91. Article — prasa vienādu izturēšanos pret personām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi pret pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personām; 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8. punktu). 12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas darba ņēmējs, kuram bezdarba gadījums iestājies neilgi pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs kopis bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu (vai kuram bezdarba gadījums iestājies jau šāda bērna kopšanas atvaļinājuma laikā), un darba ņēmējs, kuram bezdarba gadījums iestājies neilgi pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs kopis pusotru gadu līdz astoņus gadus vecu bērnu (vai kuram bezdarba gadījums iestājies šāda bērna kopšanas atvaļinājuma laikā). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šādu personu grupas vieno tādas pazīmes kā darba ņēmēja statuss un atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā. Šim viedoklim pievienojas arī Tieslietu ministrija. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas mērķi ir dažādi. Proti, tāda bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs kopis pusotru gadu līdz astoņus gadus vecu bērnu, mērķis esot vispārēja vecāku profesionālās un privātās dzīves līdzsvarošana, savukārt tāda bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs kopis bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, mērķis esot vismaz viena vecāka pastāvīgas klātbūtnes nodrošināšana bērnam un bērna aprūpe agrīnā dzīves stadijā, kad bērns ir pilnībā atkarīgs no vismaz viena vecāka nepārtrauktas klātbūtnes. Tiesībsargs un Labklājības ministrija arī uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo iemaksu bezdarba gadījumam veikšanas pamats ir nevis personai piešķirtais bērna kopšanas atvaļinājums, bet gan tas apstāklis, ka personai, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, ir piešķirts bērna kopšanas pabalsts vai vecāku pabalsts. Satversmes tiesa atzinusi, ka, izvērtējot, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi. Vienlaikus Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 18. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams noskaidrot, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 13. Apstrīdētā norma paredz divus šādus kumulatīvus kritērijus tam, lai par personu tiktu veiktas obligātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam laikā, kad tā kopj bērnu: 1) darba ņēmējs saņem vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu vai tikai bērna kopšanas pabalstu; 2) bērns nav pārsniedzis pusotra gada vecumu. 13.1. No Valsts sociālo pabalstu likuma izriet, ka vienam no vecākiem, kurš kopj bērnu līdz divu gadu vecumam, ir tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu. Šo pabalstu maksā arī tām personām, kas nav bijušas sociāli apdrošinātas. Savukārt likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" normas, kas regulē vecāku pabalsta piešķiršanas nosacījumus, paredz, ka tiesības saņemt vecāku pabalstu ir sociāli apdrošinātai personai gan atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, gan arī tādā gadījumā, ja persona izvēlas neizmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Tiesības uz vecāku pabalstu ir arī personai, kura nav nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā, bet ir bijusi nodarbināta dienā, kad iestājās grūtniecības vai dzemdību atvaļinājums. Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4 panta ceturto daļu vecāku pabalstu izmaksā līdz bērna gada vai pusotra gada vecumam pēc pabalsta saņēmēja izvēles. Šā panta otrā daļa noteic, ka vecāku pabalstu piešķir un izmaksā vienlaikus ar bērna kopšanas pabalstu vienai šā panta pirmajā daļā minētajai personai par vienu un to pašu bērnu un par vienu un to pašu laikposmu. Darba likuma regulējums pieļauj to, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu var izmantot abi bērna vecāki, proti, gan bērna māte, gan tēvs. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Turklāt abi vecāki ir tiesīgi šo atvaļinājumu izmantot vienlaikus. Turpretim vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts ir piešķirams tikai vienam no vecākiem. Tādējādi ir iespējamas situācijas, kad viens no bērna vecākiem, izmantojot bērna kopšanas atvaļinājumu laikā līdz bērna pusotra gada vecumam, tomēr nav pakļauts valsts sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam. Šāda situācija var rasties tad, ja abi vecāki bērna kopšanas atvaļinājumu pilnībā vai daļēji izmanto vienlaicīgi, bet bērna kopšanas pabalsts un vecāku pabalsts tiek piešķirts tikai vienam no vecākiem, vai tad, ja viens no vecākiem izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, bet bērna kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu saņem otrs vecāks. Tātad atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā nav izšķirošais nosacījums tam, lai persona, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, tiktu pakļauta valsts sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam. 13.2. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir pienākums sniegt saprātīgu un mērķētu sociālo atbalstu ģimenei bērna pirmajos dzīves gados. Tieši neilgi pēc bērna dzimšanas atbalsts ģimenei ir visvairāk nepieciešams, jo bērns ir pilnībā atkarīgs no vecāku aprūpes un vecāki bērna kopšanas dēļ var nespēt gūt pietiekamus ienākumus ģimenes vajadzību apmierināšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-13-01 10. punktu). Tādējādi gan vecāku pabalsts, gan bērna kopšanas pabalsts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu iespējami labāko aprūpi un vecāku klātbūtni bērnam līdz divu gadu vecumam, tādējādi ievērojot bērna vislabākās intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-13-01 14.1.1. punktu). Saskaņā ar apstrīdēto normu valsts sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam ir pakļautas personas, kuras audzina bērnu līdz pusotra gada vecumam un saņem vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu vai tikai bērna kopšanas pabalstu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt sociālās garantijas personai, kura rūpējas par bērnu agrīnā dzīves stadijā, kad bērns ir pilnībā atkarīgs no vismaz viena vecāka nepārtrauktas klātbūtnes. Bērna dzīves pirmajos gados valsts īpaši atbalsta vecākus, jo zīdaiņiem ir nepieciešama sevišķa aprūpe un parasti šo aprūpi uzņemas bērna vecāki (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punktu). Bērnam pieaugot un kļūstot aizvien patstāvīgākam, mainās arī viņa vajadzības un vēlmes. Respektējot bērna mainīgās attīstības prioritātes noteiktos vecumposmos un sniedzot atbalstu vecāku pienākumu pildīšanā, valsts ģimenēm ar bērniem no pusotra gada vecuma ir piedāvājusi arī cita veida pakalpojumus. Piemēram, vecākiem pēc tam, kad bērns ir sasniedzis pusotra gada vecumu, ir iespēja daļēji uzticēt savu pienākumu bērna aprūpēšanā pirmsskolas izglītības iestādei (sk. Vispārējās izglītības likuma 20.1 un 21. pantu). Līdz ar to bērnam, kas pārsniedzis pusotra gada vecumu, ir plašākas iespējas saņemt pakalpojumus, kas saistīti ar bērna aprūpi, bet viņa vecākiem - plašākas iespējas apvienot darba un ģimenes dzīvi. Turklāt ar apstrīdēto normu valsts vienlīdz lielā mērā sniedz atbalstu ikvienai personai, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, neatkarīgi no tā, kāda veida pabalsts personai ir piešķirts. Tas nozīmē, ka ikviena persona, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, ir pakļauta valsts sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam. Apstrīdētā norma atbilstoši tās mērķim, kā arī tiesības saņemt no valsts budžeta finanšu līdzekļus gan sociālās apdrošināšanas izmaksu, gan sociālā pabalsta izmaksu veidā motivē vecākus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu tieši tajā laikā, kad tas ir objektīvi visvairāk nepieciešams, proti, bērna pirmajos dzīves gados. Pieteikuma iesniedzēja kā būtiskāko, pēc tās ieskata, salīdzināmās personu grupas vienojošo pazīmi norādījusi atrašanos bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt Satversmes tiesa nonākusi pie secinājuma, ka darba ņēmējs, kuram bezdarba gadījums iestājies neilgi pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs kopis pusotru gadu līdz astoņus gadus vecu bērnu (vai kuram bezdarba gadījums iestājies šāda bērna kopšanas atvaļinājuma laikā), netiek apdrošināts bezdarba gadījumam nevis tāpēc, ka atradies bērna kopšanas atvaļinājumā, bet gan tāpēc, ka kopis bērnu, kas ir vecāks par pusotru gadu. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas norādītās personas neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos un ar apstrīdēto normu nav pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips. 14. Pieteikuma iesniedzēja papildus norādījusi, ka apstrīdētā norma radot netiešo diskrimināciju pret sievietēm, jo bērna kopšanas atvaļinājumu Latvijā galvenokārt izmantojot tieši sievietes un viņas apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā esot pakļautas lielākam mazturības riskam nekā vīrieši. Satversmes tiesa jau iepriekš secināja, ka pamats iemaksu bezdarba gadījumam veikšanai ir nevis personai piešķirtais bērna kopšanas atvaļinājums, bet gan tas apstāklis, ka personai, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, ir piešķirts bērna kopšanas pabalsts vai vecāku pabalsts. Tāpēc nav nozīmes vērtēt, kā bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošana pēc tam, kad bērns sasniedzis pusotra gada vecumu, ietekmē valsts sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam dzimuma aspektā. 15. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka valsts ar apstrīdēto normu ir izpildījusi tai no Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt personām tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā un ir ievērojusi Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6. panta piekto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova