6. Article

Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-15-01 atzina Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu attiecībā uz asociētajiem profesoriem un profesoriem, 28. panta otro daļu un 30. panta ceturto daļu, ciktāl šīs normas nenodrošina aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, par neatbilstošām Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja ir pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījuma priekšmetu. 6.1. Satversmes tiesa secināja, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām persona asociētā profesora vai profesora amatā var strādāt tikai noteiktu laiku, tas ir, sešus gadus. Šāds pamattiesību ierobežojums varētu tikt atzīts par samērīgu ar leģitīmo mērķi, ja vien normatīvajos aktos būtu paredzēts mehānisms, kas nodrošinātu darbinieka aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. No vairākkārtējiem secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem izriet nestabilitāte nodarbinātības jomā, bet Augstskolu likumā nav paredzēti nekādi pasākumi tās novēršanai. Līdz ar to nevar atzīt, ka likumdevējs būtu pienācīgi līdzsvarojis visas sabiedrības un asociētā profesora vai profesora amatā strādājošo intereses. Pieteikumā lietā Nr. 2018-20-01 norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs bijis nodarbināts kā asociētais profesors juridiskās zinātnes tiesību teorijas un vēstures apakšnozarē Latvijas Universitātē. Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, ar viņu noslēgts līgums uz noteiktu laiku. Pieteikuma iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un norāda, ka no apstrīdētajām normām izrietošais viņa pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Līdz ar to pieteikumā ir ietverts tāds pats prasījums daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, kāds jau ir izspriests spriedumā lietā Nr. 2018-15-01. Tātad lietā Nr. 2018-20-01 šajā daļā ir tāds pats prasījuma priekšmets, par kādu jau pasludināts spriedums lietā Nr. 2018-15-01. Tāpēc apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. pantam atkārtoti vērtēt nav nepieciešams. Taču personas prasījumu Satversmes tiesai veido ne tikai personas lūgums attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet arī lūgums par normas spēkā esību attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 15. punkts). Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēku zaudējušām jau no viņa pamattiesību aizskāruma brīža, tāpēc jāizvērtē, vai arī šajā daļā viņa prasījums ir jau izspriests. 6.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pamattiesību aizskārumu. Turklāt, nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē ne tikai attiecībā uz to personu, kuras pamattiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01 17. punktu). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-15-01 jau ir izteikusi apsvērumus par to, kādēļ apstrīdētās normas nevar atzīt par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē. Tātad Satversmes tiesa ir izlēmusi arī jautājumu par apstrīdēto normu spēkā esību. Tādējādi arī šajā daļā Pieteikuma iesniedzēja prasījums ir uzskatāms par izspriestu. Līdz ar to šajā lietā pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktā paredzētais priekšnoteikums tiesvedības izbeigšanai. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzējs ir vērsies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības pieteikumu, lūdzot darba līguma atzīšanu par noslēgtu uz nenoteiktu laiku, atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu, un ir ierosināta civillieta Nr. C30672518. Tiesa atzinusi, ka apstrīdētās normas ir piemērojamas, izskatot civillietu, tāpēc apturējusi tiesvedību līdz laikam, kad Satversmes tiesā tiks izskatīta Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālā sūdzība (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 29. oktobra lēmumu lietā Nr. C30672518). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-15-01 ir norādījusi, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai attiecīgo personu tiesības saglabāt esošo nodarbošanos vērtējamas, tieši piemērojot Satversmes 106. panta pirmo teikumu un šajā spriedumā ietvertās atziņas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 21.1. punktu). Šī Satversmes tiesas atziņa attiecināma arī uz tiesvedībā esošām lietām, kurās ir strīds par darba līguma, kura termiņš noteikts saskaņā ar apstrīdētajām normām, spēkā esību, pārbaudot, vai secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana nav notikusi ļaunprātīgi. Satversmes tiesas spriedums ir vispārsaistošs tiesību avots tiesību normas piemērošanai. Satversmes tiesas atziņas un tās sniegtā tiesību normas interpretācija ir jāņem vērā tiesību normas piemērošanas procesā. Ja apstrīdētās normas ir atzītas par neatbilstošām augstāka juridiska spēka tiesību normām un par spēkā neesošām tiktāl, ciktāl tās nenodrošina aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, tad laikā, kad šīs tiesību normas ir piemērojamas, tās, ievērojot Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu, ir jāpiemēro atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumā sniegtajai interpretācijai. Turklāt, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa ņēma vērā arī attiecīgās jomas Eiropas Savienības tiesību aktus un to piemērošanas praksi. Eiropas Savienības tiesību akti nolūkā stiprināt demokrātiju ir jāņem vērā, gan piemērojot un interpretējot nacionālos normatīvos aktus, gan novēršot iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesībām (sal.: Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu). Tiesību normu piemērotājam ir pienākums veikt visas tā kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību efektivitāti un nonāktu pie tāda risinājuma, kas atbilstu direktīvas mērķim (sal.: Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 10. marta sprieduma lietā C-109/09 "Deutsche Lufthansa", ECLI:EU:C:2011:129, 55. punkts). Ja tiesību normu piemērotājs konstatē, ka secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir izmantoti ļaunprātīgi, tad attiecīgās valsts tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām (sal.: Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 25. oktobra sprieduma lietā C-331/17 "Sciotto", ECLI:EU:C:2018:859, 69. punkts). Satversmes tiesa vērš uzmanību, ka spriedumā lietā Nr. 2018-15-01 ir norādīts: likumdevējam ir jānodrošina apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, ieviešot tiesību sistēmā pasākumus, kas nodrošinātu aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2018-20-01 "Par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas otrā teikuma un 30. panta ceturtās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja