107. Article — ir attiecināms arī uz administratora tiesībām

saņemt atlīdzību. Apstrīdētā norma paredz gadījumus, kad Maksātnespējas likuma 169. pantā regulētā administratora atlīdzība netiek noteikta. Kā jau norādīts iepriekš šajā spriedumā, Pieteikuma iesniedzēja tika atcelta no maksātnespējas procesa apstrīdētajā normā paredzēto apstākļu dēļ un viņai tika liegtas tiesības saņemt atlīdzību par jau padarīto darbu. Līdz ar to apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 107. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. 12. Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām noteiktais Pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 11. punktu). 13. Lai izvērtētu, vai Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 19. punktu). Turklāt pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25. punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās normas izstrādē likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu, jo, pieņemot apstrīdēto normu, neesot izvērtēta tās atbilstība Satversmes 107. pantam un starptautisko tiesību normām. Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2020-37-0106 24.1.1. punktu). Likumprojekta izvērtēšana tika uzticēta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai (turpmāk - atbildīgā komisija). Sagatavojot likumprojektu izskatīšanai trešajā lasījumā, atbildīgā komisija ietvēra priekšlikumu attiecībā uz apstrīdētās normas redakciju. Tas paredzēja, ka administratoram atsevišķos gadījumos, kad viņš tiek atcelts no maksātnespējas procesa, netiek noteikta atlīdzība (sk. lietas materiālu 2. sēj.93. lp.). Izskatot likumprojektu trešajā lasījumā, Saeimas sēdē tika atbalstīts atbildīgās komisijas priekšlikums pieņemt apstrīdēto normu tās sagatavotajā redakcijā (sk. Saeimas 2010. gada 17. jūnija sēdes stenogrammu). Fakts, ka priekšlikums pieņemt apstrīdēto normu Saeimai tika iesniegts tikai pirms likumprojekta trešā lasījuma, pats par sevi nenozīmē, ka likums, kurā šis priekšlikums iekļauts, būtu pieņemts neatbilstošā kārtībā. Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli likumprojekta izskatīšanas gaitā attiecīgu pantu, tā daļu vai grozījumus tiesību normā var iekļaut gan otrajā, gan arī trešajā lasījumā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 31.2. punktu). Tomēr arī tad, ja priekšlikumi Saeimai ir iesniegti tikai pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā, likumdevējam atbilstoši labas likumdošanas principam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas un nodrošināt, ka likumdošanas procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret likumprojektā paredzēto tiesisko regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 17. punktu un 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 31.2. punktu). No atbildīgās komisijas sēžu protokoliem izriet, ka sēdē, kurā tika lemts par likumprojekta sagatavošanu izskatīšanai Saeimā trešajā lasījumā, likumprojekts tika apspriests (sk. lietas materiālu 2. sēj. 74.-75. lp.). Atbildīgās komisijas sēdē, kurā Maksātnespējas likums tika sagatavots otrreizējai caurlūkošanai, piedalījās deputāti, kā arī vairākas uzaicinātās personas, tostarp Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvis, Latvijas Kredītņēmēju asociācijas pārstāvji, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāve, Maksātnespējas administrācijas (šobrīd - Maksātnespējas kontroles dienests) pārstāvis Helmuts Jauja, Tieslietu ministrijas pārstāve un Gaidis Bērziņš (sk. lietas materiālu 2. sēj. 53. lp.). Tādējādi likumprojekta un Maksātnespējas likuma apspriešanā piedalījās gan vairāki 9. Saeimas deputāti, gan maksātnespējas nozares speciālisti un lietpratēji. Pieaicinātā persona Mg. iur. Helmuts Jauja citstarp norāda, ka apstrīdētā norma tika apspriesta ar maksātnespējas sistēmā iesaistīto personu interešu pārstāvjiem: uzņēmēju organizācijām, Latvijas Kredītņēmēju asociāciju un administratoru asociāciju (sk. lietas materiālu 2. sēj.96. lp.). Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka apstrīdētā norma tika apspriesta un izvērtēta atbilstoši labas likumdošanas principa izvirzītajām prasībām. Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav konstatējami likumdošanas procedūras pārkāpumi. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. 14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 20. punktu). Pieteikuma iesniedzēja apšauba to, ka apstrīdētajai normai ir kāds no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem pamattiesību ierobežošanas mērķiem, tomēr norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis varētu būt citu cilvēku, proti, parādnieka un kreditoru, tiesību aizsardzība. Savukārt Saeima norāda, ka ar apstrīdēto normu radītās negatīvās mantiskās sekas varot atturēt administratoru no pārkāpumu izdarīšanas, tādā veidā aizsargājot parādnieku un kreditoru tiesības un intereses, kā arī saglabājot sabiedrības uzticēšanos efektīvam un likumīgam maksātnespējas procesam. Efektīvs un likumam atbilstošs maksātnespējas process esot viens no faktoriem, kas nodrošina ekonomisko izaugsmi un stabilitāti. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Apstrīdētajā normā minētie apstākļi, kuru dēļ administratoram netiek noteikta atlīdzība, pēc jēgas un būtības ir vērsti uz to, lai liegtu saņemt atlīdzību tādam administratoram, kurš nav savus pienākumus pildījis godprātīgi un labā ticībā. Maksātnespējas likumā paredzētā atlīdzība administratoram netiekot noteikta tad, ja viņa rīcība bijusi tik lielā mērā prettiesiska, ka viņš atceļams no pienākumu veikšanas konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesā (sk. Maksātnespējas kontroles dienesta viedokli lietas materiālu 2. sēj. 21. lp). Pretējs situācijas risinājums nelabvēlīgi ietekmētu sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas procesa tiesiskā regulējuma efektivitātei un paša maksātnespējas procesa tiesiskumam. Tāpat tiktu nelabvēlīgi ietekmētas tajā iesaistīto kreditoru ekonomiskās intereses, jo citstarp tiktu aizkavēta kreditoru prasījumu atgūšana un parādnieka aktīvu atgriešana komerctiesiskajā apritē (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 15. lp. un Mg. iur. Helmuta Jaujas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 96. un 98.-99. lp.). Maksātnespējas jomas kvalitāte kopumā ir būtiska Latvijas sabiedrības interešu aizsardzībai. Attiecībā uz administratoriem esot paredzamas paaugstinātas prasības, pienākumi un atbildība, kuru izpildi un ievērošanu neesot iespējams panākt, ja fakts tiek konstatēts vien pēc tam, kad tas jau ir noticis. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētajam liegumam ir arī preventīva funkcija, proti, tas ļauj mazināt risku, ka administrators varētu pārkāpt maksātnespējas procesa tiesisko regulējumu un ļaunprātīgi izmantot viņam likumā noteiktās pilnvaras (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 14. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 26. lp.). Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka tiesiskajā regulējumā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam, kura nolūks ir veicināt maksātnespējas procesa efektīvu un tiesisku norisi un sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas procesa tiesiskā regulējuma efektivitātei, ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 24.3. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz to, lai atturētu administratoru no pārkāpumu izdarīšanas, bet gadījumā, kad pārkāpums ir izdarīts, netiktu noteikts tas labums, kas viņam tiktu piešķirts tad, ja maksātnespējas process būtu administrēts atbilstoši tiesību normām. Tādā veidā tiek nodrošināta maksātnespējas procesa efektīva un tiesiska norise, kā arī aizsargātas parādnieka un kreditoru mantiskās intereses - naudas līdzekļi un materiālās vērtības saglabājas parādnieka mantā, no kuras var segt kreditoru prasījumus, un, ja iespējams, tiek atjaunota parādnieka maksātspēja. Ar apstrīdēto normu tiek veicināta arī sabiedrības uzticēšanās tam, ka maksātnespējas procesa tiesiskais regulējums ir efektīvs un maksātnespējas procesi valstī ir tiesiski. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. 15. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 25. punktu). 16. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 21. punktu). Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības neapstrīd to, ka ar apstrīdēto normu var sasniegt tās leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Pēc Saeimas ieskata, ar apstrīdēto normu tiek sasniegti abi leģitīmie mērķi, proti, gan citu cilvēku tiesību, gan sabiedrības interešu aizsardzība. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un tā mērķu sasniegšanu. Pildot savus pienākumus šajā procesā, administratoram ir jāievēro normatīvajos aktos izvirzītās prasības un noteikumi. Ja administrators tos pārkāpj, tad atbilstoši Maksātnespējas likuma 22. panta otrajai daļai viņš var tikt atcelts no konkrētā procesa. Apstrīdētā norma paredz, ka atsevišķos gadījumos atceltajam administratoram netiek noteikta atlīdzība, tas ir, netiek pieļauta tāda situācija, ka atlīdzību saņem administrators, kurš ir būtiski pārkāpis normatīvo aktu prasības. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma potenciāli attur administratoru no prettiesiskas rīcības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 139. lp.). Arī tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais liegums motivē administratoru izvairīties no prettiesiskas rīcības. Šis liegums varot veicināt sabiedrības pārliecību par maksātnespējas procesa tiesiskā regulējuma efektivitāti un administratoru rīcības atbilstību valsts un sabiedrības interesēm, jo administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību un tādējādi gūt labumu no konkrētā procesa vienīgi tad, ja viņa rīcība šā procesa ietvaros bijusi tiesiska un viņš nav pieļāvis tādus pārkāpumus, kuru dēļ varētu tikt no procesa atcelts (sk. lietas materiālu 2. sēj. 15. lp.). Sabiedrības un citu personu interesēs ir tas, lai administrators savus pienākumus pildītu efektīvi un tiesiski. To panākt var ar dažādiem līdzekļiem, un viens no tiem var būt tā labuma liegšana, kura dēļ persona izvēlējusies attiecīgo nodarbošanos un uzņēmusies attiecīgā amata pienākumus. Paredzot, ka par noteiktu pārkāpumu izdarīšanu tai tiks liegta atalgojuma saņemšana, persona var laikus novērtēt savas rīcības nozīmi un ietekmi un izvairīties no tādas rīcības, kura var rezultēties pārkāpumā. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek veicināts tas, lai administrators nepieļautu būtiskus pārkāpumus. Tādā veidā tiek nodrošinātas parādnieka un kreditoru intereses konkrētā maksātnespējas procesā, kā arī sabiedrības interese par tiesisku un efektīvu maksātnespējas procesu. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai. 17. Tiesību normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un, kurus izvēloties, personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2022. gada 10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 28. punktu). Satversmes tiesai jāvērtē, vai pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt apstrīdētajā normā ietvertos leģitīmos mērķus. 17.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība - ir iespējams sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Kā vienu no tiem viņa minējusi tiesas, kura lemj par administratora atcelšanu, tiesības lemt arī par to, vai un kādā apmērā administratoram būtu nosakāma atlīdzība. Savukārt, pēc Saeimas ieskata, šis Pieteikuma iesniedzējas norādītais līdzeklis nebūtu uzskatāms par tikpat efektīvu līdzekli leģitīmo mērķu sasniegšanai. No Mg. iur. Gaida Bērziņa viedokļa izriet, ka jautājumā par administratora atlīdzību, viņu atceļot no maksātnespējas procesa, būtu nepieciešams veikt arī izvērtējumu par administratora atlīdzības apmēru. Tādā gadījumā būtu jāvērtē administratora izdarītā pārkāpuma smagums, parādniekam vai kreditoriem nodarīto zaudējumu apmērs un administratora darbības tiesiskums visā maksātnespējas procesā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 32. un 34. lp.). Atsevišķu būtisku pārkāpumu izdarīšanas gadījumā likumdevējs ir izšķīries par to, ka administratoram nav nosakāma atlīdzība par padarīto darbu. Likumdevējs noteicis, ka ir nepieciešams tiesas vērtējums par to, vai administratora rīcībā ir saskatāmi šādi pārkāpumi. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 22. panta pirmo daļu administratoru no konkrēta maksātnespējas procesa atceļ citstarp pēc Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikuma. Civilprocesa likuma 363.14 panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos. Tiesa, izskatot Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikumu par administratora atcelšanu, vērtē pieteikumā norādītos apstākļus, proti, tos apstākļus, kurus iestāde atzinusi par tādiem, kuru dēļ administrators būtu atceļams no konkrētā maksātnespējas procesa. Ja tiesa atzīst, ka Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikums ir pamatots un administrators atceļams no maksātnespējas procesa, tad iestājas ar apstrīdēto normu noteiktās sekas. Tās nevar iestāties, ja nav atzīts tas, ka administratora izdarītais pārkāpums bijis būtisks. Tādējādi likumdevējs tiesas kontroli jau ir paredzējis, proti, tiesa vērtē administratora rīcības tiesiskumu un pieļauto pārkāpumu raksturu, un tiesas pienākums atsevišķi vērtēt administratoram nosakāmās atlīdzības apmēru nav uzskatāms par alternatīvu līdzekli leģitīmo mērķu sasniegšanai. 17.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt ar administratora saukšanu pie publiska rakstura atbildības - disciplinārās atbildības, kriminālatbildības vai administratīvās atbildības. Savukārt Saeima uzskata, ka ar šiem līdzekļiem pašiem par sevi leģitīmie mērķi netiktu sasniegti vismaz tādā pašā kvalitātē. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 31.1 panta pirmajai daļai disciplinārlietu pret administratoru var ierosināt, piemēram, par normatīvo aktu būtisku pārkāpumu, profesionālās ētikas normu būtisku pārkāpumu vai pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Savukārt saskaņā ar šā likuma 31.6 panta pirmo daļu pret administratoru ierosinātā disciplinārlieta var noslēgties ar viņa saukšanu pie disciplinārās atbildības. Disciplinārās atbildības mērķis ir sodīt konkrēto amatpersonu par tās pieļautajiem pārkāpumiem un preventīvi novērst citus iespējamos pārkāpumus. Tā tiek vērsta pret konkrētu administratoru sakarā ar konkrētiem viņa izdarītiem pārkāpumiem. Tā, piemēram, saucot administratoru pie disciplinārās atbildības, piemērotais disciplinārsods - rājiens un naudas sods (Maksātnespējas likuma 31.7 panta pirmās daļas 2. punkts) - ietekmē tikai viņu pašu. Tādā veidā nav iespējams nodrošināt parādnieka un kreditoru mantisko interešu aizsardzību, proti, naudas līdzekļu un materiālo vērtību saglabāšanu parādnieka mantā, no kuras varētu segt kreditoru prasījumus, un, ja iespējams, atjaunot parādnieka maksātspēju. Arī sabiedrības interese par tiesisku un efektīvu maksātnespējas procesu tiešā veidā netiktu nodrošināta, jo, administratoru saucot pie disciplinārās atbildības, viņš tiek sodīts par jau izdarītu pārkāpumu. No Satversmes tiesas judikatūras izriet šāds secinājums: lai regulētu personu uzvedību un atturētu tās no prettiesiskas rīcības, valsts var paredzēt personas juridisku atbildību par šo rīcību. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 10. punktu un 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 17. punktu). Atbilstoši Krimināllikuma 35. panta otrajai daļai un Administratīvās atbildības likuma 13. pantam sods par noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu kalpo tādiem mērķiem kā sabiedrības drošības un sabiedriskās kārtības aizsardzība, taisnīguma atjaunošana, vainīgās personas sodīšana un uzvedības ietekmēšana, kā arī vainīgās personas un citu personu atturēšana no noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi kriminālatbildība un administratīvā atbildība visupirms ir vērsta uz sabiedrības kā abstrakta indivīdu kopuma interešu aizsardzību. Tomēr, vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā personu tiesiskās attiecības, ko skar apstrīdētā norma, tostarp katra tiesisko attiecību subjekta tiesības un intereses (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 19. punktu). Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, kas liedz saņemt atlīdzību par darbu, citstarp skar un nodrošina parādnieka un kreditoru mantiskās intereses. Turpretī likumdevēja noteiktā kriminālatbildība un administratīvā atbildība šo interešu aizsardzību neveicina. Kriminālatbildība un administratīvā atbildība pamatā ir vērsta uz publiskās kārtības un drošības nodrošināšanu. Šiem juridiskās atbildības veidiem ir citi mērķi. Tie neaptver parādnieka un kreditora mantisko interešu aizsardzību. Proti, ar šādiem juridiskās atbildības veidiem nav iespējams nodrošināt parādnieka un kreditoru mantisko interešu aizsardzību - naudas līdzekļu un materiālo vērtību saglabāšanu parādnieka mantā, no kuras varētu segt kreditoru prasījumus un, ja iespējams, atjaunot parādnieka maksātspēju. Turklāt kriminālatbildību kā smagāko iespējamo juridiskās atbildības veidu, kas var būtiski ietekmēt personu arī pēc kriminālsoda izciešanas, nevar pielīdzināt liegumam saņemt atlīdzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.2. punktu). Tātad arī publiska rakstura atbildības noteikšana nenodrošinātu ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu - citu cilvēku un sabiedrības interešu aizsardzība - sasniegšanu. 17.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir arī administratora civiltiesiskā atbildība par parādniekam vai kreditoriem nodarītajiem zaudējumiem. Civillikuma 1770. pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Zaudējumu atlīdzināšana novērš tiesību aizskāruma sekas, atjauno mantisko stāvokli vai nodrošina tādu stāvokli, kāds būtu tad, ja nebūtu noticis tiesību pārkāpums (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1.1. punktu). Atlīdzināšanas mērķis ir nodrošināt pēc iespējas pilnīgāku tāda stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis (sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 237., 238. lpp.). Tādējādi ikvienam gadījumā, ja tā rīcības rezultātā nodarīti zaudējumi citai personai, ir pienākums tos atlīdzināt. Mantiskā zaudējuma atlīdzināšana jebkurā gadījumā, kad zaudējums ir nodarīts, var būt līdzeklis, ar ko var panākt to, ka persona mantas samazinājuma gadījumā atgūst zaudēto, ciktāl tas ir iespējams. Pieteikuma iesniedzējas piedāvātā alternatīva - civiltiesiskās atbildības noteikšana Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punktā minēto pārkāpumu gadījumos - ir vērsta uz to, lai pilnībā vai vismaz kādā daļā tiktu saņemta atlīdzība par konkrētajā maksātnespējas procesā padarīto darbu. Tas nozīmētu, ka kreditoriem būtu jāizmaksā noteikta naudas summa, kuru tādā gadījumā, ja tiktu konstatēta administratora prettiesiska rīcība, būtu iespējams atgūt tikai tad, ja parādnieks vai kreditori vērstos tiesā ar prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu. Šādas kārtības noteikšana nebūtu efektīva. Tādā veidā tiktu pasliktināts parādnieka un kreditoru stāvoklis un vēl vairāk tiktu skartas šo personu mantiskās intereses. Par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt tādu līdzekli, kas paredz noteikt pamattiesību ierobežojumu citām personām. Leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu izraudzīšanās ir likumdevēja kompetencē. Ja likumdevējs ir apsvēris, ar kādu līdzekli leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu uzskatīt tādu līdzekli, kas uzliek ierobežojumu citai personu grupai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 14.2. punktu). Šādā gadījumā, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesa var pārbaudīt tikai to, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav tāds, kas nesamērīgi ierobežo Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības. Turklāt tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu pastāv vienlaikus ar apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu, kas liedz administratoram saņemt atlīdzību. Tas nozīmē, ka persona, kurai nodarīti zaudējumi, papildus tam, ka administratoram ir liegta atlīdzība, var vērsties tiesā ar attiecīgu prasību, lai panāktu pēc iespējas pilnīgāku tāda stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis. Saglabājot tiesību sistēmā tikai vienu no šīm līdzās esošajām iespējām, leģitīmais mērķis - citu personu tiesību aizsardzība - nevarētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē. Būtiski ņemt vērā arī to, ka abu šo tiesību institūtu sasniedzamais rezultāts un sekas ir atšķirīgas. Apstrīdētā norma ir vērsta uz atlīdzības liegšanu tāpēc, ka administratora rīcība bijusi prettiesiska. Civiltiesiskā atbildība ir vērsta uz to, lai persona, kurai radīti zaudējumi, pēc iespējas atgūtu tos līdzekļus, kas tai ir zuduši otras personas rīcības rezultātā. Tātad ar civiltiesisko atbildību vien netiktu sasniegti tie mērķi, kuru dēļ apstrīdētā norma tika pieņemta. Tādējādi Civillikumā noteiktā ar zaudējumu atlīdzināšanu saistītā regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā normā noteiktajam liegumam saņemt atlīdzību. Līdz ar to nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 18. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas šo tiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 29. punktu). Pieteikumā norādīts, ka atlīdzības saņemšana esot vienīgais iemesls, kura dēļ personas stājas administratora amatā un veic šā amata pienākumus. Ja administratoram tiek liegta atlīdzība, tiekot ietekmēta viņa spēja turpināt profesionālo darbību, kā arī uzturēt sevi un savu ģimeni. Administratoram nodarītais kaitējums esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums. Savukārt, pēc Saeimas ieskata, nelabvēlīgās sekas, kas izriet no apstrīdētajā normā atsevišķiem administratoriem viņu pašu negodprātīgās rīcības dēļ noteiktā tiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Kā šajā spriedumā jau tika norādīts iepriekš, sabiedrības un citu personu interesēs ir tas, lai administrators paša uzņemtos pienākumus pildītu pēc iespējas efektīvi un tiesiski. Tādējādi izskatāmajā lietā ir jālīdzsvaro administratora tiesības saņemt atlīdzinājumu ar citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību. 18.1. Tieslietu ministrija norāda, ka administrators, kurš pieļāvis tik būtiskus pārkāpumus, ka tiesa nolēmusi viņu atcelt no konkrēta maksātnespējas procesa, negūst ienākumus no šā procesa. Ja administratora atcelšanas gadījumā neierobežotu viņa tiesības uz atlīdzību, tad tiktu atbalstīts tiesiskais nihilisms un nesodāmības sajūta. Proti, administratoram būtu iespēja saņemt atlīdzību par jau veiktajām darbībām, būtībā paredzot, ka atlīdzība viņam pienāksies arī tad, ja attiecīgie pienākumi tiks pildīti pretēji likumdevēja noteiktajam (sk. lietas materiālu 2. sēj. 26. lp.). Apstrīdētā norma administratoram, kurš tiek atcelts no maksātnespējas procesa, liedz saņemt atlīdzību noteiktu, Maksātnespējas likuma 22. panta otrajā daļā norādītu apstākļu dēļ. Apstrīdētajā normā ir norādīti arī tādi administratora atcelšanas iemesli, kuru dēļ tiesības uz atlīdzību tiek saglabātas. Tie ir šādi: 1) administrators atkāpies no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa (5. punkts); 2) kreditoru sapulce ir ierosinājusi atcelt administratoru no konkrēta juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, ja administrators nav nodrošinājis efektīvu maksātnespējas procesa norisi (6. punkts); administrators no amata ir atbrīvots, atcelts vai atstādināts, vai viņa amata darbība ir apturēta (8.1 punkts). Tātad likumdevējs ir vērtējis un izšķīries par to, ka tikai noteiktu būtisku pārkāpumu gadījumos administratoriem tiesības uz atlīdzību ir liedzamas. Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka apstrīdētā norma praksē tiek piemērota saprātīgi un attiecināta tikai uz tādu administratora rīcību, kas bijusi tik lielā mērā prettiesiska, ka viņš atceļams no pienākumu veikšanas konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 22. lp.). Arī tiesībsargs norādījis, ka praksē administrators var netikt atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa tad, ja viņa pieļautais pārkāpums nav būtiski ietekmējis šā procesa norisi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 17. lp.). Atbilstoši maksātnespējas procesa tiesiskajam regulējumam administratoru darbības uzraudzību veic Maksātnespējas kontroles dienests (Maksātnespējas likuma F sadaļa), tiesa (piemēram, Civilprocesa likuma 363.14 panta pirmā un otrā daļa), kreditori (piemēram, Maksātnespējas likuma 90. pants) un parādnieka pārstāvis. Papildus jau minētajai iespējai vērsties tiesā ar pieteikumu un prasīt administratora atcelšanu no konkrēta maksātnespējas procesa Maksātnespējas kontroles dienestam ir tiesības savas kompetences ietvaros piemērot vēl arī citus uzraudzības instrumentus, piemēram, rakstveidā izskaidrot administratora rīcības nepareizību un pieņemt lēmumu par pārkāpuma atzīšanu (sk. Maksātnespējas kontroles dienesta Informatīvā materiāla par maksātnespējas procesa administratora uzraudzības instrumentu piemērošanas principiem 5. lp, pieejams: www.mkd.gov.lv). Vairākos gadījumos konkrētā uzraudzības instrumenta piemērošanas pamats var skaidri izrietēt no tiesiskā regulējuma. Taču ir iespējami arī tādi gadījumi, kad Maksātnespējas kontroles dienestam vienlaikus ir pieejami vairāki uzraudzības instrumenti un nepieciešams izvēlēties piemērotāko. Lai katrā individuālā pārkāpuma konstatēšanas gadījumā noteiktu piemērojamo uzraudzības instrumentu, tiek ņemti vērā lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, izvērtēta plānveida uzraudzības vai sūdzības izskatīšanas ietvaros iegūtā informācija (sk. Maksātnespējas kontroles dienesta Informatīvā materiāla par maksātnespējas procesa administratora uzraudzības instrumentu piemērošanas principiem 7. lp, pieejams: www.mkd.gov.lv). Civilprocesa likuma 363.14 panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos. Saskaņā ar šā panta divpadsmito daļu tiesas lēmums par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata ir pārsūdzams daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību neievērošanu vai tiesas nolēmuma nepildīšanu, iesniedzot blakus sūdzību. No minētā izriet tas, ka, pirmkārt, Maksātnespējas kontroles dienests izvērtē katra pārkāpuma raksturu un smagumu. Administratora atcelšana no konkrēta maksātnespējas procesa un liegums viņam saņemt atlīdzību ir tāds administratoru darbības uzraudzības instruments, kuru Maksātnespējas kontroles dienests piemēro tikai tad, ja ir konstatēta tik lielā mērā prettiesiska rīcība, ka tā būtiski ietekmējusi konkrēto maksātnespējas procesu. Otrkārt, administratora rīcības tiesiskums, viņa pieļauto pārkāpumu raksturs un smagums tiek vērtēts, un tam paredzēta tiesas kontrole divās instancēs. 18.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.4. punktu). Maksātnespējas likums paredz administratoram plašas pilnvaras juridiskās personas maksātnespējas procesā, citstarp pilnvarojot administratoru pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par faktiski vienīgo maksātnespējīgā komersanta likumīgo vadītāju (amatpersonu) ar visplašākajām tiesībām pieņemt lēmumus un slēgt darījumus. Administrators pilda arī valstij nozīmīgas funkcijas, un viņa uzdevums ir nodrošināt maksātnespējas procesa efektivitāti un likumīgu norisi, savukārt maksātnespējas procesu ļaunprātīga izmantošana var negatīvi ietekmēt ekonomiku un radīt zaudējumus galvenajām tajā ieinteresētajām pusēm: uzņēmumiem, ieguldītājiem, darbiniekiem un valsts sektoram (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 24.2. punktu). Administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai primāri jābūt lojālam pret likumu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi, nevis pret parādnieku vai kreditoriem personiski. Administrators nekādā gadījumā nedrīkst stādīt savas intereses augstāk par likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm (sk. Augstākās tiesas 2018. gada 24. maija lēmuma lietā Nr. SKC-618/2018 (ECLI:LV:AT.2018:0524.C04268909.7.L) 17. punktu). Ņemot vērā administratoram piešķirto pilnvaru apjomu un viņa veikto funkciju nozīmi katrā konkrētā maksātnespējas procesā, kā arī maksātnespējas procesa nozīmi valstī kopumā, jāatzīst, ka administratora darbības atbilstība normatīvo aktu prasībām vai šīs darbības prettiesiskais raksturs būtiski ietekmē gan konkrētā maksātnespējas procesā iesaistīto personu - kreditoru, parādnieka - tiesības un intereses, gan visas sabiedrības intereses. OECD savā 2019. gada ziņojumā par Latviju norādījusi, ka efektīvam maksātnespējas procesam ir liela nozīme valsts tautsaimniecības un ekonomiskajā attīstībā (sk.: OECD 2019. gada maija ziņojuma par Latviju, 71. lp, pieejams: www.oecd.org). Sabiedrības interesēs ir tāda tiesiskā regulējuma pastāvēšana, kas vērsts uz sabiedrībai nozīmīgu funkciju godprātīgu izpildi. Tieši administrators ir tā persona, kuras uzdevums ir nodrošināt maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi. Apstrīdētajai normai ir būtiska nozīme maksātnespējas procesa nodrošināšanā. Apstrīdētā norma ikvienu administratoru visupirms attur no pārkāpumu izdarīšanas. Ja administrators, neraugoties uz šajā normā noteiktajām sekām, tomēr pieļauj būtiskus pārkāpumus, tad viņam tiek liegta iespēja gūt jebkādu tiesisku mantisku labumu no maksātnespējas procesa, kas vadīts pretēji sabiedrības, parādnieka un kreditoru interesēm. Tādā veidā tiek nodrošināta maksātnespējas procesa atbilstība iepriekš minētajām interesēm. Būtiski pārkāpumi, ko savā darbībā pieļāvusi persona, kurai likumdevējs piešķīris visplašākās pilnvaras, lai pēc iespējas tiktu atjaunota finanšu grūtībās nonākušas komercsabiedrības maksātspēja un segti kreditoru prasījumi, nav savienojami ar atlīdzības elementu. Ja tiktu pieļauta kaut viena maksātnespējas procesa prettiesiska vadīšana bez attiecīgas reakcijas, tad neatgriezeniski tiktu aizskartas parādnieka un kreditoru mantiskās intereses, kā arī grauta sabiedrības uzticēšanās maksātnespējas procesiem. Administratora mantisko interešu stādīšana augstāk par citām interesēm radītu sabiedrībā netaisnīguma sajūtu. Līdz ar to nelabvēlīgās sekas, kas Pieteikuma iesniedzējai rodas no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība. Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantam. 19. Pieteikuma iesniedzēja lūdz uzlikt Saeimai pienākumu atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies saistībā ar zvērināta advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saņemšanu. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešo teikumu Satversmes tiesas kompetencē ir Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā neregulētu procesuālu jautājumu izlemšana. Satversmes tiesas procesu pamatā nosaka Satversmes tiesas likums un Satversmes tiesas reglaments. Satversmes tiesas likumā, ņemot vērā šā tiesas procesa specifiku, personai nav noteiktas tiesības prasīt tai radušos ar juridisko palīdzību saistīto izmaksu atlīdzināšanu. Proti, likumdevējs ir izšķīries par to, ka atlīdzinājuma institūts Satversmes tiesas procesā nav paredzams. Tādējādi jautājums par juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu ir regulēts Satversmes tiesas likumā un nav pamata piemērot Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešo teikumu. Ņemot vērā minēto, Pieteikuma iesniedzējas lūgums noteikt Saeimai pienākumu atlīdzināt izdevumus par zvērināta advokāta sniegtu juridisko palīdzību ir atstājams bez izskatīšanas. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu, ciktāl tā attiecas uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1. un 2. punktā, kā arī 20. panta pirmās daļas 7. punktā noteikto, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš