24. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa ir atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma aizskar tās pamattiesības jau kopš šīs normas spēkā stāšanās brīža, tāpēc lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu attiecībā uz to par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Tādējādi Satversmes tiesai ir jāizvērtē, ar kuru brīdi apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu. 24.1. Apstrīdēto normu ir izdevusi institūcija, kurai nav bijis atbilstošas demokrātiskā procesā iegūtas leģitimācijas. Satversmes tiesa šādas normas atzīst par izdotām ultra vires (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu). Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka ultra vires princips piemērojams divos gadījumos: pirmkārt, ja deleģētās likumdošanas procesā ir izdota norma ārpus pilnvarojuma jeb pārkāpjot pilnvarojumu; otrkārt, ja iestāde, kas izdevusi normu, vispār nav bijusi tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, jo nav bijusi atbilstoši leģitimēta (sk.: Kirste S. Theorie der Körperschaft des öffentlichen Rechts: Verwaltungshistorische, organisationstheoretische und verwaltungsorganisationsrechtliche Aspekte. Heidelberg: Books on Demand, 2017, S. 435). Gadījumos, kad apstrīdētā norma atzīta par izdotu ultra vires, Satversmes tiesa parasti lemj, ka tā nav spēkā no tās izdošanas brīža (sk., piemēram, 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu). Tomēr, kā Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, atsevišķos gadījumos ir iespējams un pat nepieciešams tas, ka apstrīdētā norma nezaudē spēku no sprieduma pasludināšanas dienas vai kāda brīža pagātnē. Īpaši nozīmīgi tas ir gadījumos, ja pēc apstrīdētās normas spēka zaudēšanas neviens normatīvais akts kādu jautājumu precīzi neregulētu, un tas Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā pašreizējais stāvoklis. Tāpēc izņēmuma gadījumā ir pieļaujams tas, ka apstrīdētais akts, kaut arī pēc formas ir izdots ultra vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā jaunās normas (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu). 24.2. Izmantojot likumdevēja piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Proti, likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 31. punktu). Lai izvērtētu, vai atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra, Satversmes tiesai citstarp jāņem vērā sekas, kādas varētu radīt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Apstrīdētā norma vairs nav piemērojama. Atbilstoši Normatīvo noteikumu Nr. 198 8. punktam tirgus dalībniekiem maksājums Komisijas darbības finansēšanai jāveic līdz ceturksnim sekojošā mēneša 30. datumam. Tātad maksājumi par 2019. gada pēdējo ceturksni bija jāveic līdz 2020. gada 30. janvārim. Turklāt Komisija, lai gan tā apstrīdētās normas izdošanas brīdī nebija atbilstoši demokrātiski leģitimēta ārējo normatīvo aktu izdošanai, tomēr bija atbildīga par tirgus dalībnieku, arī Pieteikuma iesniedzējas, uzraudzību likumdevēja noteiktajā kārtībā. Pienācīgā finanšu un kapitāla tirgus funkcionēšanā un uzraudzībā ir ieinteresēti visi tirgus dalībnieki, tostarp Pieteikuma iesniedzēja, kā arī valsts un sabiedrība kopumā. Savukārt iespējas uzraudzīt Komisijas darbību, tāpat kā pienākums nodrošināt tās atbilstošu demokrātisko leģitimāciju, ir likumdevējam. Saskaņā ar Komisijas likuma 22. panta pirmo daļu Komisijas darbība tiek finansēta vienīgi no tirgus dalībnieku maksājumiem. Kredītiestāžu maksājumu īpatsvars visu tirgus dalībnieku maksājumu kopsummā 2019. gadā bija 73,7 procenti. Tātad kredītiestāžu maksājumi Komisijas darbības finansēšanai veido nozīmīgu daļu jeb gandrīz trīs ceturtdaļas no Komisijas ieņēmumiem un tie ir būtiski, lai nodrošinātu efektīvu finanšu un kapitāla tirgus uzraudzību un pilnvērtīgu Komisijas darbību citstarp atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktiem šajā jomā. 24.3. Saeima 2019. gada 13. jūnijā pieņēma likumu "Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā", kas stājās spēkā 2019. gada 29. jūnijā. Ar minētajiem grozījumiem Saeima noteica, ka Komisijas padome sastāv no trim padomes locekļiem, tostarp Komisijas priekšsēdētāja. Tos visus amatā apstiprina Saeima: Komisijas priekšsēdētāju pēc Ministru kabineta ieteikuma, bet padomes locekļus pēc priekšsēdētāja ieteikuma, kas saskaņots ar finanšu ministru un Latvijas Bankas padomi (sk. Komisijas likuma 13. panta otro un trešo daļu). Likumprojekta anotācijā, citstarp atsaucoties uz Valsts prezidenta Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei 2015. gada 22. maija priekšlikumiem, norādīts, ka atbilstošas demokrātiskās leģitimitātes nodrošināšanai un Komisijas kā autonomas valsts iestādes tiesību izdot ārējos normatīvos aktus stiprināšanai nepieciešams, lai par visu Komisijas padomes locekļu apstiprināšanu turpmāk lemtu Saeima. Savukārt Komisijas likuma pārejas noteikumos, citstarp atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, tika noteikta pāreja uz jauno tiesisko regulējumu (sk. 2019. gada 3. aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 292/Lp13"Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā" anotāciju). Komisijas likuma pārejas noteikumu 23. punkts, ar kuru likums tika papildināts ar minētajiem grozījumiem, nosaka: "Ministru kabinets līdz 2019. gada 1. oktobrim izvirza apstiprināšanai Saeimā priekšsēdētāja amata pretendentu. Līdzšinējais priekšsēdētājs turpina pildīt savus amata pienākumus līdz jauna priekšsēdētāja apstiprināšanai vai līdz brīdim, kad Saeima ir atbrīvojusi viņu no amata saskaņā ar šā likuma 14. panta 1. punktu. Līdzšinējais priekšsēdētāja vietnieks turpina pildīt savus amata pienākumus līdz brīdim, kad Saeima apstiprina amatā pirmo jauno padomes locekli. Līdzšinējie padomes locekļi, kurus amatā iecēlis priekšsēdētājs, turpina pildīt savus amata pienākumus līdz brīdim, kad Saeima apstiprina amatā otru jauno padomes locekli. Saeimas apstiprinātais jaunais priekšsēdētājs pēc saskaņošanas ar finanšu ministru un Latvijas Bankas padomi bez kavēšanās virza apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļu amata pretendentus." Saeima 2019. gada 24. oktobrī apstiprināja amatā jauno Komisijas priekšsēdētāju, bet 2019. gada 7. novembrī - pirmo jauno padomes locekli. Darbu Komisijas padomē līdz otra jaunā padomes locekļa apstiprināšanai amatā turpina līdzšinējie trīs padomes locekļi. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija ir secinājusi, ka Saeimas gribas izteikuma procedūra un forma nav noteikta, tāpēc izšķiroši ir konstatēt to, ka šāda griba patiešām ir vai ir bijusi (sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 18. janvāra viedokļa "Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai" 49. punktu). Satversmes tiesa secina: Saeima ir apzinājusies, ka Komisijas padomei trūka atbilstošas demokrātiskās leģitimācijas ārējo normatīvo aktu izdošanai, un, grozot Komisijas likuma normas par padomes locekļu apstiprināšanu kārtību, tā ir demokrātiski leģitimējusi visus Komisijas padomes locekļus. Savukārt, pieņemot Komisijas likuma pārejas noteikumu 23. punktu, likumdevējs ir lēmis arī par konkrētajiem trim Komisijas padomes locekļiem, kurus Komisijas priekšsēdētājs bija iecēlis amatā saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas bija spēkā līdz 2019. gada 28. jūnijam. Tomēr no tā, ka Saeima tās apstiprinātajam jaunajam Komisijas priekšsēdētājam uzdeva "bez kavēšanās" virzīt apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļu amata pretendentus, izriet, ka likumdevēja mērķis bija pēc iespējas drīzāk nodrošināt to, lai viss Komisijas padomes sastāvs būtu atbilstoši demokrātiski leģitimēts, un pārejas noteikumos paredzētais ir vienīgi situācijas pagaidu noregulējums. Turklāt tad, ja Satversmes tiesa atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža, 2019. gadā nebūtu noteikts precīzs apmērs, kādā kredītiestādēm jāveic maksājumi Komisijas darbības finansēšanai, un būtu piemērojama Kredītiestāžu likuma 100.1 panta pirmā daļa, kas pieļauj to, ka kredītiestāžu maksājuma apmērs ir lielāks par apstrīdētajā normā noteikto. Tādējādi, ņemot vērā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības būtisko nozīmi valsts tautsaimniecības un sabiedrības labklājības jomā, kredītiestāžu maksājumu īpatsvaru Komisijas budžeta ieņēmumos, kā arī likumdevēja rīcību, kas vērsta uz atbilstošu padomes demokrātisko leģitimāciju, izskatāmajā lietā nav iespējams atzīt apstrīdēto normu par spēku zaudējušu no kāda brīža pagātnē. Šāds risinājums nebūtu savienojams ar nepieciešamību nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību un aizsargāt sabiedrības labklājību. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada 20. decembra normatīvo noteikumu Nr. 198 "Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas normatīvie noteikumi" 2.11. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele