28. Article — neietver aizliegumu nodarbināt valsts svētku dienās

amatpersonas, kurām noteikts summētais dienesta pienākumu izpildes laiks. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 29. panta pirmo daļu, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, ar iestādes vadītāja vai viņa pilnvarotas amatpersonas rīkojumu (pavēli) amatpersonu var iesaistīt dienesta pienākumu izpildē virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, nedēļas atpūtas dienās un likumā noteiktajās svētku dienās, kā arī nedēļas atpūtas laikā, nepārsniedzot 144 stundas četru mēnešu periodā. Šāda dienesta amatpersonu darba organizācija valsts svētku dienās ir pamatojama ar nepieciešamību nodrošināt valsts drošību un īstenot valsts politiku iekšlietu, kā arī apcietinājuma un brīvības atņemšanas izpildes jomās nepārtraukti, tostarp valsts svētku dienās (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 27. lp., Iekšlietu ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 56. lp., tiesībsarga viedokli lietas materiālu 5. sēj. 79. lp., Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 68. lp., sal. sk. Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli lietas materiālu 6. sēj. 15. lp.). Dienesta amatpersonu darba organizācija citstarp pamatojama ar likumdevējam Satversmes 101. pantā piešķirto rīcības brīvību lemt par valsts dienesta darba organizāciju. Atlīdzības noteikšanai publiskajā sektorā nodarbinātajiem, tostarp dienesta amatpersonām, likumdevējs ir pieņēmis Atlīdzības likumu. Par darbu valsts svētku dienās dienesta amatpersona saņem algu. Tā Atlīdzības likuma 7.2 panta piektās daļas 3. punktā un 8. panta pirmajā daļā paredzēts, ka dienesta amatpersonu algu nosaka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par dienesta amatpersonu saimēm atbilstošām mēnešalgu grupām. Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra noteikumi Nr. 806 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm mēnešalgu un speciālo piemaksu noteikšanas kārtību un to apmēru" citstarp noteic dienesta amatpersonām minimālos un maksimālos mēneša ietvaros izmaksājamās algas apmērus. Tādējādi secināms, ka likumdevējs ir veicis pasākumus un izveidojis tādu darba samaksas sistēmu, kas paredz dienesta amatpersonām samaksu par darbu valsts svētku dienās. 19. Lai secinātu, vai likumdevējs pasākumus ir veicis pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevēja noteiktā samaksa par darbu valsts svētku dienās dienesta amatpersonām ir atbilstoša jeb tāda, kas citstarp pilda kompensējošu funkciju tieši par darbu valsts svētku dienās. Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas ir norādījušas, ka ar apstrīdēto normu ieviesto tiesisko regulējumu attiecībā uz dienesta amatpersonām pamato tā ilgstoša pastāvēšana, citas dienesta amatpersonām piešķirtās sociālās garantijas un piemaksas, kā arī nepieciešamība nodrošināt dienesta amatpersonām uzticēto nozīmīgo valsts funkciju īstenošanas nepārtrauktību. Satversmes tiesa secīgi izvērtēs katru no šiem apsvērumiem. 20. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētajā normā ietvertais princips ir vairākkārt pārskatīts un atzīts par pietiekami būtisku, lai tiktu nostiprināts normatīvajos aktos - sākotnēji Ministru kabineta noteikumos, bet šobrīd Atlīdzības likumā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 23. lp.). Dienesta amatpersonām jau vēsturiski tiesību normās nav paredzēta piemaksa vai atpūtas laiks papildus darba algai par darbu valsts svētku dienās (sk., piemēram, Ministru kabineta 2001. gada 3. jūlija noteikumu Nr. 283 "Noteikumi par darba samaksu Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm" 4. punktu). Tiesiskais regulējums, kas paredz vismaz daļai no dienesta amatpersonām nemaksāt papildus par darbu valsts svētku dienās, tika ieviests ar Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumu Nr. 218 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksu" 6. punktu, kas noteica: ja darbiniekam ir noteikts maiņu darbs, viņš darba samaksu saņem saskaņā ar noteikto mēneša amatalgu vai stundas amatalgas likmi arī par darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienās. Līdzīgs tiesiskais regulējums tika iekļauts nākamo Ministru kabineta 2003. gada 14. oktobra noteikumu Nr. 567 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 567) 6. punktā, paredzot, ka gadījumā, ja darbiniekam ir noteikts maiņu darbs vai summētais darba laiks, viņš darba samaksu saņem saskaņā ar noteikto mēneša amatalgu vai stundas amatalgas likmi arī par darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienās. Arī 2006. gada 31. oktobrī izdotajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 904 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksas sistēmu un amatiem atbilstošajām augstākajām speciālajām dienesta pakāpēm" (turpmāk - Noteikumi Nr. 904), kā arī 2009. gada 27. janvārī izdotajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 86 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta atalgojuma sistēmu un amatiem atbilstošajām augstākajām speciālajām dienesta pakāpēm" (turpmāk - Noteikumi Nr. 86) būtībā pārņemts iepriekšējais tiesiskais regulējums. Noteikumu Nr. 86 4. punkts noteica: ja amatpersonai ir noteikts summētais dienesta pienākumu izpildes laiks, tā dienesta atalgojumu saņem saskaņā ar noteikto mēneša amatalgu vai stundas amatalgas likmi arī par dienesta pienākumu izpildi nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienās. Ministru kabineta iesniegtajos Noteikumu Nr. 567, Noteikumu Nr. 904 un Noteikumu Nr. 86 izstrādes materiālos nav minēti šāda tiesiskā regulējuma pieņemšanas iemesli (sk. lietas materiālu 1. sēj. 59.-150. lp., 2. sēj. un 3. sēj. 1.-14. lp.). Atlīdzības likuma 1. pants noteic: likuma mērķis ir panākt, ka valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi. Tomēr no Atlīdzības likuma izstrādes materiāliem (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2009. gada 19. novembra sēdes audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.) un pieaicinātās personas Mg. iur. Edgara Pastara viedokļa izriet, ka citstarp attiecībā uz dienesta amatpersonām tika pārņemts jau iepriekš pastāvējušais tiesiskais regulējums, kas tikai kodificēts Atlīdzības likumā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 82. lp.). Secināms, ka, ietverot Atlīdzības likumā apstrīdēto normu, ir saglabāts jau ilgstoši pastāvējušais tiesiskais regulējums, tikai precizējot, ka papildu samaksu par darbu valsts svētku dienās citstarp nesaņem dienesta amatpersonas neatkarīgi no tā, kāda darba organizācijas forma tām noteikta - summētais vai normālais darba laiks. No Atlīdzības likuma izstrādes materiāliem konstatējams, ka Saeimas deputāts Juris Dalbiņš iesniedza Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai priekšlikumu pirms likumprojekta izskatīšanas otrajā lasījumā, lūdzot izslēgt no apstrīdētās normas vārdus "izņemot karavīru un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi" (sk. lietas materiālu 4. sēj. 41.-43. lp.). Savukārt politisko partiju apvienības "Saskaņas Centrs" frakcija iesniedza priekšlikumu, lūdzot izslēgt no apstrīdētās normas vārdus "un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi" (sk. lietas materiālu 4. sēj. 49.-50. lp.). Abi priekšlikumi komisijas 2009. gada 20. novembra sēdē tika noraidīti (sk. audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Saeimas sēdē deputāts Juris Dalbiņš savu priekšlikumu atsauca, bet politisko partiju apvienības "Saskaņas Centrs" frakcijas priekšlikumu Saeima, izskatot Atlīdzības likuma projektu otrajā lasījumā, 2009. gada 1. decembra sēdē noraidīja (sk. 9. Saeimas 2009. gada 20. novembra sēdes stenogrammu. Pieejama: https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/1758). Kaut arī Atlīdzības likuma izstrādes laikā kopumā tika pausti apsvērumi par valsts budžeta līdzekļu taupīšanu, tomēr apstrīdētās normas kontekstā par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu netika diskutēts. Apstrīdētajā normā ir veikti arī citi grozījumi, tomēr tie nav bijuši vērsti uz izmaiņu ieviešanu samaksā par darbu valsts svētku dienās dienesta amatpersonām. Apstrīdētās normas pieņemšanas laikā Latvijā jau bija spēkā 1961. gada 18. oktobra Eiropas Padomes Sociālā harta (turpmāk - Sociālā harta), kas Latvijā tika ratificēta ar 2006. gada 1. decembra likumu "Par Eiropas Sociālo hartu". Sociālās hartas 2. panta 2. punkts ir identisks Pārskatītās Sociālās hartas attiecīgajam pantam un nosaka: lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgiem darba apstākļiem izmantošanu, līgumslēdzējas puses apņemas noteikt oficiālo svinamo dienu apmaksāšanu. Tomēr, ievērojot Sociālās hartas trešās sadaļas 20. panta 1. punktā noteiktās tiesības izvēlēties dalībvalstij saistošos pantus, Latvija minēto normu nebija atzinusi par sev saistošu. Ratificējot Pārskatīto Sociālo hartu 2013. gada 14. februārī un atzīstot tās otrās sadaļas 2. panta 2. punktu par Latvijai saistošu, likumdevējs apņēmās ievērot tajā noteiktās prasības. Ar Ministru kabineta 2013. gada 27. decembra rīkojumu Nr. 675 "Par Koncepciju par jaunu darba samaksas sistēmu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm" tika apstiprināta koncepcija, kas kā politikas plānošanas dokuments bija paredzēta jaunas darba samaksas sistēmas noteikšanai dienesta amatpersonām (pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/documents/4601). Tas, ka dienesta amatpersonām darbs valsts svētku dienās papildus netiek apmaksāts, koncepcijā ir norādīts nodaļā par darba samaksas regulējumā identificētajām problēmām, proti, Ministru kabinets jau 2013. gadā ir apzinājis pastāvošo situāciju, bet koncepcijā nav minēti nekādi iespējamie situācijas uzlabošanas risinājumi. No minētā secināms, ka jau ilgstoši par darbu valsts svētku dienās dienesta amatpersonām nav paredzēta piemaksa vai arī papildu atpūtas laiks. 21. Vairākas lietā pieaicinātās personas ir norādījušas, ka apstrīdētās normas satversmība attiecībā uz dienesta amatpersonām vērtējama kopsakarā ar citām šīm amatpersonām noteiktām sociālajām garantijām un piemaksām, kas nav pieejamas citiem nodarbinātajiem, piemēram, izdienas pensiju, valsts sniegto veselības apdrošināšanu, garāku atvaļinājumu, kā arī ievainojuma, sakropļojuma vai citāda veselības bojājuma gadījumā vai nāves gadījumā izmaksājamo pabalstu (sk. Valsts kancelejas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 51.-52. lp., Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 70. lp., Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli lietas materiālu 6. sēj. 18. lp. un Ieslodzījuma vietu pārvaldes viedokli lietas materiālu 5. sēj. 49. lp.). Kā Satversmes tiesa jau secināja, atbilstoši Atlīdzības likuma 3. panta pirmajai daļai dienesta amatpersonu atlīdzību veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Sociālās garantijas Atlīdzības likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un citu Atlīdzības likumā noteiktu izdevumu segšana. Lai noskaidrotu, vai Atlīdzības likumā paredzēto sociālo garantiju, piemaksu un citu labumu piešķiršana dienesta amatpersonām pilda arī kompensējošu funkciju par darbu valsts svētku dienās, ir citstarp jāatklāj šo citu instrumentu mērķis un saistība ar darbu valsts svētku dienās. Atlīdzības likums paredz dienesta amatpersonām tiesības saņemt dažādus pabalstus. Paredzēts, piemēram, pabalsts sakarā ar ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi (sk. Atlīdzības likuma 20. pantu), pārcelšanās pabalsts (sk. Atlīdzības likuma 24. panta otro daļu), izdienas pabalsts (sk. Atlīdzības likuma 25. panta ceturto daļu), ievainojuma, sakropļojuma vai citāda veselības bojājuma gadījumā vai nāves gadījumā izmaksājamais pabalsts (sk. Atlīdzības likuma 19. panta pirmo, 2.1, 2.2, 2.3, 2.4, ceturto un 4.1 daļu). Tomēr katram šajā likumā paredzētajam pabalstam ir noteikts gan tā mērķis, gan arī saņemšanas nosacījumi. Tā, piemēram, pabalsts veselības bojājuma gadījumā savā būtībā ir valsts sniegta garantija, ka gadījumā, ja amatpersona dienesta pienākumu pildīšanas laikā gūs noteikta smaguma veselības bojājumus, tai pienāksies atlīdzinājums (sk. Atlīdzības likuma 19. panta 2.3 daļu). Šāda pabalsta izmaksas priekšnosacījums ir veselības bojājuma gūšana. Tātad pabalsta mērķis ir atlīdzināt personai nodarīto veselības bojājumu un citstarp uz noteiktu laiku zaudētās darbspējas. Līdz ar to pabalsts nav saistīts ar darbu valsts svētku dienās un tas nepilda kompensējošu funkciju. Saskaņā ar Atlīdzības likuma 39. panta pirmo daļu dienesta amatpersonām noteikta apmaksāta veselības aprūpe. Atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 21. jūnija noteikumu Nr. 569 "Kārtība, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi saņem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus" 2. punktam dienesta amatpersonām tiek apmaksāti valsts nodrošinātie veselības pakalpojumi pacienta līdzmaksājuma apmērā, kā arī atsevišķi citi Latvijas Republikā sniegti medicīnas pakalpojumi noteikumu 4. punktā noteiktajā apmērā. Lai saņemtu apmaksātu veselības aprūpi, likumsakarīgi ir jāiestājas kādām veselības problēmām, kuru risināšanai dienesta amatpersonai ir nepieciešams saņemt medicīnisko aprūpi. Tādējādi arī veselības aprūpes nodrošināšana nav saistāma ar darbu valsts svētku dienās un nepilda kompensējošu funkciju. Tāpat dienesta amatpersonām nav paredzēts ilgāks ikgadējais atvaļinājums kā citām valsts amatpersonām un darbiniekiem. Proti, saskaņā ar Atlīdzības likuma 41. panta pirmo daļu un Darba likuma 149. panta pirmo daļu, piemēram, valsts civildienesta ierēdņiem un darbiniekiem piešķirams četras nedēļas ilgs ikgadējais atvaļinājums, neieskaitot valsts svētku dienas. Savukārt dienesta amatpersonām saskaņā ar Atlīdzības likuma 41. panta piekto daļu piešķir 30 kalendāra dienas ilgu ikgadējo atvaļinājumu, neieskaitot valsts svētku dienas. Tādējādi ikgadējais atvaļinājums dienesta amatpersonām, valsts civildienesta ierēdņiem un darbiniekiem ir vidēji mēnesi ilgs. Līdz ar to nav saskatāms, ka dienesta amatpersonām piešķirtais ikgadējais atvaļinājums varētu būt saistīts ar darbu valsts svētku dienās un pildītu kompensējošu funkciju. Atlīdzības likumā ir paredzētas arī dažādas piemaksas, kas pienākas dienesta amatpersonām, piemēram, piemaksa par papildu pedagoģisko darbu izglītības iestādē (sk. Atlīdzības likuma 14. panta pirmo daļu), piemaksa par nakts darbu (sk. Atlīdzības likuma 14. panta ceturto daļu), piemaksa par speciālo dienesta pakāpi (sk. Atlīdzības likuma 15. panta pirmo daļu). Tomēr katras šīs piemaksas saņemšanai likumā paredzēti atsevišķi nosacījumi un tās kalpo citiem Atlīdzības likumā norādītajiem mērķiem, kā arī tieši nepilda kompensējošu funkciju tieši par darbu valsts svētku dienās. Savukārt izdienas pensija ir noteiktu profesiju pārstāvjiem paredzēta papildu sociālā garantija, kas tiek piešķirta, lai viņiem atlīdzinātu veicamo pienākumu un darba apstākļu radīto nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, kā arī ar attiecīgo amatu saistītos ierobežojumus, nevis lai atlīdzinātu veikto darbu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 15. punktu un 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Turklāt izdienas pensiju saņem, sasniedzot likumā noteikto darba stāžu un vecumu (sk., piemēram, likuma "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm" 2. panta pirmo daļu). Tādējādi izdienas pensija ir nošķirama no samaksas par darbu valsts svētku dienās. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka katrai sociālajai garantijai, piemaksai un citiem labumiem, kas konkrētos apstākļos pienākas dienesta amatpersonām, ir noteikti savi saņemšanas priekšnoteikumi un mērķi. Kā jau Satversmes tiesa šajā spriedumā norādījusi, valsts svētku dienas ir paredzētas valstiski nozīmīgu notikumu godāšanai, kā arī atpūtai. Satversmes tiesa nekonstatē, ka dienesta amatpersonām piešķirtās sociālās garantijas, piemaksas un citi labumi varētu būt saistāmi ar Satversmes 107. pantā paredzēto samaksu tieši par darbu valsts svētku dienās. Tādējādi tie pēc būtības arī nepilda kompensējošu funkciju tieši par darbu valsts svētku dienās. 22. Saeima atbildes rakstā ir uzsvērusi, ka dienesta amatpersonas pilda tādu valsts dienestu, ar kuru īstenotās valsts funkcijas ir nepieciešams veikt nepārtraukti, un tās ir saistītas ar valsts drošības aizsardzību, sabiedriskās drošības un labklājības nodrošināšanu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 27. lp.). Satversmes tiesa savā judikatūrā jau ir atzinusi, ka dienesta pienākumu raksturs, no tā izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar amatu saistītie ierobežojumi izceļ dienesta amatpersonas salīdzinājumā ar citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora darbiniekiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 15. punktu). Dienesta amatpersonas, pildot valsts dienestu arī valsts svētku dienās, nodrošina nozīmīgo valsts funkciju nepārtrauktību. No dienesta amatpersonu darba ir tieši atkarīga valsts drošība un sabiedrības labklājība. Tās, pildot dienestu, rūpējas par konstitucionālo principu, uz kuriem balstīta demokrātiskā tiesiskā valsts iekārta, aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 20-50-01 19.2. punktu). Dienesta amatpersonu darba pienākumu veikšana valsts svētku dienās citstarp ļauj citiem nodarbinātajiem baudīt apmaksātu atpūtu. Tādēļ valstij būtu jāveic visas iespējamās darbības, lai maksimāli veicinātu stabilu un profesionālu valsts dienestu, kas, ņemot vērā dienesta amatpersonu īpašo statusu, attiecīgi nodrošinātu Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu kvalitatīvu darbu un līdz ar to arī valsts drošību un sabiedrības labklājību. Tas, ka dienesta amatpersonām netiek kompensēts darbs valsts svētku dienās, nekādi nevar veicināt valsts drošību vai sabiedrības labklājību vai arī veicināt nepārtrauktu dienesta pienākumu pildīšanu. Pats par sevi tas apstāklis, ka dienesta amatpersonas nodrošina būtisko valsts funkciju nepārtrauktību, ir saistīts vienīgi ar darba organizāciju un Satversmes 101. pantā ietverto likumdevēja rīcības brīvību noteikt priekšnoteikumus dienesta amatpersonu nodarbināšanai valsts svētku dienās, bet ne ar darba samaksas jautājumiem. Tāpat jāņem vērā, ka ne visas dienesta amatpersonas patiešām tiek nodarbinātas valsts svētku dienās. Tomēr visām dienesta amatpersonām, kuras nestrādā tostarp tajās valsts svētku dienās, kuras citādi ir nedēļas darba dienas, tiek izmaksāta tām attiecīgi noteiktā alga. Proti, tām tiek nodrošināta apmaksāta brīvdiena valsts svētku dienās. Taisnīguma princips demokrātiskā tiesiskā valstī paredz, ka tiesību normām un to piemērošanas rezultātam jābūt taisnīgam. Attiecībā uz dienesta amatpersonu darba samaksu tas nozīmē, ka amatpersonām ir jāsaņem ne vien atbilstoša, bet arī savstarpēji salīdzināma samaksa par noteiktos apstākļos paveiktu darbu. Tādēļ taisnīguma principam neatbilstoša ir situācija, kad, nostrādājot vienādu stundu skaitu noteiktā periodā, dienesta amatpersonas, kurām ir jāstrādā valsts svētku dienās, saņem tādu pašu atalgojumu kā dienesta amatpersonas, kurām nav jāstrādā valsts svētku dienās. Nepieciešamība nodrošināt ar dienestu saistīto valsts funkciju nepārtrauktību pati par sevi nevar pamatot tādas darba samaksas sistēmas izveidošanu, kura neparedz dienesta amatpersonām kompensēt darbu valsts svētku dienās. Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi veicis pasākumus Satversmes 107. pantā ietvertā pozitīvā pienākuma izpildei noteikt dienesta amatpersonām atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās, kura pilda ne vien paveikto darbu atlīdzinošu, bet arī kompensējošu funkciju. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz dienesta amatpersonai tiesības saņemt atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās, neatbilst Satversmes 107. pantam. 23. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 107. pantam, nav nepieciešams vērtēt tās atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 24. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktam Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 25. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 14. punktu). 24.1. Apstrīdētā norma attiecas uz plašu dienesta amatpersonu loku. Turklāt valsts amatpersonu atalgojums tiek izmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem, tādēļ izmaiņas atalgojuma sistēmā ir cieši saistītas ar valsts budžetā paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu. Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts budžeta līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03-01 22. punktu). Apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2023. gada 1. janvāra, jo likumdevējam ir nepieciešams laiks jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai, kas citstarp var prasīt dienesta amatpersonām noteiktās darba samaksas sistēmas pārskatīšanu kopumā. 24.2. Vērtējot šā sprieduma ietekmi uz Administratīvās rajona tiesas tiesvedībā esošo lietu Nr. A420133120, jāsecina: lai šā sprieduma rezultāts ietekmētu tiesisko situāciju, kādā ir persona, kuras tiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums administratīvajā lietā, apstrīdēto normu nepieciešams atzīt par spēkā neesošu no brīža, kad radās personas pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdētās normas piemērošanas brīža. Satversmes tiesa ir informēta arī par vēl divām administratīvās tiesas lietām, kurās tiesvedība ir apturēta, gaidot izskatāmās lietas rezultātu. Turklāt nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona ir uzsākusi savu ar apstrīdēto normu aizskarto pamattiesību aizsardzību. Lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras ir uzsākušas savu tiesību aizsardzību, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētā norma attiecībā uz šīm personām zaudē spēku no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sesto daļu, ciktāl tā neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm tiesības saņemt atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. janvāra. 2. Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sesto daļu, ciktāl tā neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm tiesības saņemt atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un spēkā neesošu no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova