21. Article

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajiem mērķiem, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas personas intereses, kura vēlas veikt pedagoga darbu, un, no otras puses, apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās citu cilvēku, sabiedrības tikumības un labklājības intereses. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka sabiedrība negūst labumu no tā, ka viņam uz laiku ir liegts strādāt par pedagogu. Šo uzskatu Pieteikuma iesniedzējs pamato galvenokārt ar to, ka viņa izdarītais noziedzīgais nodarījums esot mazāk smags un vēl nesen nebijis krimināli sodāms. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka pēc sodāmības beigām viņam būšot grūti atrast pedagoga darbu, jo viņš ilgstoši nebūšot strādājis attiecīgajā amatā. Pieteikuma iesniedzējs ir uzsvēris sava darba augsto novērtējumu, ko apliecinot dažādi apbalvojumi un atzinības. Savukārt Saeima norāda uz pedagoga profesijas sabiedrisko nozīmi un to, ka liegums zināmu laiku ieņemt pedagoga amatu gan nodrošina izglītojamo interesēm tūlītēju aizsardzību, gan arī kalpo kā preventīvs līdzeklis. Lieguma termiņš esot samērīgs un ļaujot personai pēc zināma laika atgriezties izglītības sistēmā. 21.1. Kā tas jau iepriekš norādīts šajā spriedumā, ne katrs likuma pārkāpums, bet gan tikai tāds, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par īpaši bīstamu, ir krimināli sodāms. Tas, ka noziedzīgais nodarījums ir kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums, nozīmē tikai to, ka attiecīgā noziedzīgā darbība ir klasificēta kā mazāk kaitīga darbība salīdzinājumā ar smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tāpat likumdevējs ir nodalījis gadījumus, kad persona noziedzīgu nodarījumu ir izdarījusi aiz neuzmanības un kad to izdarījusi tīši, tātad apzinoties savas darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas. Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē to, ka persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot nodarījuma faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu (sk.: Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 96. lpp.). Turklāt likumdevējs atbilstoši izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam ir noteicis gan piemērojamā soda veidu, gan ilgumu, kā arī proporcionāli noteicis sodāmības ilgumu. Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums paredz arī prezumpciju, ka persona dzīves laikā var laboties. Sabiedrības un likumdevēja vērtējums par to, kādas darbības ir krimināli sodāmas, laika gaitā mainās atkarībā no sabiedrības kopējās attieksmes pret apkārt notiekošo. Piemēram, ņemot vērā to, ka sabiedrība aizvien lielāku uzmanību pievērš ar alkohola pārmērīgu lietošanu saistītajai problemātikai, likumdevējs ir izšķīries, ka par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā ar alkohola saturu asinīs virs 1,5 promilēm ir jāparedz kriminālatbildība. Vispār līdz ar sabiedrības vērtību maiņu likumdevējs var gan kriminalizēt konkrētas darbības, gan arī tās dekriminalizēt un izslēgt no Krimināllikuma sevišķās daļas. Tas raksturo vērtību sistēmas maiņu sabiedrībā, kas tiek atspoguļota Krimināllikumā, un šīs vērtību sistēmas ievērošana, ciktāl tā ir saistīta ar personiskā piemēra rādīšanu, ir būtisks pedagoga veiktā audzināšanas darba aspekts. Tātad arī tad, ja personas izdarītais noziedzīgais nodarījums ir kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums vai arī vēl salīdzinoši nesen nav bijis krimināli sodāms, sabiedrības ieguvums no tā, ka attiecīgajai personai uz laiku tiek liegts strādāt par pedagogu, ir lielāks nekā personas pamattiesību ierobežojums. 21.2. Nodarbinātības ierobežojumi, kas apstrīdētajā normā ir izvirzīti pedagogam, neskar visus izglītības iestādēs nodarbinātos dažādu profesiju pārstāvjus. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sestā daļa atsevišķos gadījumos pieļauj to, ka pēc atbilstoša iestādes vadītāja vērtējuma persona arī sodāmības laikā strādā izglītības iestādē, veicot citu, bet ne pedagoga darbu. Turklāt izglītības jomā veicamais darbs neaprobežojas vienīgi ar pedagoģisko darbu. Ar izglītības politikas veidošanu, metodikas un materiālu izstrādi saistīts darbs dažādos amatos, kas neietver pedagoga, citas reglamentētas profesijas darbu vai valsts dienestu, var tikt veikts kā valsts un pašvaldību iestādēs, tā arī privātajā sektorā. Līdz ar to apstrīdētā norma un tiesību sistēma kopumā neizslēdz personas profesionālo darbību izglītības jomā. Tāpat nevar atstāt bez ievērības faktu, ka pedagogs apmāca izglītojamos tādās jomās, kam ir reāls pielietojums un atbilstošas profesijas ārpus izglītības iestādes. Tādējādi, arī raugoties no personas perspektīvām darba tirgū, nevar secināt, ka personas pamattiesības būtu nesamērīgi ierobežotas iepretim sabiedrības ieguvumam. 21.3. Saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 4. punktu izglītība ir ne vien zināšanu un prasmju apguves, bet arī attieksmju veidošanas process un rezultāts. Persona savas attieksmes veido, balstoties savā vērtību sistēmā. Tomēr neviena cilvēka vērtību sistēma nevar veidoties izolācijā, tādēļ vērtības, kas ir nozīmīgas visai sabiedrībai kopumā, ir ietvertas Satversmē - šādas vērtības ir, piemēram, tiesiskums, demokrātija, cilvēka cieņa un vienlīdzība. Pedagogs kā izglītības procesa vadītājs ietekmē izglītojamo, jo sevišķi bērnu un jauniešu, attieksmi pret dažādiem jautājumiem. Tādēļ Izglītības likuma 51. panta pirmajā daļā uzskaitītie pedagoga vispārīgie pienākumi ir saskanīgi ar izglītības kā attieksmju veidošanas procesa izpratni: veidot izglītojamā atbildīgu attieksmi pret sevi, citiem, darbu, kultūru, dabu; audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai; ievērot pedagoga profesionālās ētikas normas. Personas intelektuālā kapacitāte un darbaspējas, ko citstarp var apliecināt personas profesionālais sniegums, ko atzinīgi novērtējušas citas personas un institūcijas, pašas par sevi nebūt nenozīmē to, ka personas vērtību sistēma un no tās izrietošās attieksmes vienmēr ir saskanīgas ar Satversmē ietvertajām vērtībām. Pedagoga pienākumi izglītojamo attieksmju veidošanas procesā, ko ietekmē pedagoga personība, ir ne mazāk svarīgi par zināšanu un prasmju nodošanu attiecīgā mācību priekšmeta ietvaros. Pedagoga profesija ir sabiedriski nozīmīga, jo ikviens pedagogs, audzinot izglītojamos un palīdzot viņiem veidot vērtībās balstītas attieksmes, ietekmē visas sabiedrības funkcionēšanu. Apstrīdētā norma liedz personai strādāt par pedagogu, ja tā ir sodīta nevis par jebkuras tiesību normas pārkāpumu, bet tikai par Krimināllikumā ietvertas tiesību normas pārkāpumu. Tādējādi, nosakot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu, likumdevējs ir rūpējies par visas sabiedrības interesēm un līdzsvarojis tās ar personas tiesību ierobežojumu. Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka persona, kura ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nevar strādāt par pedagogu tikmēr, kamēr tai sodāmība nav dzēsta vai noņemta, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš