101. Article — paredz virkni gadījumu, kad darba devējam ir

tiesības uzteikt darba līgumu darbiniekam. Atkarībā no konkrēta uzteikuma pamata personām rodas atšķirīgas tiesiskās sekas, citstarp attiecībā uz uzteikuma termiņu un atlaišanas pabalstu. Tādējādi, piemērojot apstrīdētās normas konkrētam pedagogam vai izglītības iestādes vadītājam, Darba likuma izpratnē viņam var rasties atšķirīgas tiesiskās sekas atkarībā no tā, kādu "faktisko pamatojumu" izvēlas darba devējs, lai gan pēc būtības darba attiecības tiek izbeigtas Izglītības likumā definēto lojalitātes prasību pārkāpuma dēļ. Darba devēja un darbinieka strīds šādā gadījumā attiecīgi risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja persona nepiekrīt IKVD lēmumam par lojalitātes prasību pārkāpumu un līdz ar to arī darba tiesisko attiecību uzteikumam, puses tiesisku noregulējumu var panākt divos pēc būtības atšķirīgos tiesvedības procesos - administratīvajā procesā un civilprocesā. Proti, administratīvajā procesā ir piemērojams objektīvās izmeklēšanas princips, bet civilprocesā šis princips nav piemērojams. 2016. gada 23. novembra grozījumu pieņemšanas materiālos nav rodams pamatojums tam, ka likumdevējs būtu vērtējis apstrīdētās normas šajā aspektā, proti, pārbaudījis personas tiesības aizsargājošā mehānisma efektivitāti un attiecīgās pieejas racionalitāti. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ir nosūtījusi vēstuli Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, uzsverot, ka deputātiem nav radusies pārliecība par to, vai likumprojekta normas ir vispusīgi izdiskutētas un vai ir rasts juridiski izsvērts, korekts risinājums (sk. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2016. gada 18. oktobra vēstuli par likumprojektu Nr. 725/Lp12 "Grozījumi Izglītības likumā"). Tātad par personas tiesības aizsargājošā mehānisma efektivitāti diskusijas pēc būtības nav notikušas un citi iespējami alternatīvi risinājumi nav apsvērti. Spriedumā konstatēts, ka personai būs pieejama tiesa, un secināts, ka tas ir Satversmei atbilstošs risinājums (sk. Sprieduma 17.5. punktu). Nav šaubu par to, ka ikviens pamattiesību ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir tiesā skatāms jautājums, tomēr tieši likumdevējs ir atbildīgs par lietderīgākā un racionālākā mehānisma identificēšanu valsts un indivīda attiecību noregulēšanai. Šāds mehānisms var tikt definēts kvalitatīvu diskusiju rezultātā. Tāds arī ir likumdošanas procesa mērķis. Tādēļ jautājums par to, vai ir izdiskutētas lojalitātes prasību neievērošanas tiesiskās sekas, pieder pie likuma kvalitātes kritērijiem, kurus tiesa skata pirms ierobežojuma samērīguma izvērtēšanas. Tomēr arī Sprieduma 19. punktā tiesa nav analizējusi to, vai likumdevējs ir atradis efektīvāko mehānismu konkrētajā pamattiesību ierobežojuma gadījumā, bet izsvērusi lojalitātes prasību kā pamattiesību ierobežojuma leģitimitāti un samērīgumu. Tiktāl, ciktāl tiesas analīze sniedzas šajā punktā, mēs tai pilnībā piekrītam. Likumdevējam katrs noteiktais pamattiesību ierobežojums jāizvērtē visaptveroši un pēc būtības, citstarp pārbaudot, vai personai ir pieejams skaidrs un efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms. Tā kā pamattiesību aizsardzība ir viena no valsts pamatfunkcijām, demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir pienākums pārliecināties par pamattiesību ierobežojuma tiesiskumu un samērīgumu. Ja tas nav izdarīts, tad attiecīgi netiek nodrošināta likumdošanas procesa atbilstība vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Tas ir uzskatāms par būtisku likumdošanas procesa pārkāpumu. Līdz ar to apstrīdētās normas, kas ietvertas 2016. gada 23. novembra grozījumos, nav pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību. Tādējādi ierobežojums, kas noteikts ar apstrīdētajām normām, kuras ietvertas 2016. gada 23. novembra grozījumos, nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Ineta Ziemele Sanita Osipova Daiga Rezevska Rīgā 2018. gada 4. janvārī