13. Article

Saeimas frakcijām, tostarp arī tām frakcijām, kas veidoja parlamentāro vairākumu, nodrošinot Ministru kabineta piedāvātās politikas īstenošanu likumdošanas procesā. Par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā balsoja 62 Saeimas deputāti, bet pret bija 1 Saeimas deputāts, nevienam neatturoties. Par likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā balsoja 57 Saeimas deputāti, pret bija 1 deputāts, atturējās 11 deputāti. Likuma pieņemšanu galīgajā - trešajā - lasījumā atbalstīja 77 Saeimas deputāti, nevienam nebalsojot pret, bet atturoties 1 Saeimas deputātam. III Likums paredz papildināt Darba likuma pārejas noteikumus ar 26. un 27. punktu, nosakot, ka Ministru kabinets šā likuma 61. panta otrajā daļā minētajos noteikumos nosaka to, ka minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros no 2023. gada 1. janvāra nav mazāka par 620 euro, savukārt no 2024. gada 1. janvāra nav mazāka par 700 euro. Darba likuma 61. panta otrā daļa noteic, ka minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu nosaka Ministru kabinets. Līdz ar to secināms, ka par minimālās mēneša darba algas normālā darba laika ietvaros noteikšanu 2023. un 2024. gadā Saeima ir devusi tiešu uzdevumu Ministru kabinetam, nepieļaujot atkāpes no dotā uzdevuma. Šāds risinājums pirmšķietami nav pretējs Satversmei. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima ir tiesīga dot Ministru kabinetam saistošus uzdevumus, taču tie nedrīkst būt pretrunā ar likumu (sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu). Šajā gadījumā uzdevums ir dots ar Saeimas apspriestu un pieņemtu Likumu, kas izpilda šo prasību. Vienlaikus Likums zināmā mērā izjauc tiesisko noteiktību un paredzamību procesam, kādā tiek lemts par minimālās mēneša darba algas noteikšanu. Ar Likuma pieņemšanu Saeima ir iejaukusies Ministru kabinetam deleģētajā kompetencē un pati ar Likumu izlēmusi jautājumu, kas būtu lemjams ar Ministru kabineta noteikumiem Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. IV No likumprojekta anotācijas secināms, ka tā autori nav veltījuši pienācīgu uzmanību jautājuma izpētei par ekonomiskās situācijas mainīgumu un nestabilitāti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē kopumā. Jaunie ģeopolitiskie apstākļi, potenciālā enerģētiskā krīze un resursu ierobežotā pieejamība atstāj būtisku iespaidu gan uz inflāciju, gan uz ekonomikas izaugsmes rādītājiem. Šie minētie apstākļi jau ir mainījušies kopš brīža, kad deputāti iesniedza Likuma projektu izskatīšanai Saeimā. Attiecīgi tie jau rada būtisku iespaidu uz valsts politiku, kas saistīta ar minimālās mēneša darba algas normālā darba laika ietvaros noteikšanu, un turpinās ietekmēt šo politiku arī nākamajos gados. Šis Likums iezīmē aizgājušās 13. Saeimas darba stilu - jēdzīgu un vajadzīgu jautājumu risināšanu sasteigt un ne vienmēr izmantojot iespēju rast līdzsvarotu un visām iesaistītajām pusēm pieņemamu kompromisu. Lēmumi ir tikuši pieņemti, bet vienlaikus atstāts pamats to pārvērtēšanai vai pat pretēju lēmumu pieņemšanai, mainoties parlamentārajam vairākumam. Nenoliedzami, ka minimālās mēneša darba algas paaugstināšana ir vajadzīgs solis, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju labklājību un izaugsmi. Lielākai prognozētībai nākotnē, ceļot minimālo mēneša darba algu, būtu vērts apsvērt starptautiski jau pieņemtu rādītāju izmantošanu. Tomēr ilgtermiņa riskus var radīt tas, ka šādu jautājumu politiski izlēmis pats likumdevējs ar Likumu, pārņemot tā noteikšanu no Ministru kabineta. V Ievērojot minēto, aicinu 14. Saeimu rūpīgi apsvērt, vai un kā būtu lietderīgi atgriezties pie šī jautājuma pārskatīšanas. Saeimai, tās Sociālo un darba lietu komisijai un nākamajai valdībai vajadzētu rūpīgi sekot Likuma izpildes iespējamībai 2023. gadā, ieklausoties sociālo partneru argumentos un tautsaimniecības ekspertu viedokļos, un atgriezties pie jautājuma par minimālās mēneša darba algas līmeni 2024. gadā. Ja populārs un pareizs lēmums nav ekonomiski izpildāms vai var radīt nopietnus riskus tautsaimniecības izaugsmei un sabiedrības kopējai labklājībai, likumdevējam ir pienākums meklēt citus, niansētākus un smalkākus problēmas risinājumus. Tāpat likumdevējam vajadzētu respektēt paša piešķirtās tiesības Ministru kabinetam noteikt minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanas kārtību, kā to paredz Darba likuma 61. panta otrā daļa, un neiejaukties tajā ar atsevišķiem Likuma pārejas noteikumiem. Valsts prezidents Egils Levits