis" 20.5 punkts. Tādējādi solidaritātes nodokļa administrēšana nepalielina administratīvo slogu personām, jo nodokli aprēķina valsts pārvaldes iestādes. Tātad šajā aspektā likumdevēja sniegtais arguments par administrēšanas vienkāršību nav uzskatāms par pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret solidaritātes nodokļa maksātājiem. Viens no jautājumiem, kas likumdevējam jāapsver, lai noskaidrotu, vai attiecīgais nodoklis būs efektīvs, ir nodokļa administrēšanas izmaksas. Tomēr administrēšanas izmaksas nevar būt pamats tam, lai radītu nevienlīdzīgu nodokļu likmju sadalījumu starp salīdzināmos apstākļos esošiem nodokļu maksātājiem. Satversmes tiesa norāda, ka administrēšanas vienkāršība, kas izskatāmās lietas apstākļos izpaužas kā sociālajā apdrošināšanā noteikto likmju pārņemšana, nav objektīvs pamatojums konkrētu solidaritātes nodokļa likmju izvēlei pēc būtības, nosakot jauna nodokļa maksāšanas pienākumu patstāvīga regulējuma ietvaros. Proti, administrēšanas vienkāršība pati par sevi nepamato to, ka pastāvētu kāds objektīvs kritērijs, kas prasītu pret solidaritātes nodokļa maksātājiem izturēties atšķirīgi, diferencējot nodokļa likmi. Ja nodokļa maksāšanas pienākums ir noteikts konkrētam subjektu lokam un balstīts uz noteiktu nodokļa objektu, tad atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt pamatotai ar objektīvām atšķirībām nodokļa subjektu starpā saistībā ar likumdevēja izraudzīto nodokļa objektu. Tātad administrēšanas vienkāršība nevar būt vienīgais objektīvais pamatojums atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret savstarpēji salīdzināmām solidaritātes nodokļa maksātāju grupām. 27.3. Tiesas sēdē Saeimas un Finanšu ministrijas pārstāvji, kā arī K. Šadurskis un D. Reizniece-Ozola, skaidrojot apsvērumus, kas bijuši pamatā solidaritātes nodokļa likmju izvēlei, kā argumentu minēja arī to, ka nodokļa likmju atšķirības esot nelielas un attiecoties tikai uz nelielu nodokļa maksātāju skaitu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 13.-40. lpp.). Saeima arī uzskata, ka nodokļa likmju atšķirības ir minimālas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 164. lpp.). Daudz būtiskāk esot tas, ka solidaritātes nodoklis esot sasniedzis plānoto fiskālo mērķi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 162. lpp.). K. Šadurskis uzsvēra, ka neesot iespējams uzrakstīt absolūti ideālu likumu, "kur nekad neviens izņēmums neizkritīs ārpus rāmja" (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 36. lpp.). Fakts, ka solidaritātes nodokļa maksātāju skaits ir neliels, pats par sevi nevar pamatot atšķirīgu attieksmi, proti, nodokļa likmju diferencēšanu pēc tādiem kritērijiem, kas nav vērsti uz konkrētā nodokļa mērķi. Likumā nav iespējams noregulēt katras personas konkrēto situāciju, tomēr likumam būtu jānodrošina pietiekami diferencēta attieksme, lai tā norma atšķirīgā tiesiskā un faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Šajā gadījumā visi solidaritātes nodokļa maksātāji atrodas salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to attieksmei pret šīm personām jābūt vienādai. Atšķirīgu attieksmi pret konkrētu solidaritātes nodokļa maksātāju grupu likumdevējs var paredzēt tikai tad, ja šādai attieksmei ir leģitīms mērķis. Leģitīms mērķis šajā gadījumā būtu tādu apsvērumu kopums, kuri pamatotu to, ka starp solidaritātes nodokļa maksātājiem pastāv tādas atšķirības, kas prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes. Satversmes tiesa arī norāda, ka to ieņēmumu lielums, kuri tiek iekasēti valsts budžetā no solidaritātes nodokļa, nav uzskatāms par atšķirīgas attieksmes, tas ir, pamattiesību ierobežojuma, leģitīmo mērķi. Nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms (nodokļa fiskālais efekts) pats par sevi nevar tikt izmantots kā attaisnojums pamattiesību ierobežojumam Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar nodokļiem pamatā tiek īstenota valsts fiskālā funkcija, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā. Ar šo ieņēmumu palīdzību valsts var pildīt savas funkcijas un pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas jomā (sk. šā sprieduma 25.1. punktu). Nav šaubu par to, ka solidaritātes nodoklis dod tādu ieguldījumu valsts budžetā, kas ļauj finansēt sabiedrībai nozīmīgus pasākumus. Tomēr likumdevējam, rūpējoties par to, lai valsts budžeta ieņēmumi būtu pietiekami, ir pienākums izstrādāt tādu nodokļa regulējumu, kas nodrošinātu ienākumu taisnīgu un solidāru pārdali sabiedrībā, īstenojot efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku. Izskatāmajā lietā tas nozīmē noteikt tādas solidaritātes nodokļa likmes, kam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Atšķirīgai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām, kas noteikta ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa, tāpēc šī apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 28. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Pieteikumu iesniedzēji lūguši Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto Solidaritātes nodokļa likuma normu par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. Tomēr, lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāņem vērā arī tas apstāklis, ka Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. punktu). Tātad, lemjot par to, ar kuru brīdi apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu, jāņem vērā vienlīdzības principa tvērums konkrētā jomā. Satversmes tiesa secināja, ka visi solidaritātes nodokļa maksātāji atrodas salīdzināmos apstākļos un likumdevēja noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. Likumdevējam ir jāizvērtē solidaritātes nodokļa maksātājiem noteiktās likmes un jāapsver, kā nodrošināt vienlīdzības principa ievērošanu. Satversmes tiesa nevar noteikt to, kādas nodokļa likmes uzskatāmas par piemērotām un samērīgām, jo saskaņā ar Satversmes 66. pantu vienīgi Saeima ir tiesīga lemt par valsts budžetu un citstarp arī par nodokļiem. Satversmes tiesa jau vairākkārt uzsvērusi, ka, lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta un nodokļu tiesību joma ir nozīmīga valsts darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-18-01 22. punktu). Valsts budžets skar plašu personu loku, un tam ir būtiska ietekme uz tautsaimniecību kopumā, tādēļ atpakaļvērsta spēka piešķiršana nolēmumam izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu. Ņemot vērā apsvērumus, kas saistīti ar vienlīdzības principa ievērošanu nodokļu politikas jomā, kā arī nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti, Satversmes tiesas spriedumam izskatāmajā lietā nevar piešķirt atpakaļvērstu spēku. Papildus tam, solidaritātes nodokļa tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas. Tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, kurā būtu ievērots vienlīdzības princips. Ievērojot to, ka jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas jāsaskaņo ar kopējo nodokļu politiku un jānodrošina valsts budžeta stabilitāte, Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1) izbeigt tiesvedību lietā daļā par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam; 2) izbeigt tiesvedību lietā daļā par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam; 3) atzīt Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova