13. Article

Ministru kabinets, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. 13.1. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 6. punktu). Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01 5. punktu). 13.2. Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 98. panta otrajam teikumam. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018‑21‑01 9. punktu). Ja tiesību normas izdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu vai to pavisam izslēdzis no normatīvā akta, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 6. punktu). Atbilstoši apstrīdētajai normai persona varēja ieceļot Latvijā tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi Covid-19 testu vai uzrādījusi citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka tā nav infekcioza. Turklāt, ieceļojot ar starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli, 72 stundas pirms iekāpšanas minētajā transportlīdzeklī veiktā Covid-19 testa rezultātam jābūt negatīvam. Tomēr ar Ministru kabineta 2021. gada 15. jūnija noteikumiem Nr. 369 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" apstrīdētā norma svītrota un ir zaudējusi spēku. Turklāt ar minētajiem grozījumiem Noteikumi Nr. 360 tika papildināti ar 38.39 punktu, kurā noteikts, ka ieceļošana Latvijā ar starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli iespējama ne vien tad, ja personai ir veikts Covid-19 tests, nosakot SARS-CoV-2 vīrusa RNS, vai SARS-CoV-2 antigēna tests un tā rezultāts ir negatīvs vai persona ir pārslimojusi Covid-19, bet arī tad, ja persona ir vakcinējusies pret Covid-19. Tātad likumdevējs ir papildinājis apstrīdētajā normā ietverto tiesisko regulējumu ar jaunu, alternatīvu tiesiskā sastāva pazīmi, kas attiecas uz situācijām, kad persona ir vakcinējusies pret Covid-19, un tādējādi saturiski atšķirīgi noregulējis ieceļošanu Latvijā Covid-19 pandēmijas apstākļos. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. 13.3. Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka konstitucionālā sūdzība visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu). Tas, ka apstrīdētā norma lietas izskatīšanas laikā tās spēkā neesības dēļ pieteikuma iesniedzējam vairs nerada nelabvēlīgas sekas, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņa pamattiesību aizskārums nav konstatējams. Tādā gadījumā, ja kādā brīdī pagātnē pieteikuma iesniedzējs nonācis apstrīdētās normas tvērumā un apstrīdētā norma radījusi viņam nelabvēlīgas sekas, joprojām var pastāvēt nepieciešamība tiesvedību lietā turpināt. Katrā konkrētajā lietā ir individuāli jānoskaidro, vai pastāv kādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas satversmība būtu vērtējama, ņemot vērā apstākļus, kādi bijuši pagātnē. Tas var būt nepieciešams, ja, piemēram, apstrīdētās normas satversmības vērtējums ir būtisks pieteikuma iesniedzēja tiesību aizsardzībai pēc konstitucionālās tiesvedības procesa noslēgšanās. Tādā gadījumā nebūtu pamata izbeigt tiesvedību un būtu vērtējami apstākļi, kādi pastāvēja konkrētajā pagātnes brīdī (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 5. punktu un 2021. gada 10. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01 11.2.2. punktu). Līdzīgi par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt apstrīdētās normas radīts būtisks sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējums, attiecīgajā lietā izvērtējamā tiesību jautājuma konstitucionālā nozīme un tas, vai ar apstrīdētās normas spēka zaudēšanu šis jautājums ir atrisināts (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011‑11‑01 9. punktu, 2012. gada 8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011‑18‑01 16.2. punktu un 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.2. punktu). Ņemot vērā izskatāmās lietas materiālus, tiesvedība Satversmes tiesā ir vienīgais veids, kā nodrošināt Pieteikuma iesniedzējai tiesisku aizsardzību saistībā ar Pieteikuma iesniedzējas iespējamo pamattiesību aizskārumu. Turklāt izskatāmā lieta ir saistīta ar pilsonību - personas tiesisko saikni ar Latviju. Viena no šīs saiknes izpausmēm ir Latvijas pilsoņa tiesības atgriezties Latvijā, un tas ir būtisks konstitucionālo tiesību jautājums. Vēl jo vairāk - situācijā, kad Covid-19 pandēmija turpinājusies arī pēc tam, kad apstrīdētā norma jau zaudējusi spēku, jautājums par ierobežojumu noteikšanu pilsoņu ieceļošanai Latvijā joprojām turpina būt nozīmīgs. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi nav pietiekams pamats, lai izskatāmajā lietā izbeigtu tiesvedību saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu.