15. Article

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar šā likuma 31. panta 11. punktu tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums. Vienlaikus tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019‑33‑01 15. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir zināma rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004‑10‑01 9.1. punktu). Tas nozīmē, ka likumdevējam, lemjot par šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismiem, var būt nepieciešams ņemt vērā tiesībpolitiskus argumentus. Savukārt Satversmes tiesa tās kompetencē esošu jautājumu vērtē, ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskos argumentus, tos nošķirot no tiesībpolitiskajiem argumentiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012‑03‑01 13.4. punktu). Lai pieņemtu tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošina šķīrējtiesas procesa uzraudzību arī gadījumos, kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, likumdevējam var būt nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti. Proti, likumdevējam, ņemot vērā tiesībpolitiskus argumentus, var būt nepieciešams lemt par citstarp piemērotāko šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismu, brīdi, ar kuru uzsākama tā izmantošana, personas tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļiem tā izmantošanas laikā, kā arī nepieciešamību nodrošināt tiesas kontroli pār valsts īstenoto šķīrējtiesas procesa uzraudzību. Turklāt likumdevējam jāņem vērā, ka šķīrējtiesas procesa uzraudzība, kuru veic valsts tiesas, nedrīkst būt neparedzama un pārmērīgi traucējoša, jo strīda skatīšana šķīrējtiesā ir balstīta uz strīda pušu gribu (sk. arī: Explanatory Note by the UNCITRAL secretariat on the 1985 Model Law on International Commercial Arbitration as amended in 2006, para. 17. Pieejams: uncitral.un.org). Ievērojot minēto, šā tiesiskā regulējuma izstrādāšanai likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks. Kamēr šāds regulējums nav pieņemts, arī Pieteikuma iesniedzējai nav iespēju Latvijas tiesās iebilst pret konkrētajā šķīrējtiesas procesā, iespējams, notikušiem būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 534., 534.1, 535., 536. un 537. pantu, ciktāl tas neparedz šķīrējtiesas procesa uzraudzību gadījumos, kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2024. gada 1. marta. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš