29. Article

Vērtējot, vai ar apstrīdētajām normām noteiktā vienādā attieksme atbilst samērīguma principam, ir jāņem vērā tiesību joma, kurā apstrīdētās normas ietilpst. Pārbaudot vienādās attieksmes samērīgumu, jāņem vērā tas, ka nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 9., 15. un 15.1.-15.2. punktu). Nodokļu jomā, jo īpaši tajos gadījumos, kad vienlīdzīgas prasības tiek attiecinātas uz nodokļa aprēķināšanas kārtību, likumdevēja sniegtos apsvērumus un pamatojumu vērtē, ņemot vērā konkrētā nodokļa objektu un to, cik būtiski atšķirīgas ir salīdzināmo grupu nošķiršanai identificētās pazīmes. Proti, tiek vērtēts tas, vai pazīmes, kas nošķir konkrētās personu grupas, ir tik nozīmīgas, ka apstrīdēto normu piemērošanas sekas šīm grupām ir būtiski atšķirīgas. Jo vairāk ir tādu pazīmju, kas abas personu grupas vieno, un mazāk atšķiras nodokļa samaksas rezultātā radītās finansiālās sekas, jo vairāk ir attaisnojama pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām noteiktā vienādā attieksme. Likumdevējs ir vērtējis, vai konkrētajā gadījumā ir samērīgi pret kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem noteikt vienādu attieksmi, un izšķīries par apstrīdētajās normās ietvertā regulējuma attiecināšanu uz abām šīm personu grupām (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada 8. novembra sēdes audioierakstu no 00:09:30. Pieejams: saeima.lv). Kā jau tika secināts iepriekš, kreditēšanas nozarē gūtā papildu peļņa no tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, augstie rentabilitātes rādītāji un iespējas nenomaksāto uzņēmumu ienākuma nodokli ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā bija tie likumdevēja apsvērumi, kuru dēļ attiecībā uz konkrētiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem tika noteikta šā nodokļa piemaksas sistēma. Līdz ar to likumdevēja izraudzītajam risinājumam, proti, uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākuma attiecināšanai ne tikai uz kredītiestādēm, bet arī uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, ir saprātīgs izskaidrojums. Atbilstoši apstrīdētajām normām minētajām personām ir pienākums taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā neatkarīgi no tā, vai tiek veikta peļņas sadale dividendēs. Tādējādi tiek veicināta uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāra samaksa un attiecīgi palielinās ieņēmumi, ko valsts gūst un var izmantot sabiedrības labklājībai nozīmīgu pasākumu īstenošanai. Savukārt attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju piedāvātajiem alternatīvajiem risinājumiem Satversmes tiesa vērš uzmanību, ka īpaši tajos gadījumos, kad nodoklis pilda fiskālo funkciju, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā, jebkurš cits alternatīvs līdzeklis neļautu sasniegt likumdevēja izvirzītos mērķus tādā pašā kvalitātē. Vērtējot, vai labums, ko no šādas vienādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu, jāņem vērā, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksai ir fiskāls raksturs un uzņēmējdarbības vidē šā nodokļa samaksas pienākums nozīmē prognozējamus izdevumus, kas pielīdzināmi citām plānotām saimnieciskās darbības izmaksām. Ir tikai saprātīgi, ka, ņemot vērā likumdevēja noteikto mērķi, šāda fiskāla nodokļa administrēšana tiek attiecināta uz vairākām nodokļa maksātāju grupām, kuras iespējams identificēt pēc objektīviem kritērijiem. Konkrētajā gadījumā likumdevējs ir izvēlējies uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu attiecināt uz tām nodokļa maksātāju grupām, kuras sniedz finanšu pakalpojumus un kurām ir augsti rentabilitātes rādītāji. Tādējādi sabiedrības labklājības nodrošināšanā vienlīdzīgi ir iesaistītas tieši tās personu grupas, kuras no līdzšinējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas guva papildu labumu. Šādos apstākļos ieguvums no iespējas nodrošināt regulārus budžeta ieņēmumus sabiedrības pamatvajadzību apmierināšanai ir lielāks nekā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzliktais slogs. Līdz ar to ar apstrīdētajām normām noteiktajai vienādai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats un apstrīdētās normas šajā aspektā atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmo, otro un ceturto daļu, 17. panta 7.1 daļu un pārejas noteikumu 52. punktu, ciktāl šīs normas paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Kucina