2. Article — noteic, ka "termins "piespiedu vai obligātais darbs"

nozīmē jebkuru darbu vai pakalpojumu, kuru izdarīt personu piespiež jebkura soda draudi un kuram persona pati nav labprātīgi piekritusi". Savukārt SDO konvencijas Nr.105 1.pantā ir norādīts, ka "katra Starptautiskās darba organizācijas dalībvalsts, kas ratificē šo Konvenciju, apņemas izskaust visas un neizmantot nevienu no piespiedu vai obligātā darba formām: a) kā līdzekli politiskiem spaidiem vai izglītībai vai kā sodu par politisko uzskatu esamību vai to paušanu, vai par tādiem politiskajiem uzskatiem, kas ir pretēji valdošās sistēmas politiskajiem, sociālajiem vai ekonomiskajiem uzskatiem; b) kā metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem; c) kā darba disciplīnas mērķi; d) kā sodu par piedalīšanos streikos; e) kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai un reliģiskai diskriminācijai." Tā kā SDO konvencija Nr.105 tiek uzskatīta par SDO konvencijas Nr.29 papildinājumu, abās konvencijās ietvertie piespiedu darba raksturojumi analizējami kopsakarā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka SDO konvencijā Nr.29 ietvertā piespiedu darba definīcija ir uzskatāma par sākumpunktu Konvencijas 4.panta interpretācijai. Iztulkojot jēdzienu "piespiedu darbs", Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka jāņem vērā divi nosacījumi: vai darbs ir veikts pret personas gribu un vai pienākums veikt darbu ir "netaisnīgs" ("unjust") vai arī tā veikšana ir "cietsirdīga" ("oppressive") [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1983.gada 27.oktobra spriedumu lietā "Van der Musele pret Beļģiju" (Van der Mussele v. Belgium)]. Tātad piespiedu darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt persona pati nav piekritusi un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs. 2. Satversmes 106.pantā ir noteikts, ka "par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu". Salīdzinājumā ar Satversmi Konvencijas 4.panta trešajā daļā ir noteikts plašāks to darbu uzskaitījums, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu, - darbi ieslodzījuma laikā; jebkura rakstura militārs dienests; jebkurš dienests ārkārtēja stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības labklājību; jebkurš darbs vai dienests, kas ietilpst parastajos pilsoņa pienākumos. Šāds pats darbu uzskaitījums ietverts arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 8.panta trešajā daļā. Līdzīgs darbu uzskaitījums atrodams SDO konvencijas Nr.29 2.panta otrajā daļā. Saskaņā ar to piespiedu darbs neietver arī tādus darbus vai pakalpojumus, kas veikti obligātā militārā dienesta ietvaros un kam ir tīri militārs raksturs; darbus vai pakalpojumus, kas ietilpst parastajos pilsoņa pienākumos, kā arī mazsvarīgus komunālos pakalpojumus, kurus veic sabiedrības locekļi šīs pašas sabiedrības labā. Gan Satversmes 106.pantā, gan Konvencijas 4.panta trešajā daļā un SDO konvencijas Nr.29 2.panta otrajā daļā paredzētie izņēmuma gadījumi ir noteikti visas sabiedrības labklājības un drošības interesēs, turklāt tikai kā ārkārtas pasākums. Šiem darbiem ir publiski tiesisks raksturs, un to veikšanu uzliek publisko tiesību subjekti. Par atteikšanos veikt šos darbus var iestāties administratīvi tiesiska vai krimināltiesiska atbildība, piemēram, par tiesas uzlikto pienākumu veikt piespiedu darbu vai par izvairīšanos no militārā dienesta. Satversme un starptautisko cilvēktiesību dokumenti liecina, ka tie galvenokārt vēršas pret publiski tiesiska rakstura piespiedu darbiem, pret iedzīvotāju iesaistīšanu darbā pēc valsts vai pašvaldību iestāžu rīkojuma, t.i., ārpus darba tiesiskajām attiecībām. Piespiedu darba publiski tiesiskais raksturs tika uzsvērts arī apspriežot konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 20.pantu. Uz plenārsēdē uzdoto jautājumu likumprojekta ziņotājs R.Rikards atbildēja: "Piespiedu darbs ir tas, ko PSRS organizēja. Sūtīšana uz kolhozu un tamlīdzīgi…" (Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 16.oktobra sēdes stenogramma). Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Satversmē ietvertais piespiedu darba aizliegums neattiecas uz privāto tiesību jomu. Tas izriet arī no starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, tostarp no SDO konvencijas Nr.29. Tās 4.panta pirmajā daļā noteikts, ka publiskās varas institūcijas nedrīkst atļaut piespiedu darbu privātpersonu, kompāniju un asociāciju interesēs. Tātad piespiedu darbs ir aizliegs ne tikai publiski tiesiskajās, bet arī privāttiesiskajās attiecībās - darba tiesiskajās attiecībās, kuras regulē Darba likums. 3. Apstrīdētajās normās noteiktajos gadījumos darba devējs darba līgumā neparedzētu darbu veikšanā, virsstundu darbā un darbā nedēļas atpūtas laikā norīko savu darbinieku. Apstrīdēto normu mērķis ir novērst nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kuras nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, kā arī pabeigt steidzamu, iepriekš neparedzētu darbu noteiktā laikā. Tāpēc nevar piekrist pieteikumā izteiktajam apgalvojumam, ka šie darbi ir paredzēti uzņēmuma ekonomiskās attīstības mērķiem. Darba likuma 56.panta trešā daļa paredz, ka "darba devējam nav tiesību prasīt, lai darbinieks veiktu darba līgumā neparedzētu darbu, izņemot šā likuma 57.pantā noteiktos gadījumus". Savukārt Darba likuma 57.panta pirmajā daļā ir noteiktas darba devēja tiesības norīkot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, arī dīkstāves gadījumā, iepriekš minētajiem mērķiem. Taču jāpiekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka šī norma ir izņēmums no vispārējās darba kārtības. Darba devējs nevar patvaļīgi norīkot darbinieku darba līgumā neparedzētu darbu veikšanai. Darba likuma 57.panta otrā daļa paredz, ka par šādiem darbiem darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atbilstošu atlīdzību, kura nedrīkst būt mazāka par darbinieka iepriekšējo vidējo izpeļņu. Turklāt apstrīdētajā normā ir ietverts ierobežojums attiecībā uz šāda norīkojuma ilgumu, proti, darba līgumā neparedzēta darba veikšanai darba devējs var norīkot darbinieku ne ilgāk kā uz vienu mēnesi viena gada laikā, bet dīkstāves gadījumā - ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem viena gada laikā. Tādējādi darba devējam, norīkojot darbinieku darbā darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, arī dīkstāves laikā, ir jāizpilda visi Darba likuma 57.pantā ietvertie nosacījumi. Darba likuma 136.panta trešā daļa noteic izņēmuma gadījumus, kad darba devējs var norīkot darbinieku bez viņa rakstveida piekrišanas virsstundu darbā iepriekš minēto mērķu sasniegšanai. Lai arī apstrīdētā norma pieļauj darbinieka norīkošanu virsstundu darbā bez viņa rakstveida piekrišanas, saskaņā ar Darba likuma 136.panta otro daļu ir nepieciešams darba devēja rakstveida rīkojums. Šā paša panta trešā un ceturtā daļa noteic laika ierobežojumus virsstundu darbam. Ja apstrīdētajā normā minētajos gadījumos virsstundu darbs turpinās ilgāk par sešām dienām pēc kārtas, turpmākam virsstundu darbam ir nepieciešama Valsts darba inspekcijas atļauja, izņemot gadījumus, kad līdzīgu darbu atkārtošanās nav paredzama, kā arī virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt 48 stundas četru nedēļu periodā un 200 stundas gadā. Darba devējam jāņem vērā arī tas, kuras personas vispār aizliegts nodarbināt virsstundu darbā. Turklāt Darba likuma 68.pants paredz piemaksu par virsstundu darbu. Tādējādi arī darbinieka norīkošana virsstundu darbā ir izņēmums no vispārējās uzņēmuma darba kārtības. Darba likuma 143.panta ceturtā daļa paredz darba devēja tiesības norīkot darbinieku darbā nedēļas atpūtas laikā, taču norīkot var tikai ar darba devēja rakstveida rīkojumu un tikai iepriekš minētajiem mērķiem. Turklāt darba devējam ir pienākums par darbu nedēļas atpūtas laikā vai nu piešķirt atpūtu citā nedēļas dienā, vai arī izmaksāt atlīdzību atbilstoši Darba likuma 68.pantam, kas paredz piemaksu par darbu nedēļas atpūtas laikā. Līdz ar to darbinieka norīkošana darbā nedēļas atpūtas laikā arī ir izņēmums no vispārējās darba kārtības. Viena no piespiedu darba pazīmēm ir tā, ka persona nav brīvprātīgi piekritusi veikt šo darbu. Lai kādu darbu atzītu par piespiedu darbu, tam jābūt tādam, no kura personai nav iespēju atteikties. Piemēram, darbiniekam tiek atņemti personu apliecinoši dokumenti, darbinieki tiek īpaši apsargāti un fiziski iespaidoti, tiek aizturēta darba samaksa. Darba likums paredz iespēju uzteikt darba līgumu, tāpēc, kaut arī apstrīdētajās normās darbinieka piekrišana netiek prasīta, tajās minētos darbus nevar uzskatīt par piespiedu darbu. Otra piespiedu darba pazīme ir tā, ka to nedrīkst izmantot kā līdzekli politiskiem spaidiem, kā metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem, kā darba disciplīnas mērķi, kā sodu par piedalīšanos streikos, kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai vai reliģiskai diskriminācijai (sk. SDO konvencijas Nr.105 1.pantu). Mūsdienās par piespiedu darba galvenajām formām tiek uzskatīta verdzība un cilvēku nolaupīšana nolūkā izmantot viņus kā darbaspēku, obligāta piedalīšanās sabiedriskajos darbos, mājkalpotāju norīkošana piespiedu darbos, piespiedu darbi par nenomaksātiem parādiem, cilvēku tirdzniecība, piespiedu darbs ieslodzījuma vietās, bērnu piespiedu darbs (sk. Zwangsarbeit: Seit langem verboten und geächtet, aber nicht ausgerottet. ILO-Nachrichten 2/2001, www.ilo.org/public/german/region/europro/bonn/-download/ilo-nl201.pdf, 23.10.2003.). Apstrīdētās normas ir vērstas uz normālas darba gaitas nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai darba devēja, bet arī darbinieku interesēs. Apstrīdētās normas nekalpo nevienam no starptautiskajos dokumentos ietvertajiem mērķiem un līdzekļiem, kurus nedrīkst izmantot, un tajās paredzētie ierobežojumi liedz šos darbus kvalificēt kā netaisnīgus un cietsirdīgus. Tādējādi var secināt, ka apstrīdētajās normās paredzētie darbi nevar tikt uzskatīti par piespiedu darbu Satversmes 106.panta izpratnē. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Darba likuma 57.panta pirmo daļu, 136.panta trešās daļas 2. un 3.punktu un 143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 106.pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš