73. Article — nosaka iekšējo normatīvo aktu veidus, proti, to, ka

publiskas personas orgāns savas kompetences ietvaros var izdot iekšējos normatīvos aktus par: 1) iestādes, iestādes izveidotās koleģiālās institūcijas vai struktūrvienības uzbūvi un darba organizāciju (nolikums, reglaments); 2) ārējo normatīvo aktu vai vispārējo tiesību principu piemērošanu (instrukcija); 3) normatīvajos aktos piešķirtās rīcības brīvības izmantošanu, nosakot vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos (ieteikumi); 4) pārvaldes lēmuma pieņemšanas procedūru, pārvaldes amatpersonu un citu darbinieku pienākumu pildīšanu, uzvedības noteikumiem, darba aizsardzību iestādē, kā arī citiem jautājumiem, kas attiecas uz iestādes darbību (iekšējie noteikumi). Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73. panta otro daļu iekšējo normatīvo aktu izdošanas kompetenci, saturiskos noteikumus, spēkā stāšanos un spēkā esību nosaka to saturs, nevis nosaukums. Tādējādi pašvaldība savas kompetences ietvaros ir tiesīga izdot vairāku veidu iekšējos normatīvos aktus. 15.3. Nosakot Aptaujas nolikuma juridisko raksturu, jāņem vērā tā mērķi un tvērums. Šis nolikums detalizēti regulēja Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas norisi, citstarp nosakot tās vietu un laiku, par aptauju atbildīgās komisijas izveidošanas un darba organizāciju un aptaujas rezultātu apkopošanas kārtību. Tas, ka Aptaujas nolikums bija vērsts uz viena konkrēta pasākuma organizēšanu, pats par sevi nenozīmē, ka šis nolikums nav iekšējais normatīvais akts. Arī atsevišķi ārējie normatīvie akti, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likums vai Euro ieviešanas kārtības likums, attiecas uz vienu konkrētu pasākumu vai projektu. Savukārt tiesību doktrīnā atzīts: lai gan iekšējo normatīvo aktu pamatuzdevums nav regulēt attiecības starp iestādi un personu, tomēr iekšējās tiesību normas netieši lielākā vai mazākā mērā ietekmē arī personu (sk.: Mita D. 1. pants. Likumā lietotie termini (sestā daļa). Grām.: Briede J. (zin. red.) Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 66.-67. lpp.). Aptaujas nolikums ietvēra atsevišķas vispārsaistošas tiesību normas, ciktāl tas, piemēram, noteica to personu loku, kurām ir tiesības piedalīties aptaujā, un veidu, kādā tas darāms. Tomēr šā nolikuma pamatuzdevums bija nevis regulēt attiecības starp iestādi un personu, bet gan organizēt Ikšķiles novada iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanu. Proti, primāri Aptaujas nolikuma mērķis bija regulēt konkrēta pasākuma - iedzīvotāju aptaujas - norises kārtību un uz šā pasākuma norises laiku izveidotas koleģiālās institūcijas darba organizāciju. Turklāt šis nolikums neuzlika Ikšķiles novada iedzīvotājiem juridiski saistošu pienākumu piedalīties aptaujā un paust savu viedokli. Aptaujas nolikums noteica pienākumus tikai domes darbiniekiem, citstarp noteica pienākumu veikt konkrētas darbības, lai gadījumā, ja kāds Ikšķiles novada iedzīvotājs vēlētos izteikt savu viedokli, viņam būtu nodrošināta iespēja to darīt. Normatīvais akts aplūkojams kopumā, un tas, ka Aptaujas nolikums satur atsevišķas normas ar ārēju iedarbību, neietekmē šā akta juridisko raksturu. Līdz ar to Aptaujas nolikums ir pašvaldības iekšējais normatīvais akts, kura darbību ministram, pamatojot šā akta prettiesiskumu, saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmo daļu bija tiesības apturēt. 16. Ministrs norāda, ka aptaujas rīkošana par novadu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju neietilpst pašvaldības autonomajā kompetencē, jo "atbilstoši publisko tiesību principam aizliegts ir viss, kas nav atļauts ar tiesību normu". Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotājiem ir tiesības tikt uzklausītiem jautājumos par pašvaldības administratīvās teritorijas robežas izmaiņām, jo tās būtiski skar iedzīvotāju intereses. Tieši ar aptauju, lūdzot Ikšķiles novada iedzīvotājus atbildēt uz konkrētu jautājumu, varot visprecīzāk apzināt viņu viedokli par novada statusu. Lai izvērtētu, vai Ikšķiles novada domei bija tiesības rīkot iedzīvotāju aptauju, jāaplūko pašvaldības tiesības noskaidrot tās iedzīvotāju viedokli, īpaši attiecībā uz reformas rezultātā plānoto pašvaldības administratīvās teritorijas statusa maiņu. 16.1. Pašvaldība ir iedzīvotāju pārstāvības orgāns. No Hartas 3. panta pirmās daļas izriet, ka vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas institūciju tiesības un reālas iespējas likuma robežās regulēt un vadīt būtisku daļu no publiskiem jautājumiem pašvaldības iedzīvotāju interesēs (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 14. punktu). Savukārt saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 3. panta pirmo daļu pašvaldības ar pilsoņu vēlētās pārstāvniecības - domes - un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta noteikto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Atbilstoši šā likuma 21. panta otrajai daļai pašvaldības domes darbībai un lēmumiem jāatbilst iedzīvotāju interesēm un jābūt maksimāli lietderīgiem. Likuma "Par pašvaldībām" 15. pants nosaka pašvaldības autonomās funkcijas. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās ir funkcijas, kuru dēļ pašvaldības vispār pastāv, proti, lai noteiktas administratīvās teritorijas iedzīvotāji demokrātiskā procedūrā paši varētu īstenot savas vietējās intereses. Pašvaldība, īstenojot savas autonomās funkcijas, bauda rīcības brīvību, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 15.1. punktu). Valsts pārvaldes iestādes rīcībai jābūt tādai, lai tā spētu nodrošināt pienācīgu pārvaldību un savas funkcijas īstenotu pēc iespējas efektīvāk (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007‑11‑03 23.2. punktu). Lai pašvaldība spētu efektīvi pildīt tai ar likumu piešķirto autonomo kompetenci un funkcijas, tai citstarp ir jāapzina tās iedzīvotāju vajadzības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 15.3. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka valsts pārvaldes iestādes ir padotas tiesībām kā procesuāltiesiskā, tā materiāltiesiskā ziņā. Tiesiskuma principa procesuālais aspekts paredz, ka iestāde drīkst rīkoties tikai savas kompetences ietvaros, bet materiāltiesiskais aspekts noteic, ka iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-09-0103 14.3. punktu). Savukārt tiesību doktrīnā norādīts: kamēr procesuāltiesiskais valsts iestāžu padotības tiesībām aspekts prasa, lai iestādes kompetence būtu pozitīvi noteikta ar normatīvu aktu, tikmēr materiāltiesiskajā aspektā ir pietiekoši, ja iestādes rīcība nav pretrunā ar tiesību normām, tas ir, ar normatīvajiem aktiem vai vispārējiem tiesību principiem (sk.: Levits E. 14. pants. Likuma prioritātes princips. Grām.: Briede J. (zin. red.) Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 197. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka pašvaldībai ir rīcības brīvība savas autonomās kompetences īstenošanā, ņemot vērā Satversmē un citos ārējos normatīvajos aktos noteikto ietvaru un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Tā kā pašvaldība ir izveidota tieši iedzīvotāju interešu nodrošināšanai, iedzīvotāju viedokļa uzklausīšana ir viens no pašvaldības ikdienas darba elementiem, kuru tā var izmantot dažādos savā kompetencē esošos jautājumos. 16.2. Likuma "Par pašvaldībām" 61.1 panta pirmā daļa noteic, ka konsultatīvos nolūkos pēc pašvaldības iedzīvotāju, domes vai tās priekšsēdētāja iniciatīvas, pamatojoties uz domes lēmumu, var organizēt publisko apspriešanu par pašvaldības autonomās kompetences jautājumiem. Saskaņā ar šā panta otro daļu publiskā apspriešana noteikti jārīko par pašvaldības administratīvās teritorijas robežas grozīšanu, kā arī par pašvaldības attīstības programmu un teritorijas plānojumu. Savukārt atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 8.1 pantam administratīvās teritorijas robežas grozīšana ir tāda darbība, kuras rezultātā administratīvā teritorija netiek pievienota citai administratīvajai teritorijai. Administratīvās teritorijas robežu var grozīt Ministru kabinets, ja tam piekritušas pašvaldības, kuru administratīvās teritorijas robeža tiek grozīta. Tātad administratīvi teritoriālās reformas ietvaros veikta vairāku pašvaldību apvienošana nav uzskatāma par administratīvās teritorijas robežas grozīšanu. Tādējādi likums "Par pašvaldībām" nosaka to, kad var rīkot un kad ir obligāti jārīko sabiedriskā apspriešana. Taču likumā noteiktās pašvaldības autonomās kompetences ietvaros attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju viedokli iespējams noskaidrot arī citā kārtībā, piemēram, rīkojot dažāda veida aptaujas, intervijas, viedokļu paušanu brīvā formā. Šādi iegūts iedzīvotāju viedoklis nerada juridiskas sekas pašvaldībai un citām valsts institūcijām lēmumu pieņemšanas procesā. Turklāt pašvaldībai, noskaidrojot tās iedzīvotāju viedokli, vienmēr ir jārīkojas atbilstoši Satversmei un jāievēro normatīvo aktu prasības. 16.3. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski ietekmē Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju tiesības un likumiskās intereses, kā arī ievieš nozīmīgus pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē. Lai gan visaptverošas reformas ietvaros lēmējinstitūcijām ir atstājama ievērojama rīcības brīvība, reforma īstenojama, līdzsvarojot sabiedrības un attiecīgo administratīvo teritoriju iedzīvotāju intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 11. un 16.2. punktu). Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka ar Hartas angļu valodā sastādītajā tekstā lietoto jēdzienu "local communities" saprotamas "vietējās kopienas" un šis jēdziens aptver visus attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotājus (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 6. punktu). No Hartas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka iespējamas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas izmaiņas, jo īpaši gadījumā, kad iecerēts tāds ārkārtas risinājums kā pašvaldības apvienošana ar citu pašvaldību, ir būtiski svarīgas pašvaldībai un tās iedzīvotājiem. Ja normatīvie akti neparedz obligātu referenduma rīkošanu šādā gadījumā, tad izmantojamas cita veida tiešas vai netiešas iepriekšējas konsultācijas ar attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem (sk.: Explanatory Report to the European Charter of Local Self-Government, p. 6). Savukārt Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Uzraudzības komiteja (turpmāk - Uzraudzības komiteja) pēc tās ekspertu ārkārtas vizītes Latvijā 2019. gada decembrī izteikusi viedokli, ka šādām konsultācijām jānotiek savlaicīgi, pirms tiek pieņemts galīgais lēmums attiecīgajā jautājumā. Turklāt konsultācijām jābūt nevis formālām un simboliskām, bet efektīvām, proti, vietējām pašvaldībām jābūt reālai iespējai tikt uzklausītām un to viedokļiem apspriestiem. Uzraudzības komiteja atzinusi, ka aptaujas vai neformālas konsultācijas var uzskatīt par efektīviem līdzekļiem sabiedrības viedokļa noskaidrošanai (sk. Uzraudzības komitejas 2020. gada 11. februāra sākotnējā ziņojuma CPL38(2020)05prov 12. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka reforma, kuras ietvaros plānotas līdzšinējo administratīvo teritoriju robežu izmaiņas, ir tieši saistīta ar attiecīgo administratīvo teritoriju iedzīvotāju tiesībām un likumiskajām interesēm un pašvaldības autonomo funkciju īstenošanu. Tāpēc pašvaldībai ir tiesības noskaidrot tās iedzīvotāju viedokli, lai reformas gaitā to savlaicīgi sniegtu valsts institūcijām. Turklāt pašvaldība to var darīt jebkurā reformas stadijā, citstarp arī reformas sākumā, tiklīdz ir saņemta informācija par to, ka reforma varētu skart attiecīgo administratīvo teritoriju. Šādā gadījumā iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana aptaujas formā ir palīgdarbība, kas tiek veikta, lai izpildītu normatīvajos aktos, tostarp Hartā, pašvaldības domei noteikto kompetenci paust attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju viedokli un pārstāvēt viņu tiesības un likumiskās intereses reformas gaitā. Likums nenosaka šādas palīgdarbības formu, tomēr pašvaldība ir tiesīga to īstenot, arī nenoregulējot aptaujas organizēšanu atsevišķā tiesību aktā. Pieteikuma iesniedzēja izvēlējās izdot Aptaujas nolikumu kā iekšējo normatīvo aktu, lai ar aptaujas palīdzību noskaidrotu Ikšķiles novada iedzīvotāju viedokli. Līdz ar to Ikšķiles novada iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana par šo novadu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju ietilpst pašvaldības kompetencē. 17. Ministrs norāda, ka neapšauba pašvaldību tiesības rīkot iedzīvotāju aptaujas, bet iebilst pret formu, kādā to darījusi Pieteikuma iesniedzēja. Proti, Ikšķiles novada domes rīkotā iedzīvotāju aptauja līdzinājusies pašvaldības referendumam, un iedzīvotāji esot maldināti, radot tādu iespaidu, ka viņi piedalās saistoša lēmuma pieņemšanā. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tā vēlējusies vienīgi konsultatīvos nolūkos uzzināt novada iedzīvotāju viedokli par Ikšķiles novadu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju. Tādējādi Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējai bija tiesības noskaidrot iedzīvotāju viedokli Aptaujas nolikumā noteiktajā kārtībā. Likuma "Par pašvaldībām" 61.3 pants piešķir pašvaldībām tiesības likumā noteiktajā kārtībā rīkot pašvaldības referendumu. Šā likuma pārejas noteikumu 23. punkts noteic, ka likuma 61.3 pants stājas spēkā vienlaikus ar likumu par šādiem referendumiem. Likumu par pašvaldību referendumiem Saeima līdz šim nav pieņēmusi, tāpēc arī likuma "Par pašvaldībām" 61.3 pants nav stājies spēkā. Tādējādi ārējie normatīvie akti šobrīd neparedz iespēju rīkot pašvaldības referendumu, kura rezultāts būtu saistošs pašvaldībai un valsts institūcijām. Ikšķiles novada dome Aptaujas nolikumā lietojusi terminoloģiju, kas drīzāk raksturīga vēlēšanām vai referendumam, piemēram, ir lietoti tādi termini kā "balsošana", "iecirknis", "balsotājs". Konkrētajā situācijā atbilstošāki būtu termini "aptauja", "aptaujas norises vieta", "aptaujas dalībnieks". Tomēr nevienā no Ikšķiles novada domes lēmumiem, ne Aptaujas nolikumā, nedz arī pašvaldības sniegtajā informācijā par plānoto iedzīvotāju aptauju nav norādīts, ka aptaujas rezultāti varētu būt saistoši pašvaldībai vai citām valsts institūcijām, kas pieņem lēmumus attiecībā uz reformu. Pieteikuma iesniedzēja ir konsekventi norādījusi, ka aptauju rīko vienīgi tādēļ, lai uzzinātu iedzīvotāju viedokli par Ikšķiles novadu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju. Tādējādi Aptaujas nolikumā lietotā terminoloģija pati par sevi nepadara Ikšķiles novada iedzīvotāju aptauju par referendumu un tātad nepadara to arī prettiesisku. Turklāt Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka sabiedrības aktivitāte pat tad, ja tā izrādīta ārpus sabiedriskās apspriešanas ietvariem, vērtējama pozitīvi un vietējai pašvaldībai ir jāņem vērā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 13.3. punktu). Satversmes tiesa secina: tā kā attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana ietilpst pašvaldības kompetencē, tad konkrētajā situācijā Aptaujas nolikumā lietotie termini un reglamentētā aptaujas organizēšanas kārtība nav iemesls, kura dēļ šis nolikums būtu atzīstams par prettiesisku. Līdz ar to Ikšķiles novada dome ir rīkojusies savas kompetences ietvaros, noskaidrojot iedzīvotāju viedokli Aptaujas nolikumā noregulētajā aptaujas organizēšanas kārtībā. 18. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valdība likumos noteiktajā kārtībā veic kontroli pār pašvaldībām, tomēr šādas kontroles īstenošanā un arī administratīvi teritoriālo vienību iedalījuma noteikšanā tās tiesības nav neierobežotas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 16. punktu). Turklāt saskaņā ar Hartas 8. panta trešo daļu administratīvā pārraudzība pār vietējo varu tiek realizēta tādā veidā, lai būtu nodrošināts tas, ka valdības noteiktie ierobežojumi ir proporcionāli to interešu svarīgumam, kuras paredzēts aizsargāt. Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 34. plenārsēdē 2018. gada 27. martā pieņemtajā rekomendācijā 412 (2018) par vietējo un reģionālo demokrātiju Latvijā atzīts, ka "starp valdību un vietējām pašvaldībām ir godīgs, auglīgs un aktīvs dialogs un sarunu modelis" (sk. Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa rekomendācijas 412 (2018) 3. punkta "d" apakšpunktu). Savukārt pēc vizītes Latvijā 2019. gada decembrī Uzraudzības komiteja paudusi bažas par to, ka vietējās demokrātijas vispārējā situācija Latvijā pasliktinās (sk. Uzraudzības komitejas 2020. gada 11. februāra sākotnējā ziņojuma CPL38(2020)05prov 3. lpp.). Konkrētajā situācijā ministram, ja viņš saskatīja nepieciešamību pilnveidot Aptaujas nolikumu, bija iespējas izmantot citus, mazāk ierobežojošus pašvaldību kontroles līdzekļus, kas paredzēti likumā "Par pašvaldībām". Piemēram, ministram bija tiesības saņemt no pašvaldības informāciju par visiem tās darbības jautājumiem. Informācijas pieprasīšana un saņemšana ir priekšnoteikums tālāku uzraudzības pasākumu veikšanai, konsultāciju vai ieteikumu sniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 14. punktu). Tāpat ministram bija tiesības pieprasīt, lai tiek sasaukta pašvaldības domes ārkārtas sēde, noteikt šādas sēdes darba kārtību un ierosināt lēmuma projektu. Šādā sēdē ministrs var arī skaidrot savu viedokli un rosināt pašvaldību izmantot atbilstošāku iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanas modeli. Satversmes tiesa uzsver, ka valdības un pašvaldību attiecības ir veidojamas dialoga formā, ievērojot labas ticības principu un savstarpējo cieņu, lai nodrošinātu efektīvu valsts pārvaldību un resursu izmantošanu. Ministram nebija tiesību apturēt Aptaujas nolikuma darbību, ciktāl tas attiecās uz Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas organizēšanu. Līdz ar to apstrīdētais rīkojums neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskuma principam. 19. Pieteikuma iesniedzēja lūgusi izvērtēt apstrīdētā rīkojuma atbilstību arī Satversmes 101. pantam un Hartas 5. pantam. Tomēr Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdētā rīkojuma atbilstību minētajām augstāka juridiska spēka normām, jo ir konstatēta tā neatbilstība Satversmes 1. pantam. 20. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka valsts pārvaldei demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi un ka tās rīcībai jāatbilst likumam un tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) 3. punktu un 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 13. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskas valsts princips prasa tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Turklāt demokrātiskas tiesiskas valsts institūcijām to savstarpējās attiecībās ir jāievēro labas ticības princips un starpinstitucionālās lojalitātes princips. Ministra tiesības apturēt, pēc viņa ieskata, prettiesiska pašvaldības normatīvā akta darbību ir vērstas uz to, lai demokrātiskā tiesiskā valstī netiktu piemērots prettiesisks normatīvais akts. Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 49. panta trešo daļu gadījumā, kad pašvaldības dome vēršas Satversmes tiesā, apstrīdot ministra rīkojumu par tās normatīvā akta darbības apturēšanu, ministra rīkojums saglabā savu spēku līdz Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanai. Tātad šī tiesību norma nodrošina to, ka, iespējams, prettiesisks pašvaldības normatīvais akts netiek piemērots līdz brīdim, kad Satversmes tiesa ir izvērtējusi ministra rīkojuma tiesiskumu. Satversmes tiesa ir atzinusi apstrīdēto rīkojumu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam. Tomēr Satversmes tiesa vērš Pieteikuma iesniedzējas uzmanību uz to, ka tā, organizējot Ikšķiles novada iedzīvotāju aptauju saskaņā ar Aptaujas nolikumu, kura darbību ministrs bija apturējis, pirms vēršanās Satversmes tiesā un nolēmuma spēkā stāšanās, ir rīkojusies pretēji demokrātiskā tiesiskā valstī pieņemtajai kārtībai un nav ievērojusi likuma "Par pašvaldībām" 49. panta trešo daļu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2019. gada 25. aprīļa rīkojumu Nr. 1-2/59 "Par Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas "Ikšķiles novada balsojums" nolikuma darbības apturēšanu" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele